Iesaki rakstu: 
Trīs dienas tika dotas, lai valdības ierēdņi varētu sagatavot kaut minimālu šī lēmuma juridisko un ekonomisko bāzi. Ja kāds naivi iedomājas, ka no ministriju seifa tika izņemta slepenā mapīte “X stunda”, kurā detalizēti aprakstīts, kā rīkoties līdzīgā situācijā, tad šāds cilvēks ir jāsarūgtina. Nekāda plāna valdībai nav, jo tā jau no sākta gala darbojas viendienīšu režīmā, kurā, pārfrāzējot kādas oskarotas brāļu Koenu filmas nosaukumu, stratēģiskiem lēmumiem nav vietas.
Taču ne jau Kariņa valdība tāda pirmā vai pēdējā. Ko no tās prasīt? Cilvēku daba, lai kādas pasakas stāstītu mūsdienu “progresisti”, pamatvilcienos nemainās. Ja kaut kas ir nogājis galīgi šķērsām, tad noteikti tiks meklēti vainīgie, uz kuriem uzvelt vainu par pašu sastrādāto. Tā tas bijis 16. gadsimtā, 20. gadsimtā, un tā tas turpinās 21. gadsimtā. Kā Vācijā, tā Krievijā, tā Zimbabvē un abās Korejās. Latvija nav izņēmums, un arī šis nav kāds īpašs gadījums.
Valdība nav bijusi uzdevumu augstumos, nav spējusi nodrošināt to, lai vismaz netiktu atkal ieviesta stingrā mājsēde, kas citur Eiropā jau sen kā skaitās noiets etaps. Gada laikā nav izdarīts nekas, lai krīzes situācijā (kura nebija negaidīta) mūsu veselības sistēma būtu tai kaut cik pieklājīgi sagatavojusies.
Normālā politiskā sistēmā par neizpildītu, pilnībā izgāztu uzdevumu atbildību uzņemtos valdība vai vismaz par attiecīgo nozari atbildīgais ministrs. Pat tad, ja tā nav tieša šo amatpersonu atbildība (kas gan nav gluži šajā konkrētajā gadījumā). Vienkārši tā rīkojas cilvēki ar kaut minimālām goda paliekām.
Neviens jau neliek izdarīt sepuku kā seno japāņu karavadoņiem pēc zaudētas kaujas. Vienkārši pietiek uzņemties atbildību un pateikt tautai - piedodiet, ka nespēju attaisnot jūsu doto uzticību. Īpaši cēlsirdīgi tas skan tad, kad amatpersonas vaina nav tieša vai pat pakārtota, bet viņš ar augstu paceltu galvu to uzņemas kā galvenais atbildīgais.
Taču kā sauc vadītāju, kurš visu salaidis grīstē un tad, kad par savu neizdarību jāatbild, vaino visus citus, tikai ne sevi? Latviešu valodā šādus cilvēkus sauc par gļēvuļiem.
Var diskutēt par Pavļuta, Kariņa un citu ministru un politiķu vainu, taču bez vainas ir arī atbildība. Vainot savās neizdarībās kaut kādus opozīcijas politiķus vai marginālus videoblogerus par to, ka viņi vainīgi pie tā, ka tagad visiem jāsēž mājsēdē, nozīmē fundamentāli pārbīdīt fokusu. Runāt par morālo klimatu sabiedrībā, kad jārunā par to, kurš konkrēti ir izsitis logu. Šie personāži nav amatpersonas un, ja vien nav izdarījuši kādas krimināli sodāmas darbības, ne par ko neatbild.
Taču tie, kas par situāciju valstī atbild, - Kariņš un viņa ministri - iet vēl tālāk: pie visa vainīgi, izrādās, nav pat tie gobzemi, šleseri un toči, bet gan dumjā, nesaprātīgā tauta. Nu briesmīgi mūsu vadoņiem nepaveicies ar viņiem tikušo tautu. Tomēr no šīs “dumjās” tautas pārvaldīšanas viņi nekādi nevēlas atbrīvoties. Ar visām četrām iekrampējušies varas krēslos, viņi tur sēž, spļaudoties par šo neizdevušos tautu.
Iekavās piebildīsim, ka tauta patiešām var būt ne pārāk saprātīga un tāda tā pat ir visai bieži. Ne tikai latviešu tauta, bet jebkura. Jebkurš vadītājs zina, ka viņam ir gan spējīgāki, gan mazāk spējīgi darbinieki, bet uzvelt uz viņiem vainu par neizpildīto kopīgo darba uzdevumu nozīmē skaidri apliecināt savas vadītprasmes nemākulību.
Patiesības labad jāatzīst, ka veselības ministrs Daniels Pavļuts šo vainas velšanu uz citiem pēdējās dienas ir mazinājis un par galveno kliedzēju - lūk, tur ir vainīgie, ķeriet viņus ciet un velciet uz bluķi - ir kļuvis tieši Kariņš, kura izteikumos kā refrēns skan: “...Pateicoties tam, ka ir tik daudz nevakcinēto... visa sabiedrība tagad cieš nevakcinēto cilvēku dēļ.”
Par to, ka viņam uzticēto valsti Kariņš novedis līdz mājsēdei gandrīz divus gadus pēc pandēmijas sākuma, kad bija pietiekami ilgs laiks daudz ko izdarīt, viņš atvainojās tikai vakcinētajiem un nelietīgāko viduslaiku manipulatoru stilā skaidri norādīja uz tiem, uz kuriem tautai izgāzt dusmas, - tie neesam mēs, kuri vainīgi pie jūsu grūtībām. Tie ir viņi - neticīgie, ķeceri un zaimotāji!
Diemžēl šo Kariņa pasviesto bubuli ir uzķēruši daudzi nekritiskie lojālisti un šo arhaisko Salemas raganu naratīvu popularizē tālāk, novēršot uzmanību no galvenajiem (atbildīgajiem) vainīgajiem.
Lai nerastos pārpratumi, kārtējo reizi atgādinu, ka pats esmu vakcinējies un arī aicinu visus, kuriem veselība atļauj, bet kas to vēl nav izdarījis, to darīt. Taču uzvelt vainu par pašu neizdarībām uz faktiski vājākajiem sabiedrības locekļiem (kariņisti/pavļutisti vienmēr paši uzsver, ka nevakcinētie pārsvarā esot veci, neizglītoti, neinformēti, apmuļķoti utt.) ir apmēram tas pats, kas futbola vai hokeja komandas trenerim vai kapteinim pēc zaudētas spēles teikt - nu es jau visu darīju labi, bet ziniet, mums komandā ir daži vājāki spēlētāji, kuru dēļ visiem nācās zaudēt. Nu, mēs tos vājiniekus ģērbtuvēs drusku pārmācīsim un uz nākamajām spēlēm piespiedīsim viņus spēlēt labāk. Tad arī būs rezultāts.
Ja kāds treneris vai komandas kapteinis pateiktu kaut ko līdzīgu, kā tika minēts, tad līdzjutēji viņu visdrīzāk nosauktu pat nevis par gļēvuli, bet gan vienkārši par kretīnu. Ir tāds sens sakāmvārds, ka karavānas ātrumu nosaka tās lēnākais kamielis. Cilvēka būtību vislabāk atklāj viņa attieksme pret vājākiem, pret statusā zemākiem. Kariņš diemžēl šo testu nav izturējis. Žēl, kādreiz tīri lādzīgs cilvēks bija, pirms augstais amats acīmredzami viņu sabojāja.
Pārpublicēts no neatkariga.nra.lv
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
