Iesaki rakstu: 
Man ir bijusi tā privilēģija dzīvē redzēt un izprast daudzas parunas un sakāmvārdus, kā arī to rašanās pamatojumu. Tas notika tad, kad ar ģimeni pārcēlāmies uz dzīvi laukos un uzsākām saimniekot. Piemēram, visiem zināmais, nobružātais teiciens “cāļus skaita rudenī” reāli un visai skarbi “atdzīvojās” tad, kad pats sāku turēt vistas, kā arī inkubēt olas.
Es ieraudzīju pat vairāk – skaitļa “divpadsmit” īpašo statusu (divpadsmit mēneši, divpadsmit zodiaka zīmes, divpadsmit Jēzus Kristus apustuļi, ducis kā īpašs šī skaitļa apzīmējums, un... divpadsmit cāļi sekmīgai perētājvistai.) Šie novērojumi man palīdzēja arī tīri praktiski, piemēram, es tagad zinu, ka svaigi izdēta vistas ola bez jebkādiem bojājumiem būs “dzīva” un saglabāsies svaiga - pat atrodoties siltumā - vismaz divpadsmit dienas. Jo vista dēj vienu olu dienā un var sakrāt šo olu daudzumu, kuram tad beigās uzsēžas virsū, paaugstina sava ķermeņa temperatūru un sāk perēt. Pēc 21 dienas atskan pirmie čiepstieni. Ievērojiet – lai gan olu vecums atšķiras par 12 dienām, visi cāļi izšķiļas aptuveni vienlaicīgi.
Bet, ja mēs pieņemam, ka ir izšķīlušies 12 cālēni; ja mēs pieņemam, ka viņi dzīvo parastā lauku sētā, nevis specdienestu stipri un kvalificēti apsargātā spec laboratorijā/cietumā; vēl jo vairāk, ja viņiem nav mammas, bet cālēni izšķīlušies inkubatorā, Ja viņi dzīvo nevis būrī, bet paaugušies brīvi staigā pa pagalmu, kašņādamies komposta kaudzē un mielodamies ar veselīgām, ekoloģiskām sliekām un citiem viņu gardumiem, tad ir visai liela iespējamība, ka rudeni sagaidīs tikai puse no viņiem. Kādēļ? Jo mazie pūkainīši garšo burtiski VISIEM: žurkām, kaķiem, vanagiem, seskiem, lapsām utt. Viņiem ir talants noslīkt pat seklā konservu bundžā. Ar vārdu sakot, jau pirmajos jaunsaimnieka statusā nodzīvotajos gados es sapratu, kādēļ ir radies teiciens: “CĀĻUS SKAITA RUDENĪ!”
Pavisam cita situācija ir, piemēram, ar pīlēm. It sevišķi, ja viņu ir padaudz. Viņas turas kopā tādā kā blīvā masā un turklāt vēl spēj visai neganti pēkšķēt. Škiet, ka ne visiem zvēriem nervi tur šo ļembastu, un šādam trokšņainam, viendabīgam veidojumam izvairās uzbrukt ne vien vanagi, bet pat lapsas. Man bija gadījums, kad lapsa tomēr mēģināja nočiept vienu pīli. Sacēlās tāda brēka, ka es to izdzirdēju pat mājas iekšienē. Es jau nojautu, ka tas nav ne NATO, ne Putins, ne TALIBAN, tādēļ, ko nagi nes, jozu ārā. Kā tad! - rudaste nozibēja aiz klēts stūra, bet... tukšā. Tikai vienai pīlei rēgojās dažas papluinītas spārnu spalvas un pāris sīki asins pilieni uz sāna. Pīle atkopās, un beigas bija laimīgas - viņu apēdu es.
Ne velti vēsturnieki mums stāsta, ka zosis izglāba Romu. Pīles, vismaz pekinietes, tās pašas zosis vien ir, tikai mazākas.
Bet nu - pie govīm. Tuvāk iepazīstoties ar šiem brīnišķīgajiem dzīvniekiem, sāc saprast, kādēļ Indijā tie ir svēti, bet citiem tas ir bijis un vietām vēl ir viens no galvenajiem pārtikas un arī ienākumu gūšanas avotiem. Kā man kādreiz teica divas skarbus laikus un Sibīriju pārdzīvojušas māsas: tiklīdz govs mājā – bads pa durvīm laukā!
Govis ir ļoti patīkami un interesanti sadarbības partneri. Jau sākot no tā, ka viņas – atsķirībā, piemēram, no cūkām – patīkami smaržo, ir draudzīgas, ziņkārīgas un gudras. Te es runāju par normālām govīm, nevis industriālās, “konvencionālās” lauksaimniecības selekcionētajām, trīs – četrus gadus dzīvojošajām piena ražošanas mašīnām.
