Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Godātie klausītāji un dalībnieki, pagājušo nedēļu raidījumā notika kaut kas, manuprāt, itin aplams un pat nedaudz perverss. Mūsu sarunā piedalījās labu gribošs klausītājs, kurš (1) bija izanalizējis un sastrukturējis kāda novada partiju priekšvēlēšanu programmas un (2) pats ir CVK savu programmu iesniedzis, tātad viņš analizēja specifiski savus konkurentus, un tad vēl (3) Dzintris pieteicās darīt to pašu, tas ir, ziņot par sava novada partiju programmām šodien.

Tas viss ir kategoriskā pretrunā ar manu pieredzē un loģikā balstīto pārliecību par priekšvēlēšanu programmu faktisko bezjēdzību un līdz ar to raidlaika aizņemšanu ar šīm pseidopolitiskajām blēņām. Tādēļ izmantošu man laipni piedāvāto iespēju īsos teikumos savu domu pamatot vēlreiz, kā arī visnopietnākajā veidā iestāties par demokrātiju, par pilsoņu līdzdalību lēmumu pieņemšanā un to izpildes uzraudzīšanā.

Tātad par programmām no loģikas viedokļa.

Uzskaitīšu trīs aspektus, – likumisko, partijisko, sadzīvisko.

Partiju programmas minētas Politisko partiju likumā sešas reizes, un to eksistenci paģēr arī attiecīgie vēlēšanu likumi. Bet nekur, ne reizes un nekādā formā nav noteikts, kāds ir šo gara darbu saturs, ko tās nozīmē, kādas sekas ir to pieņemšanai, iesniegšanai, pildīšanai vai nepildīšanai. Tautiski izsakoties, – raksti, ko gribi, bet dari, kā nu iegriežas. Tiktāļ no likuma viedokļa.

No politoloģiska skatu punkta programmu nepildīšana ir gandrīz garantēti attaisnojama lielum lielajā vairumā pašvaldību. Jo partija savu programmu netraucēti varētu pildīt, ja tā ir pie varas viena pati, bez koalīcijas kompanjoniem. Bet tiem savukārt ir savas programmas, un dabiskā kārtā tās nesakrīt, ja reiz tās ir atšķirīgas partijas.

Praksē šie iepriekšējie divi faktori ir par pamatu trešajam, proti, pieredzējušas partijas var it ērti rakstīt un solīt atkārtoti līdz apnikumam gan neizpildāmus, gan reālus, bet jau daudzkārt nepildītus solījumus. Jo likums neaizliedz, bet politiskā koalīciju realitāte vienumēr dos attaisnojumu. Sak, mēs jau labprāt, bet tie tur neļāva.

Tagad dažas atmiņu ainiņas.

Kādu 30 gadu garumā esmu bijis iesaistīts gan programmu analīzē partiju lobēšanas procesā, gan tiešākā vai attālākā līdzdalībā to rakstīšanā, gan to caurlasīšanā un publiskā skaidrošanā vairākos Saeimas vēlēšanu ciklos. Vēl pat 2018. gadā pirms 13. Saeimas vēlēšanām Latvijas Radio 2 kopā ar tobrīd bezpartijisko Ivaru Ījabu piecas dienas ņēmām cauri visas programmas pa attiecīgajām sadaļām, un raksturīgi, ka šo ciklu sauca Vēlēšanu grābeklis. Tas ir, jau no sākta gala visiem ir skaidrs, ka uz grābekļiem ir kāpts jau izsenis un tiks kāpts arī uz priekšu. Programmu analīze var iedot priekšstatu par uzkāpšanas biežumu un uzdauzīto punu skaitu, bet pašu procesu novērst nespēj. Jā, var nekāpt uz veciem grābekļiem, bet ar jaunajiem notiek ikurāt tas pats.

Programmu rakstīšana vispār ir atsevišķš literārs vingrinājums. Ne reizi vien ir gadījies kolēģus atvēsināt: jūs te gribat vēl stingrāk, skaidrāk un cietāk, bet apdomājiet, kam jūs to rakstāt, kas būs tie realizētāji? Lai cik apņēmīgas frāzes konsultanti un speci nesarakstītu, valdīšanu veidos tie, ko mēs redzam TV. Ne skaidri, ne apņēmīgi un ne cieti, bet daiļdirsoši dulburi, kuru nonākšana politiskā slāņa virspusē ir labākajā gadījumā jauka nejaušība.

Šeit atzīmēšu atšķirību starp Saeimas un vietvaru vēlēšanām. Saeimas vēlēšanu rezultāts gala beigās ir valdība, tai ir sava valdības deklarācija, un uz tās pamata Valsts kancelejā tiek veidots Valdības darba plāns. Šis jau ir birokrātijas mehanismā ielaists dokuments, ar attiecīgām procedūrām un sekām. Kā tas plāns tiek sastādīts? Ar copy–paste no Saeimā atbalstītās deklarācijas. Kā top deklarācija? Ar cut–copy–paste no partiju programmām. Ahā! Te nu parādās zināma Saeimas priekšvēlēšanu programmu loma: tēzes, kas sakrīt koalīcijas partiju dokumentos, var aizpeldēt līdz pat valdības darba plānam.

Pašvaldību vēlēšanās nekas tāds nedraud. Raksti ko gribi, dari, kā sanāk.

Te pāris citātu, no vadošo partiju opusiem.

