Iesaki rakstu: 
Mums jau kādu laiku ir jauns aizsardzības ministrs Andris Sprūds, bet ministrijas valsts sekretārs vēl tas pats Jānis Garisons jeb Jānis Kurnosovs, kā viņu pazīst Aizsardzības ministrijā (ne Latvijas). Vai tiešām Sprūda kungs ir ar mieru kāpt uz tiem pašiem grābekļiem (grābekļa) kā iepriekšējie ministri?
Pabrika kungs uzticējās J.Garisona “lietu kārtotāja” slavai patronu iepirkumā, par kuru youtube.com bija diezgan labs izklāsts, tāpat Pabrika kungs uzticējās, ka J.Garisona “specifisko lietu” sūtnis M.Ķuda spēs Somijā visu sakārtot Patria bruņmašīnu iepirkuma sakarā, Pabriks bija pat spiests paaugstināt M.Ķudu par departamenta vadītāju pēc veiksmīgā “komandējuma” uz Somiju, pēc kura “tā sanāca”, ka bruņmašīnu iepirkumā uzvarēja Somijas kompānija, - par šo tēmu bija labs raidījuma “Nekā personīga” sižets.
Par to, kāds bardaks valda Ķudas kunga vadītājā departamentā runā visā ministrijā, interesantākais ir tas, ka šis departaments ir tieši atbildīgs par iepirkumu budžeta uzraudzīšanu (vai neuzraudzīšanu) un tieši šis bija tas departaments, kas “piešķīra” slavenos 220 miljonus pārtikas iepirkumam.
Nākamā, kas akli uzticējās J.Garisonam, bija ministre Ināra Mūrniece, protams, I.Mūrniecei jau arī nebija lielas izvēles, kam uzticēties, ieceltās padomnieces komunikācijas jautājumos ministrijā parādījās labi, ja vienu reizi nedēļā un arī tad tikai skrējienā starp skaistumkopšanas procedūrām. Padomniece administratīvajos jautājumos, pašas Mūrnieces partijas biedre I.Holma tika iecelta lojalitātes dēļ daudzu gadu garumā, nevis tāpēc, ka Holmas kundzei būtu kādas zināšanas administratīvajos jautājumos.
Holmas kundze paralēli darbam Aizsardzības ministrijā (laikā, kad blakus notiek karš!) piepelnījās Rīgas domē kā deputāte un tur arī pavadīja lielāko darba dienas daļu. Var būt arī labi, ka tā, jo tas, cik Holmas kundze kolēģiem deputātiem neglaimojoši izteikusies par Mūrnieces kundzi, nav profesionāla padomnieka cienīgi.
Mūrnieces kundze, gan šo visu visdrīzāk saprata, jo, neglaimojoši izsakoties par iepriekšējā ministra padomniekiem, kuri savus pienākumus pildīja profesionāli, droši vien zemapziņā domāja par savējiem.
Sākumā ministres kundze paļāvās uz sava partijas biedra un parlamentārā sekretāra J.Eglīta padomiem, līdz no kādas iestādes atnāca ziņa, ka Eglītim draud diezgan nopietnas nepatikšanas un labāk šo labi apmaksāto amatu būtu pamest pašam, līdz tas viss nāk gaismā. Ministrijā klīst baumas, ka šo Eglīta aizrotēšanu esot noorganizējis J.Garisons.
Tad, kad sākās visas problēmas ar skandalozo pārtikas iegādes iepirkumu, nebija neviena cita, uz ko paļauties un uzklausīt, ja nu vienīgi J.Garisons. Tā bija Mūrnieces kundzes lielākā kļūda, protams, sākumā jau Mūrnieces kundze ministres amatu neuztvēra nopietni, jo bija vienošanās koalīcijā, ka viņa būs nākamā prezidente un aizsardzības ministres amats ir vienkārši iespēja uztaisīt smukas bildes uz tanku fona, pirms iesēsties ērtajā prezidenta krēslā, bet te sākās iepirkuma skandāls, un koalīcijas partneri pateica, ka ar šādu reputāciju prezidents nevar būt, un tālāko jau jūs zināt paši.
Protams, ka tik varaskārs cilvēks kā Mūrniece nebūs ar mieru tuvākos gadus pavadīt kā ierindas deputāts, tāpēc partijas vadība lēma, ka labāk Mūrnieci būtu izsūtīt “trimdā” uz Eiropas parlamentu, tāpēc Mūrniecei tiks piešķirts 2. numurs vēlēšanās un tiks piešķirti līdzekļi Mūrnices reklāmas kampaņai, lai tik Mūrnieces kundzi dabūtu prom no Latvijas. Protams, ka ar šo nebija mierā partijas biedri, kuri 2. numuru būtu pelnījuši vairāk, bet Mūrnieces lobijs šoreiz bija stiprāks.
Vēl partijā aug neapmierinātība ar Mūrnieces jau kārtējo reizi izteikto ultimātu, ka viņas bijušajam vīram “čemodānam bez roktura” R.Jansonam ir jānodrošina amats, diemžēl, amati Kulturas ministrijā vairs nav pieejami un pats darbu atrast Jansona kungs arī nespēja, tāpēc nācās radīt jaunu amatu Ogres novada muzejā.
Uz visu šo Mūrnieces nepatikšanu fona J.Garisons no visas pārtikas iepirkuma epopejas ir izkļuvis cauri sveikā. Pēc Valsts kontroles ierosinājuma darbu sāka disciplinārlietas izmeklēšanas komisija, Ministrijas darbinieku vidū jau pavīdēja cerība, ka nu gan J.Garisona grupējumam ir pienācis gals, bet komisijas atzinumā bija norādīts, ka ne J.Garisons, ne viņa vietnieks ne pie kā nav vainīgi.
Par to, kādas pūles J.Garisons pielika, lai atzinums būtu tieši tāds, vēsture klusē, bet klīst baumas, ka nācās daudziem nopietniem un ietekmīgiem cilvēkiem apsolīt dažus nākotnē plānotos iepirkumus “pieskatīt”. Ar “pieskatīšanu” J.Garisonam nevajadzētu būt problēmām, jo pareizie cilvēki ir salikti pareizajās vietās, M.Paškēvičs atbild par nodrošinājuma jautājumiem, t.i. ko un cik daudz pirkt, M.Ķuda atbild par iepirkumiem piešķirot budžetu un tā palielināšanu, ja nepieciešams, tā ka viss ir sakārtots.
To visu savelkot kopā, nākas secināt, ka grābekļi atrodas savās vietās, - vai ministram Sprūda kungam pietiks prāta uz tiem neuzkāpt? Vai pat būs tik drosmīgs, ka ministrija tiks patīrīta no valstij nelojāliem cilvēkiem? Laiks rādīs.
Seko mums 
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