Govs ir viens no uzskatāmākajiem Visuvarenā radītajiem brīnumiem. Ja netici Radītājam, uzskati to par dabas brīnumu. Bet brīnums tas neapšaubāmi ir. Kā teica kāds sludinātājs: “ES NESAPROTU, KĀ MELNA GOVS VAR ĒST ZAĻU ZĀLI UN RAŽOT BALTU PIENU, KURU SAKUĻOT, RODAS DZELTENS KRĒJUMS!”
Protams, ka kādi gudrīši to izskaidros ar sarežģītiem ķīmiskiem procesiem. Bet ir viena lieta, kura, manuprāt, ir visbrīnumainākā. Proti: ja no kaut kurienes kaut ko ņem, loģiski būtu, ka paliek mazāk. Tad lūk – uz tradicionālo lauksaimniecību tas neattiecas. Teikšu atklāti (un kādam tas izklausīsies reliģiski fanātiski un pārspīlēti, bet spriediet vēsi) – var teikt, ka tradicionālā lauksaimniecība ir sadarbošanās ar pašu Dievu. Tā ir bezgalīgi ilgtspējīga, resursus nepatērējoša un zemi nenoplicinoša. Paskaidrošu. (Lūdzu, ņemt vērā, ka es runāju TIKAI par normālo – tradicionālo, ekstensīvo lopkopību, nevis intensīvo, industriālo. Ekstensīvajā uz vienu liellopu rēķināja aptuveni 1ha zemes.)
Tātad – es pievērsu uzmanību tam, ka ganībās, vietā, kur govs nolikusi savu pļeku, intensīvi sāk augt veselīga, tumši zaļa zāle. Pirmajā gadā govis šo zāli neēd (viņām ir lieliska oža). Bet nākamajos gados tur aug jau veselīga un garšīga zāle. Ganības vai pļava ir kļuvusi ražīgāka. Tas ir fenomens. Iedomājaties – pa vienu galu govs uzņem barību, zāli, no tās (plus tīrs ūdens) saražo pienu, paralēli tam savā vēderā audzējot teļu (ja kāds nezina – govs ražo pienu tikai tad, ja viņai ir piedzimis teļš; pat pieaugušas teles pienu neražo), un beigās pa otru galu izmet ārā pārstrādātu zāli, kura uzlabo un padara auglīgāku pļavu, no kurienes ņemta!
Agrāk kūtsmēsli bija galvenais un vērtīgākais augsnes auglības uzlabošanas līdzeklis. Tagad tas ir kļuvis (padarīts par) ekskluzīvs un pieejams vien nedaudziem. Vairumam cilvēku jāiztiek ar “konvencionāli” audzētu pārtiku (precīzāk – barību), kas tulkojumā nozīmē minerālvatē ar ķīmiju audzētus siltumnīcu dārzeņus un ar glifosātu un citiem draņķiem miglotus graudus.
Lūk, viens no iemesliem, kādēļ notiek karš pret tradicionālo lauksaimniecību, īpaši – pret lopkopību, vēl īpašāk – pret liellopiem! Dziļāk ņemot, tas ir karš pret Dieva iedibināto lietu kārtību un – attiecīgi – pret pašu Radītāju! Lūk, kādēļ prostituētie mēdiji sludina mītus par “govs purkšķi” kā planētas bojāejas iemeslu un cilvēces nelaimju sakni. Patiesībā, sakne ir sociopāti un viņu roklaižas, lai neteiktu stiprāk. Ne no govīm mums jātiek vaļā, bet no viņiem...
Ja kādam ir īsa atmiņa vai viņš vienkārši sava vecuma dēļ to nevar zināt, atgādināšu – mazā Latvija bija piena ražošanas rekordiste visā milzīgajā Padomju Savienībā. Neatņemama Latvijas ainavas sastāvdaļa vasarā bija lielie govju ganāmpulki zaļajās, plašajās ganībās.
Kā redzat, es pat neskāru tēmu par normāla ēdiena pakāpenisku aizstāšanu ar kukaiņiem un tārpiem. Priekšdarbi – smadzeņu skalošana – jau notiek. Bet stāsts bija par vienu no neskaitāmajiem Dieva radītajiem brīnumiem un tā lomu ekoloģija un cilvēku dzīvē.
Atceraties, ko teica tās māsas – kad govs mājās, bads pa durvīm laukā! Bet kā būtu, ja otrādi – govs pa durvīm laukā?...
Šī planēta ir mūsu mājas. Sargājiet to!
Seko mums 
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