No Kurzemes:

Stiprināsim iedzīvotāju noturību un rīcības gatavību krīzes situācijām. Ieviesīsim efektīvu civilās aizsardzības sistēmu, tostarp izveidojot patvertnes.

Attīstīsim pašvaldības kapitālsabiedrības, kas spēs nodrošināt pakalpojumu nepārtrauktību veselības aprūpē, siltumapgādē, ūdenssaimniecībā u.c. jomās.

No Latgales:

Saimnieciski un efektīvi izmantosim finanšu līdzekļus, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību.

Nodrošināsim kvalitatīvu pakalpojumu pieejamību tuvāk iedzīvotāju dzīvesvietai.

No Zemgales:

Mēs īstenosim sistemātisku pašvaldības ceļu, ielu rekonstrukciju un atjaunošanu. Tiks turpināta sabiedrisko objektu renovācija.

Atkārtošu, šis ir no valdošo partiju programmām. Ko ar to iesākt?

Nu paanalizēs kāds analizators, cik jau vecie ir iepriekš solījuši un neizdarījuši un ko neizpildāmu – gan finansiāli, gan juridiski – ir sarakstītjuši jaunie. Nu un tad? Varbūt būtu interesanti, ja ir spēka salikt pa plauktiņiem to, par ko neraksta, bet tas vairāk tāds socioloģiski psiholoģisks vingrinājums.

Dārgo klausītāj, ja esi līdz šim izcietis šo manu ķengāšanos par programmu ākstībām, tad tev varētu būt radies iespaids, ka es ar šo visu noliedzu vēlēšanu procedūru un pat pašu demokrātijas institūtu. Nē! Tas ir aplams secinājums.

Es atbalstu pārstāvniecisku demokrātiju kā vienīgo man zināmo mehānismu, kas mūs pasargā no autoritārisma un totalitārisma. Būtiski aplama ir demokrātijas reducēšana uz programmiņu palasīšanu un aizstaigāšanu līdz vēlēšanu iecirknim reizi dažos gados. Šāds uzstādījums ir māneklis.

Demokrātija ir kā kopjams dārziņš, nevis vienreizējs spridzināšanas akts. Līdzīgi kā veselību nodrošina higiēna un citas ikdienišķi garlaicīgas nodarbes, nevis iekrišana slimnīcā uz mēnesi, tā arī demokrātija ir kopjama, saudzējam un lolojama. Katru dienu.

Saeimas un Eiropas vēlēšanas ir kaut kur demokrātijas ēkas augšstāvos, pirmajā stāvā ir pašvaldību vēlēšanas. Un svarīgākais demokrātijas pamats, vēl pirms jebkādām valdībām un vēlēšanām, tā ir mūsu pašorganizācija. Vienkāršākajā un būtiskākajā daļā pat bez kādiem statūtiem un citām papīru štellēm runāt ar tuvākiem un tālākiem draugiem un paziņām, veidot savām interesēm atbilstošu sabiedrisku satvaru, – neformālas sanākšanas, klubi, biedrības, arvienvārdsakot, paust idejas, uzdot jautājumus, izkristalizēt viedokļus, atbalstīt prasības, – tas ir demokrātijas pamatu pamats.

Un tad izrādīsies, ka mans ieteikums balsot par cilvēkiem, kurus pazīstat jau sen vai esat iepazinuši un tiem uzticaties, kļūst daudz reālāks. Un programmu literāri politoloģiskā analīze var izrādīties pilnīgi lieka.

Ko darīt, ja šādu cilvēku kandidātu sarakstos nav? Pirmkārt, atzīt sev, ka tā ir arī tava vaina, dārgo klausītāj, tu neesi bijis pietiekami cītīgs demokrātijas higiēnas ievērošanā, ja reiz šo mūsu kopīgo dārziņu pārņēmušas nezāles. Otrkārt, sākt jau šodien gādāt par to, lai nākošreiz tā nebūtu. Nu un vēl paliek trešais variants, ko nevaru ieteikt katram, bet varbūt der apdomāt: kā būtu man pašam iznākt no kunkstētāju pūļa un nostāties priekšā? Bez grābekļa, bez ugunsmetēja, ar plāniem un ar draugu atbalstu.

Nobeigumam dogma no manu gudrību burtnīcas: ja tu esi par taisnu lietu, sabiedrotie uzradīsies.

Šis bija fragments no raidījuma "Jautājums no provinces"

Ja vēlies noklausīties visu raidījumu ar Mārcis Bendiks un Dzintri Kolātu, dodies uz: https://linktr.ee/jautajumsnoprovinces

Novērtē šo rakstu:

27
4

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Es nevilcinājos – es vienkārši nezināju! Stāsts par cīņu ar slimību, sistēmu un netaisnību

FotoMani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Lasīt visu...

21

Man ir cits viedoklis

FotoCenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Lasīt visu...

21

Ja kas...

FotoPretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir  smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Lasīt visu...

21

Vienā laivā. Plusiņi un mīnusi

FotoJau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Lasīt visu...

21

Kurzemes hercoga Jēkaba parāda atgūšana no Anglijas karaļa: tiesību vēstures skatījums

FotoVēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Lasīt visu...

6

Biedri Švinka, kādā pozā Jūs sēžat pie sarunu galda?

FotoLatvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Lasīt visu...

21

Mums ir arhibīskaps un Sv. Meinardam – mantinieks!

FotoLatvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi