Gļēvais, melīgais, nelietīgais noziedznieks ģenerālprokurora krēslā. 4. noziedzīgā epizode

Publicējam šo ierakstu arī šeit:

https://www.youtube.com/watch?v=Jpg8svblkxA.

Publicējam arī fragmentu no Lato Lapsas jaunās grāmatas „Gļēvs. Melīgs. Nelietīgs. Noziedznieks”, kurā šis konkrētais Jura Stukāna veiktais noziedzīgais nodarījums aprakstīts detalizēti:

„Noziegums – noziedzīga nolaidība

2023. gada 16. aprīlī notiek patiešām baisa slepkavība – Jēkabpils pusē savas mātes un nepilngadīgā bērna acu priekšā ar cirvi tiek zvērīgi nogalināta sieviete. Slepkava ir viņas mazākā bērna tēvs, bet notikušo īpaši briesmīgu padara fakts, ka slepkavība ir bijusi prognozējama, likumsakarīga un arī novēršana, ja vien policija, prokuratūra, tiesībsargs un citas institūcijas nebūtu rīkojušās noziedzīgi nolaidīgi savu pienākumu veikšanā. Drīzāk gan – neveikšanā: slepkava Leons Rusiņš savu upuri bija vajājis gadiem ilgi, un visu šo laiku atbildīgās institūcijas bija vairāk noskatījušās šajās šausmās, nekā kaut ko reāli darījušas.

Sabiedrības sašutums ir milzīgs, pat “visas tautas prezidents” Egils Levits ir spiests bez tradicionālajām sarežģītajām pārgudrībām paziņot, ka nogalinātā sieviete bija izdarījusi visu, lai panāktu valsts aizsardzību, taču tā netika dota, un līdz ar to “visa vaina ir valsts pusē”. Taču… izvērtēt notikušā apstākļus valsts prezidents uzdod Valsts policijas priekšniekam Armandam Rukam un ģenerālprokuroram Jurim Stukānam – tātad tām personām, kuras kā attiecīgi policijas un prokuratūras vadītāji ir vistiešākajā veidā atbildīgas par notikušo.

Līdz ar to jau tobrīd ir skaidrs – ja sapuvušajai zivs galvai uzdot veikt pārbaudi, tai pašai nekas nopietns nedraud. Turklāt politiskajai un tiesībsargu varai ir labi zināms – sabiedrība sašutumā patrokšņos dažas nedēļas un tad norimsies, tā ka, ja pārbaudes izdosies pavilkt garumā, pilnīgi pietiks ar simboliskiem sodiem dažiem provinces grēkāžiem, nevajadzēs pat sākt kriminālprocesu par valsts amatpersonu noziedzīgu nolaidību, kas vienmēr rada nelielu risku beigu beigās iziet pašiem uz sevi.

Tā arī notiek – nekāds kriminālprocess netiek sākts, sabiedrība patrokšņo un norimstas, un tā viss arī beigtos, ja vien ģenerālprokurors Juris Stukāns – tas pats, kurš no Augstākās tiesas priekšsēdētāja saņēmis sirsnīgu iedrošinājumu savai arogancei un visatļautības sajūtai, – spētu savaldīt muti. Bet nespēj, un 7. jūnijā klajā nāk žurnāla “Ieva” kārtējais numurs ar cinisku, apmelojumiem, gļēvu izlocīšanos un vēl nelietīgām nomelnošanu piesātinātu Jura Stukāna interviju, par kurā pausto tiesiskas Eiropas valsts ģenerālprokurors amatu zaudētu jau aiznākamajā, ja ne nākamajā dienā. Šeit būs tikai neliels fragments:

“Atceraties rītu, kad lasījāt Jēkabpilī vēlāk noslepkavotās sievietes vēstuli, kurā viņa lūdza jūsu palīdzību?

Es šo vēstuli nelasīju. Katru gadu Latvijā tiek izdarīti 40 tūkstoši noziegumu, prokuratūrā uz sodīšanu nonāk apmēram 10 tūkstoši lietu. Skaidrs, ka daudzās lietās cilvēki kaut ko raksta arī ģenerālprokuroram. Ja man jāizlasa katra vēstule, nekam citam nebūtu laika.

Jūs taču saprotat, kā tas izklausās: jums rakstīja, bet jūs nelasījāt un nepalīdzējāt!

Piekritu, ka tas izklausās slikti.

Sievietes advokāte rīkojās ļoti nekorekti, sacīdama, ka ģenerālprokurors nereaģēja. Iesniegumi ģenerālprokuroram par lietām, kas ir izmeklēšanas pirmajā līmenī, tiek pārsūtīti attiecīgajai struktūrvienībai – tāds ir organizatoriskais darbs. Ja pirmajā līmeni kaut kas netiek izdarīts, to var pārsūdzēt otrajā līmenī, bet pēc tam trešajā, ģenerālprokuroram, – tad gan es pats to redzu. Ja man kaut ko raksta, piemēram, Saeimas deputāts, es šo vēstuli izlasīšu. Ja kādu dokumentu atsūta ministrs, arī tas nonāks pie manis personīgi. Bet pats nekad nevarēšu izlasīt visu, ko man raksta par 40 tūkstošiem lietu!

Tātad sievietēm, kurām šķiet, ka viņu problēma netiek risināta, nevajadzētu jums rakstīt?

Nevajadzētu, jo diemžēl nevarēšu tās visas izlasīt – šie iesniegumi nonāks konkrētajā struktūrvienībā.

Kā lai rīkojas, ja visur ir strupceļš!? Ko Jēkabpils sieviete vēl varēja darīt?

Neesmu izpētījis visus lietas materiālus, bet manā pašreizējā izpratnē sieviete izdarīja visu. Pats galvenais – viņa aizgāja pie advokātes, un advokāta pienākums ir sniegt kvalitatīvu juridisku palīdzību.

Cik saprotu, jūs metat akmeni advokātes dārziņā?

Viennozīmīgi. Apsūdzētos, cietušos un lieciniekus nepieņemu, jo tas nebūtu iespējams – man te nepārtraukti sēdētu rinda, bet nekad neesmu atteicis tikšanos nevienam advokātam, lai izrunātos par kādu lietu, kurā redz, ka kaut kas nav kārtībā – ir bezdarbība vai nav saprātīgas lietas virzības. Ja advokāte redzēja, ka attiecīgajā struktūrvienībā ir vienaldzība, vajadzēja pieteikties un pie manis atbraukt! Es viņu pieņemtu, runātu un zibenīgi reaģētu – būtu iedziļinājies, izlasījis sievietes vēstuli, tiktu iesaistīti trīs līmeņu prokurori, mēs būtu atraduši atbildes jautājumiem.

Bet nevar teikt, ka tas bija vienīgais iemesls, kāpēc notika tā, kā notika. Sistēmai vajadzēja nostrādāt, lai sievietei palīdzētu, bet sistēma nenostrādāja, jo…”

Vārdu sakot, Jurim Stukānam ir sācis šķist, ka skandāls un sabiedrības sašutums ir rimies, viņu pašu nekas vairs neapdraud, nu, tad kāpēc gan neparādīt ar treknu pirkstu uz “īstajiem vainīgajiem” – ne jau uz viņu pašu, kurš vienlaikus šajā intervijā gan paziņo, ka “man nekam nepietrūkst laika”, gan ciniski norāda, ka visādu tur cietēju vēstules viņam sūtīt nevajagot, viņš tāpat tās nelasīšot. Un vispār – īstā vainīgā esot nogalinātās sievietes advokāte.

Vai vēl atceraties šajā grāmatā pieminēto gadījumu, kad prokuratūrai tiek adresēts Lato Lapsas iesniegums ar aicinājumu prokuroru atestācijas komisijai izvērtēt Jura Stukāna izteikumus? Tad, lūk, gan ģenerālprokurors atrod laiku ne tikai pats iepazīties ar iesniegumu, kas viņam nemaz nav adresēts, bet arī to izraut no normālās aprites un izlocīgi atbildēt pats personiski. Bet, protams, tad jautājums ir svarīgs – nevis par kaut kādu tur vajātu laucinieci, bet gan par paša ģenerālprokurora personiskās ādas drošību…

Šai ciniskajai, gļēvajai un apmelojošajai intervijai seko jauns sabiedrības sašutuma vilnis, taču Juris Stukāns paliek sev uzticīgs – izspiest pats no sevis publisku, godīgu atvainošanos vismaz viņa apmelotajai un noķengātajai nogalinātās sievietes advokātei ģenerālprokurors tā arī nespēj. Viņš vienīgi uzdod prokuratūrai izplatīt kārtējo anonīmo paziņojumu, kurā negribīgi tiek norādīts, ka ģenerālprokurors atvainojas… nē, ne jau par apmelošanu, noķengāšanu un izvairīšanos no atbildības. Viņš vienkārši savu viedokli neesot izteicis pietiekami precīzi.

“Ģenerālprokurors atvainojas Latvijas sabiedrībai par to, ka pietiekami precīzi neizteica savu viedokli un tādējādi rosināja sabiedrību maldīgi uztvert viņa teikto un neprecīzi interpretēt viņa izteikumu patiesos nolūkus,” – tas ir viss, kas šai sakarā teikts anonīmajā paziņojumā. Savukārt sekojošajā preses konferencē Juris Stukāns lokās kā zutis uz pannas, vēl un vēlreiz cenšoties pārliecināt par to, cik nepamatoti viņš esot pārprasts un saprasts nepareizi.

“Es neesmu atteicis nevienam advokātam, kurš pieteicies, nākt un stāstīt par to, vai kaut kas noticis vai nenoticis…” Ak tā? Bet cik tad tādas tikšanās bijušas? Varbūt viena, bet precīzi nezinot, jo “tādas lietas atmiņā neglabāju”. Un advokātes noķengāšana? Te nu ģenerālprokurors “ieslēdz muļķīša režīmu” un sāk stāstīt: “Kur jūs šeit redzat kritiku, kur šeit (žurnālā) ir kritika? Mans aicinājums ir uz sadarbību…” Un vispār – “nekādas glupības es neesmu sarunājis”…

Lai nebūtu nekādu pārpratumu, pavisam īsi saliksim punktus uz “i”. Šis tātad ir 2023. gada 16. aprīlī nežēlīgi noslepkavotās sievietes iesniegums “Par dzīvības apdraudējuma draudiem un tiesisko aizsardzību”, kas adresēts Latvijas Republikas ģenerālprokuroram Jurim Stukānam un datēts ar 2022. gada 15. septembri. Oficiāli iesniegts, oficiāli reģistrēts. Līdz slepkavībai ir palikušas nevis dažas dienas, kuru laikā tiesībsargāšanas iestādes varbūt arī nespētu noreaģēt, bet septiņi gari mēneši. Atkārtosim vēlreiz – septiņi mēneši…

“LATVIJAS REPUBLIKAS ĢENERĀLPROKURORAM J. STUKĀNAM

2022. gada 15. septembrī

Iesniegums

Neredzot izeju no bezcerīgās situācijas, griežos pie jums, Ģenerālprokurora kungs, pēc palīdzības. Situācijas būtība un problēma ir tajā, ka mana mazgadīgā dēla … dzimuša … (bērnam ir 5 gadi) tēvs Leons Rusiņš, personas kods …, ilgstoši realizē psiholoģisku un fizisku teroru pret mani, kā arī iebaida un traumē gan mūsu kopīgo mazgadīgo dēlu, gan manu nepilngadīgo dēlu (14 gadi).

Neskatoties uz to, ka kopš 2022. gada 17. februāra man un bērniem ar Zemgales rajona tiesas (Jēkabpilī) Lēmumu lietā Nr. 3-12/11910-21 noteikta pagaidu aizsardzība pret vardarbību, nosakot Leonam Rusiņam liegumus tuvoties tuvāk par 100 metriem manai dzīves vietai … Jēkabpilī; aizliegums sazināties un uzturēt fizisku vai vizuālu saskari ar mani un abiem bērniem, Leons Rusiņš turpina mūs terorizēt, pilnībā ignorējot tiesas noteiktos liegumus, kā arī pārkāpjot pret viņu ierosinātajos kriminālprocesos piemērotos drošības līdzekļus. Nemitīgā zvanīšana, sms īsziņu sūtīšana dienā un naktīs, neļaujot man ar bērniem atpūsties pat naktīs, būtu tas mazākais ļaunums. Visvairāk mani uztrauc Leona Rusiņa vairākkārtīgi izteiktie dzīvības draudi kā man, tā arī attiecībā uz bērniem. To, ka viņš var draudus realizēt, pierāda viņa līdzšinējā uzvedība. Es tieku nemitīgi izsekota, tiek novērota mana pārvietošanās. Tad man tiek sūtītas draudu īsziņas, kurās Leons Rusiņš man dara zināmu, kur un kad es esmu atradusies un ka viņš mani nemitīgi novēro un izseko. Pēdējā laika īsziņas jau ir par to, ka es ar viņu (Leonu Rusiņu) došos mūžībā un mūsu dēls paliks bārenis.

2022. gada 26. maijā Zemgales tiesu apgabala iecirkņa Nr. 113 zvērināta tiesu izpildītāja tika sastādījusi Aktu Nr. 00026/113/2022-AKT par fakta fiksēšanu par laika periodu no 2022. gada 18. maija līdz 26. maijam, tas ir, par 8 dienām maija mēnesī. No Leona Rusiņa uz manu tālruņa numuru +371 27158952 nosūtītā draudīgā saziņa ir notikusi laikā, kad ar Zemgales rajona tiesas 2022. gada 17. februāra Lēmumu lietā Nr. 3-12/11910-21 Leonam Rusiņam noteikti augstāk minētie saziņas liegumi. Īsziņas uz manu tālruņa numuru viņš sūtīja no dažādiem telefona numuriem, bet sūtījumu saturs viennozīmīgi norāda uz vienu sūtītāju un tieši – uz Leonu Rusiņu. Pievienoju šim Iesniegumam izkopējumus no tiesu izpildītājas sastādītā Akta ar fiksētajiem fotouzņēmumiem, kas fiksēti manā mobilajā tālrunī ar numuru …

Attēlā Nr. 11 īsziņa no tālruņa numura +371… “Bērnu vakarā no dārziņa tu izņemsi vai sprāgoņa vilksies pakaļ? ja sprāgoņa, tad bērnu viņai uzreiz atņemšu. Viņa lai nedomā viņam tuvoties.” Šai sakarā paskaidroju, ka par sprāgoņu Leons Rusiņš sauc manu māti, kura man palīdz bērnu aprūpē.

Attēls Nr. 14 “Kamēr punkti nebūs salikti, tikmēr ar garantiju elpošu pakausī. Dirsā vairs acu nav? Telefonu tikai ar dirsu lasīji. Ko vakarā pie dārziņa vārtiem galvu kā dirzdama grozīji? Tāpat neko neredzēji…”. Attēlā Nr. 17 redzams, ka vairākas īsziņas nosūtītas pēc plkst. 05.00 no rīta. Savukārt 2022. gada 21. maija īsziņa (attēls Nr. 21) sūtīta plkst. 01.52, pēc tam plkst. 03.05 “Nebūs mums dzīves ar tādu attieksmi vienam pret otru!!! Vari kaut ar mentiem gulēt vai ar visiem Taškāniem pēc kārtas. Nenosargās viņi tevi. Tāpat izmakšķerēšu no plūsmas. Dodu tev zināt, ka visu laiku redzu tavu maršrutu. Rīgā arī atradīšu. Rīgu tev piedāvāja Mēness, vai pati viņiem tādu variantu piedāvāji?”

Attēls Nr. 28 “Tas ir tikai sākums. Iznīcināšu tavus sapņus, tāpat kā to izdarīji ar maniem! Pēc tam fiziski, ka ar to nebūsi sapratusi!!!”. Attēls Nr. 40 “Sprāgoņai arī parādās drosme ielās iet. Šodien vēl klīda. Nav viņai bailes bagāžniekā aizbraukt?”

Attēls Nr. 46 fiksē neskaitāmus videozvanus pa nakti. Savukārt attēls Nr. 47 – izteikti draudi pazaudēt bērnus, kurus Leons Rusiņš īsziņā apzīmē ar r un a.

“Ja tevi esmu pazaudējis uz visiem laikiem, tu tā pateici un bērnu esi nolaupījusi uz visiem laikiem, tad rēķinies ar to, ka drīz pazaudēsi a… un r…. Arī uz visiem laikiem. Kurš būs ieguvējs, izlemt tev…”. Attēls Nr. 47 fiksē sekojošus draudus: “Tu suka savu dzimšanas dienu sagaidīsi bez a… un r… pietiks vienreiz ņirgāties. Pienācis mans laiks ieņirgt jums visiem pēdējo reizi no sirds…”

To, ka dzīvības apdraudējuma draudi paliek arvien bīstamāki, pierāda 2022. gada septembrī Leona Rusiņa uz manu tālruņa numuru nosūtītās īsziņas. Piemēram, 5. septembra ziņa 1. attēlā “Pie dzīva tēva par bāreni bērnu atstāt vari, kāpēc bērns nedrīkst palikt arī mātes? … Teicu, ka vēl mazliet vēl pēdējās lietas jāsakārto šai zemē, pēc tam varēsim šķirties uz mūžu, lai paliktu kopā uz mūžu. Āmen. Āmen.” Turpmāk 2. attēlā redzamā ziņa: “Šodien redzēju, kā izskatās pirmā persona aiz zārka gājienam. Tu laikam visu uztver kā joku? Iegaumē, par tādām lietām neviens vairāk nejoko!…”. 4. attēls “…Atliek vienīgi gaidīt mūžīgo šķiršanos, lai uz mūžu paliktu kopā. Āmen. Āmen.” 13. attēls: “…bet kāda nojauta mums čukst, ka šķiramies uz mūžu un uz mūžu paliekam kopā.”

09. septembrī saņēmu īsziņu (29. attēls): “Nedzirdi zvanu? Nav kur gulēt un nav par ko ēst. Domā, sētmalē nesprāgšu. Domā! Viens neaiziešu! Tevi arī līdzi ņemšu!!! To par visiem 300% garantēju. Uz mūžu būsim kopā!!! Āmen. Āmen.” Attēls Nr. 31: “…Nav jēgas tevi atstāt, lai nav tev jāmokās. Iesim kopā…”

10. septembra īsziņa (attēls Nr. 34) “…Nav jēgas mums vietu aizņemt uz šīs zemes. Noderīgāki mēs abi būsim tur.”

Savas uzvedības neadekvātumu un agresivitāti Leons Rusiņš klaji demonstrējis ir arī agrāk. 2022. gada 18. februārī viņš publiskā vietā, pie tirdzniecības centra “Sēlija”, uzbruka man ar nazi, tīši vairākas reizes nazi piespiežot manai rokai un pierei, ar to nodarot maznozīmīgus miesas bojājumus. Uzskatu, ka tikai citu tuvumā esošu cilvēku klātesamība atturēja Leonu Rusiņu no lielākas un bīstamākas vardarbības izpausmes. Par šo gadījumu viņš ar Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes 2022. gada 02. jūnija Lēmumu administratīvajā lietā Nr. 16768003445822-4 tika sodīts ar administratīvo sodu 500,00 EUR.

Par pagaidu aizsardzības pret vardarbību pārkāpšanu pret Leonu Rusiņu ir uzsākti vairāki kriminālprocesi pēc Krimināllikuma 168.1 panta:

1) 2022. gada 27. aprīlī uzsākts kriminālprocess 11210019122;

2) 2022. gada martā kriminālprocess 11210013622;

3) pēc tam kriminālprocess 11210013422;

4) kriminālprocess 11210011622;

5) kriminālprocess 11210010922;

6) kriminālprocess 1210008522.

Zemgales rajona tiesā jau atrodas 2 kriminālprocesi: 11210030122 un 11210037322. 2022. gada 20. jūlijā Leons Rusiņš pat tika apcietināts un viņam tika piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums –, jo viņš ignorēja viņam piemēroto drošības līdzekli. Apcietinājumā viņš atradās 20 diennaktis, jo kriminālpārkāpumu lietās ilgāki apcietinājuma termiņi nav paredzēti.

Leons Rusiņš terorizēšanai izmanto arī tādus līdzekļus kā manas darba vietas apmeklēšana, skandālu sarīkošana iestādes telpās, apmeklētāju traucēšana, manis noķengāšana visādiem vārdiem, klātesot apmeklētājiem un maniem darba kolēģiem. Viņš zvana mana darba devēja administrācijai un stāsta par mani visādus izdomājumus, cenšoties panākt, lai es zaudētu darbu. 2022. gada 01. martā viņš traucēja iestādes darbu, proti, manā darba vietā – aptiekā …, kur es strādāju par farmaceiti, veica huligāniskas darbības: lamājās un bļaustījās aptiekas telpās, uzvedās agresīvi. Par to ar Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes 2022. gada 18. jūlija Lēmumu Nr. 16768003530822-4 Leons Rusiņš tika sodīts ar administratīvo naudas sodu 100,00 EUR.

Par emocionālu vardarbību pret bērnu, ko Leons Rusiņš veica 2022. gada 06. augustā … Jēkabpilī, traucējot naktsmieru, dauzoties naktī pie dzīvokļa logiem, nobaidot mazgadīgo dēlu …, kurš nobijās, sāka raudāt un tad naktī nevarēja vairs iemigt, ir uzsākta administratīvā pārkāpuma lieta Jēkabpils novada pašvaldības administratīvajā komisijā (par emocionālu vardarbību pret bērnu). To, kā Leons Rusiņš piezvana man uz telefonu, kliedz, lamājas un draud, dzirdot, ka dzīvoklī atrodas bērni, personīgi dzirdēja uz apsekošanu un sarunu ar bērniem ieradusies Jēkabpils novada bāriņtiesas locekle Meldere. Mazais … bāriņtiesas tantei stāstīja, kā naktī tētis sitis logu stiklos un mammai kaut ko iepūtis acīs. Viņš esot bijis nobijies un nevēlas satikt tēti. Minētais fakts atbilst patiesībai.

Cienījamais Ģenerālprokurora kungs, es nevainoju vietējās tiesībaizsardzības iestādes bezdarbībā. Pie jums es griežos tāpēc, ka Leons Rusiņš, visticamāk, nav psihiski vesela persona. Viņa destruktīvā rīcība, brutālā agresija, absolūtā nerēķināšanās ar sekām, pilnīga tiesībaizsardzības instanču un to nolēmumu ignorance, vainas un kritikas pret savu rīcību pilnīgs iztrūkums norāda uz to, ka minētajai personai var būt psihopātija vai kāds cits psihes problēmu stāvoklis. Viņš ir izteikti bīstams un reāli apdraud manu un bērnu dzīvību. Vai tad tiešām, lai šādu bīstamu un neadekvātu cilvēku nosūtītu uz psihiatrisko pārbaudi, ir nepieciešama kāda nāve vai kāda cita nelaime? Kriminālprocesi par pagaidu aizsardzības pret vardarbību pārkāpšanu neatrisina galveno problēmu – manu un bērnu dzīvības un veselības apdraudējumu. Mums ir ne tikai bailes iziet ārpus mājas, bet arī bailes savā mājoklī, jo naktīs Leons Rusiņš sūta īsziņas, zvana, dauzās pie logiem, laužas dzīvoklī. Policiju ir saukuši arī kaimiņi, kuru naktsmiers tādā veidā ir ticis traucēts.

Esmu farmaceite, bet es nevaru normāli strādāt, jo Leons Rusiņš tiranizē arī manus darba devējus. Viņš ir huligāniski uzvedies ne vien manā darba vietā – …, nemitīgi zvanījis manam darba devējam, stāstījis par mani visādas nelietības, kā rezultātā biju spiesta no darba aiziet. Tagad strādāju Slimību profilakses un kontroles centrā, taču Leons Rusiņš ir sācis terorizēt arī šo darba devēju. Uz dienesta telefonu notiek nemitīga zvanīšana, traucējot iestādes darbu. Cik man zināms, iestāde ir jau griezusies ar iesniegumu policijā. Dzīvošana šādā terorā man un nepilngadīgajiem bērniem vairs nav izturama. Man ir nepieciešama valsts aizsardzība, kuru absolūti negarantē Zemgales rajona tiesas 2022. gada 17. februāra Lēmums lietā Nr. 3-12/11910-21 par pagaidu aizsardzību pret vardarbību. Dzīvības atņemšanas draudi manā ieskatā ir jau tik nopietni, lai valsts steidzami un neatliekami veiktu pasākumus šādas bīstamas un agresīvas personas izolācijai un nogādāšanai uz psihiatrisko ekspertīzi.

Es lūdzu pasargāt mani un manus bērnus no varmākas Leona Rusiņa. Saviem spēkiem un ar tiesas Lēmumu lietā Nr. 3-12/11910-21 es nodrošināt savu un bērnu aizsardzību nevaru. Arī uzsāktie kriminālprocesi par pagaidu aizsardzības pret vardarbību pārkāpšanu nekādā veidā nenodrošina un nenovērš mūsu dzīvības apdraudējumu. Lūdzu, Ģenerālprokurora kungs, steidzamu un neatliekamu palīdzību un aizsardzību pret dzīvības un veselības apdraudējuma draudiem.

Iesniegumam pievienoju dokumentu kopijas un izkopējumus, uz kuriem esmu atsaukusies šajā iesniegumā.

Pielikumā:

• 17.02.2022. Zemgales rajona tiesas Lēmuma lietā Nr. 3-12/11910-21 noraksta uz 6 lpp. kopija;

• Izkopējums zvērinātas tiesu izpildītājas 26.05.2022. Akta Nr. 00026/113/2022-AKT par fakta fiksēšanu uz 10 lpp.;

• Izkopējums no tālrunī saņemtajām īsziņām 2022. gada septembrī uz 6 lpp.,

• 02.06.2022. Lēmuma Nr. 16768003445822-4 uz 2 lpp. kopija;

• 18.07.2022. Lēmuma lietā Nr. 16768003530822-4 uz 2 lpp. kopija,

• 07.09.2022. Jēkabpils novada pašvaldības Administratīvās komisijas Paziņojuma uz 2 lpp. kopija.”

Tāds ir šis dokuments, par kuru nogalinātās sievietes advokāte Anna Nore gadu pēc slepkavības intervijā izdevumam “Jurista Vārds” saka: “Kāpēc tad mēs rakstījām vēstuli ģenerālprokuroram un tiesībsargam? Tāpēc, ka tiešām bijām izmisumā par policijas bezdarbību un tā bija mūsu pēdējā cerība – ka šīs augstākās amatpersonas darīs kaut ko, lai iedarbinātu tiesību aizsardzības iestādes un liktu darīt to, kas tām ir jādara…”

Kāds naivums: ģenerālprokurors Juris Stukāns šim izmisuma saucienam nepievērš ne mazāko uzmanību – atšķirībā no nebūt ne viņam adresēta iesnieguma, kurā prokuratūrai tiek prasīts izvērtēt viņa publiskos izteikumus. Kaut Ivetas iesniegumā ir gan detalizēti aprakstīti dramatiski, traģiski notikumi, gan signalizēts par konkrētiem noziedzīgiem nodarījumiem, gan skaidri un nepārprotami lūgts konkrēti augstākajai tiesiskuma un likumības nodrošināšanas amatpersonai – “lūdzu, Ģenerālprokurora kungs, steidzamu un neatliekamu palīdzību un aizsardzību pret dzīvības un veselības apdraudējuma draudiem”.

Nekādu palīdzību no Jura Stukāna lūdzēja nesaņem. Absolūti nekādu. “Ja man kaut ko raksta, piemēram, Saeimas deputāts, es šo vēstuli izlasīšu. Ja kādu dokumentu atsūta ministrs, arī tas nonāks pie manis personīgi,” ģenerālprokurors ciniski paziņo intervijā “Ievā”. Lūdzēja nav ne deputāte, ne ministre – viņa ir kaut kāda tur parasta sieviete no provinces, kādām Juris Stukāns negatavojas atvēlēt savu personisko laiku. Lai tiek galā sistēma…

Protams, var piekrist – viens pats ģenerālprokurors nevar izlasīt un nokontrolēt visu. Taču Prokuratūras likumā ir skaidri un nepārprotami norādīts – ir viena konkrēta amatpersona, kas “vada un kontrolē prokuratūras darbību, nosaka tās iekšējo struktūru un štatus atbilstoši iedalītajiem valsts budžeta līdzekļiem, apstiprina Ģenerālprokurora padomes pieņemtos normatīvos aktus, kā arī tieši vada Ģenerālprokuratūras prokuroru darbu”, un šī amatpersona ir Latvijas Republikas ģenerālprokurors.

“Sistēmai vajadzēja nostrādāt, lai sievietei palīdzētu, bet sistēma nenostrādāja,” ģenerālprokurors Juris Stukāns pēc tam mēģina izlocīties bēdīgi slavenajā intervijā. Taču viņš gļēvi aizmirst piebilst, ka saskaņā ar likumu tieši viņš ir pirmais un galvenais, kam jāatbild par to, kā šī sistēma strādā un vai tā vispār strādā. Nevis kaut kādi tur grēkāži rajonos, bet tieši Latvijas Republikas ģenerālprokurors. Kurš, kā spilgti demonstrē šis atgadījums, gļēvi mūk un izvairās no jebkādas personiskas atbildības. Kaut skaidrs, ka nogalinātās sievietes asinis pirmām kārtām ir tieši uz viņa rokām un viņa sirdsapziņas…

Šajā reizē Jurim Stukānam gan no atbildības neizdodas izvairīties tik viegli kā citkārt – ķeza tāda, ka mutes nesavaldīšanas lēkmē viņš ir ciniski un ķengājoši izteicies ne tikai saistībā ar slepkavības upuri, bet arī par nogalinātās sievietes advokāti. Un savā ziņā nekrietnelis patiešām ir izvēlējies, kā viņam, iespējams, šķiet, patiešām ērtu un izdevīgu noķengāšanas objektu – mazpazīstamu advokāti gados, kura taču, visticamāk, ne tikai skaļi neprotestēs, bet pat neiepīkstēsies.

Tā arī izrādās – paiet gads pēc slepkavības, līdz advokāte Anna Nore intervijā jau pieminētajam “Jurista Vārdam” uz jautājumu: “Un kā jutāties tad, kad ģenerālprokurors pārmeta jums pašai, ka neesat pietiekami daudz izdarījusi?” pieklājīgi un korekti atbild:

“Ne man kā cilvēkam, ne man kā advokātei tas nevarēja būt patīkami. Es palīdzēju Ivetai bez atlīdzības, ieguldīju savu sirdi un cīnījos par viņas dzīvību. Un tad man pasaka, ka es neesot darījusi pietiekami… Protams, tas bija aizvainojoši. Bet es arī nodomāju tajā brīdī, ka šī amatpersona līdz ar to parāda pati savu bezspēcību – apvainot citu tur, kur vajadzētu izvērtēt pašam savu rīcību. Nolēmu nereaģēt un neiesaistīties.”

Taču ir cilvēki, kas tomēr iesaistās, lai nekauņa augstajā amatā neiedomātos, ka atļauts ir viss. Jau nākamajā dienā pēc apkaunojošās un ciniskās intervijas Tieslietu padomē Latvijas Zvērinātu advokātu padome vēršas ar detalizētu un argumentētu aicinājumu, kurā ir arī šādas rindas:

“Latvijas Zvērinātu advokātu padome uzskata, ka šādi ģenerālprokurora Jura Stukāna izteikumi ir nekorekti un publiski apkauno ne tikai viņu kā ģenerālprokuroru, bet arī viņa vadīto Latvijas Republikas prokuratūru…

Latvijas Zvērinātu advokātu padome uzskata par nepieņemamu ģenerālprokurora rīcību šādā veidā censties novelt atbildību no viņa vadītās iestādes uz advokatūru, paužot nepamatotu kritiku advokātes darbam.

Cita starpā varam norādīt, ka arī ārlietu ministrs un jaunievēlētais Latvijas valsts prezidents Edgars Rinkēvičs savā Twitter kontā 07.06.2023. publicējis nosodījumu šādiem ģenerālprokurora Jura Stukāna izteikumiem: “Traģēdija Jēkabpilī ir daudzu valsts institūciju nolaidība un atbildība, nav pieņemams jebkāds mēģinājums novelt vainu uz cietušo vai viņas advokāti par valsts neizdarīto, tas attiecas arī uz prokuratūru.”

Līdz ar to izskatās, ka Latvijas Zvērinātu advokātu padome nav vienīgie, kuriem šāda ģenerālprokurora J. Stukāna publiskā komunikācija šķiet nepieņemama.

Ņemot vērā iepriekš minēto, aicinām Tieslietu padomi iekļaut šā iesnieguma izskatīšanu Tieslietu padomes darba kārtībā, lai izvērtētu, vai Tieslietu padomei ir pamats izteikt Augstākās tiesas priekšsēdētājam pieprasījumu ierosināt pārbaudi par iepriekš minētajiem ģenerālprokurora Jura Stukāna izteikumiem un vai šie izteikumi pirmšķietami ir vērtējami kā apkaunojoša rīcība, kas nav savienojama ar viņa amatu.”

Jā, šis vairs nav kaut kāda tur Lato Lapsas iesniegums par ģenerālprokurora apkaunojošiem vārdiem un darbiem, kuru var iestumt atvilktnē un formāli atrakstīties, – te jau viss ir nopietni.

Taču advokāti ir piemirsuši kādu “sīkumu” – Tieslietu padomi vada un tās vārdā izsakās… tas pats Jura Stukāna iedrošinātājs un atbalstītājs, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs. Roka atkal roku mazgā, un jau astoņas dienas vēlāk ir gatavs viņa parakstīts atzinums, kas ciniskuma ziņā, iespējams, pārspēj pat Jura Stukāna interviju “Ievai”.

Saskaņā ar Aigara Strupiša un kompanjonu atzinumu “Jēkabpils novadā izdarītā nozieguma nenovēršana” ir nevis kādu konkrētu tiesībsargāšanas iestāžu amatpersonu noziedzīgas nolaidības rezultāts, bet gan “valsts sistēmiska kļūda” un “šajā procesā nav vietas starpinstitucionālām nesaskaņām”. Citiem vārdiem sakot, līdzzinātāju kompānijā nav ko meklēt vainīgos un atbildīgos, labāk domāt par gaišo nākotni.

Bet, kas attiecas uz konkrētiem ģenerālprokurora Jura Stukāna ciniskajiem un apkaunojošajiem izteikumiem, – tie esot bijuši tikai mazmazdrusciņ ciniski un pavisam kripatiņu apkaunojoši:

“Izteikums saistībā ar Jēkabpils novadā notikušo slepkavību, pasakot, ka cietušās advokāte viennozīmīgi varēja darīt vairāk, konkrētajā kontekstā ir bijis emocionāls un nekorekts, tas varēja aizskart gan cietušās pārstāvi, gan advokatūru kopumā, tāpēc arī raisījis sabiedrībā plašu rezonansi un nosodījumu.

Līdz ar to Tieslietu padome atzīst ģenerālprokurora Jura Stukāna izteikumu par nepieņemamu un aicina ģenerālprokuroru ievērot profesionālo ētiku un rūpīgi izvērtēt turpmākās publiskās komunikācijas saturu un formu.

Tieslietu padome norāda, ka ne katrs nekorekts vai neētisks izteikums pats par sevi sasniedz to pakāpi, kas veidotu pamatu rosināt ģenerālprokurora atlaišanu no ieņemamā amata. Konkrētajā gadījumā Tieslietu padome nerod pietiekamu pamatu atzinumam, ka ģenerālprokurora Jura Stukāna izteikumi būtu tādi, par kuriem būtu nepieciešams ierosināt ģenerālprokurora atlaišanas procedūru…”

Kā tieši Tieslietu padomei izdodas nonākt pie šāda secinājuma? Tas tā arī paliek noslēpums – pēcāk šis “kolektīvais orgāns” lien vai no ādas ārā, lai tikai nevajadzētu publiskot tās sēdes daļas audioierakstu, kurā ticis apspriests Jura Stukāna “nepietiekami” vai tikai “mazmazmazdrusciņ” apkaunojošās rīcības jautājums. Un tā šī lieta arī beidzas – ar solījumiem, ka nekad nekas tāds vairs nenotikšot, jo esot veiktas daudzas noderīgas izmaiņas normatīvajos aktos un praktiskajās nostādnēs.

Bet vainīgie un atbildīgie par to, ka divi bērni palika bez mātes, kura tika noslepkavota viņu acu priekšā, un bez vecmāmiņas, kura traģēdijas dēļ sajuka prātā? Jura Stukāna prokuratūras veiktā pārbaude (pilnais pārskats – grāmatas beigās, pielikumu daļā), kā jau sagaidāms, izvēršas par nožēlojamu farsu: ar diezgan smieklīgiem sodiņiem tiek sodītas vairākas noziedzīgi nolaidīgās amatpersonas, kuru bezdarbības un vienaldzības dēļ notika slepkavība, bet neviena no tām netiek apsūdzēta un nestājas tiesas priekšā.

Tas arī būtu dīvaini, jo tādā gadījumā apsūdzība būtu jāizvirza arī pašam ģenerālprokuroram Jurim Stukānam. Viņam beigu beigās izdodas izšmaukt ar veselu ādu, kaut realitāte ir cita – notikušajā traģēdijā un noziegumā ir viens galvenais atbildīgais, un tas ir neviens cits kā tieši iestādes vadītājs, ģenerālprokurors Juris Stukāns.

Kāpēc tik kategoriski? Tāpēc, ka šis ir tas klasiskais gadījums, kad zivs ir sapuvusi no galvas. Tieši Latvijas Republikas ģenerālprokurors savu pilnvaru laikā, pat īpaši nekautrējoties, ir visā prokuratūrā ieviesis vienu – pretimnākošu un klanīgu – attieksmi pret augstiem kungiem un “skaļiem” uzņēmumiem, bet pavisam citu, labākajā gadījumā vienaldzīgu un neieinteresētu, ja nav citāda pasūtījuma, – pret “parastajiem” cilvēkiem, tā sacīt, reņģēdājiem. Par to – tālāk grāmatā.”

Novērtē šo rakstu: