Iesaki rakstu: 
Par auto ziedojumu Ukrainai. Visu skaidrot ir mans pienākums. Uzreiz pēc kara sākuma vai katru dienu saņēmu zvanus ar lūgumu ziedot medicīniskos transportlīdzekļus. Tam ir savi iemesli - iegādāties tos pa vienam nav iespējams, bet tie, kas ekspluatēti ilgāk nekā piecus gadus, faktiski nav vairs piemēroti darbam, jo operatīvajā darbā tie tiek ekspluatēti nežēlīgi.
Eiropā medicīniskais auto transportē pacientus trīs līdz četrus gadus, tad nonāk rezervē, tāpēc mašīnas tur ir pieejamas vairāk un salīdzinoši labā stāvoklī. Latvijas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) autoparks gadiem nav redzējis pietiekamus ieguldījumus (mums uz līnijas ir arī 7 gadus vecas mašīnas, bet rezervē pat 10 gadus vecas), tādēļ visiem, kas lūdza, es atteicu.
Situācijas nopietnību NMPD autoparkā var izlasīt mūsu gada pārskatos. Tāpat informēju ministru [Danielu Pavļutu], kurš ļoti lūdza rast iespēju ziedot kādu auto, ka tas nav iespējams. Mani argumenti bija īsi - piemērotu mašīnu nav, par to nevar būt runas. Mēģinājām sniegt atbalstu visos citos veidos, bet par mašīnām bija stingrs - nē.
Mēnesi pēc kara sākuma atkal saņēmu e-pasta vēstuli ar lūgumu ziedot auto. Aizņemtības dēļ pāradresēju atteikuma uzrakstīšanai šo lūgumu mūsu transporta departamenta vīriem. Viņi nevis uzrakstīja stingri – nē, bet personīgi sazinājās ar lūguma izteicēju, lai noskaidrotu, vai tomēr kaut kā nevaram līdzēt. Liels bija mans izbrīns, kad viņi atzvanīja un teica, ka iespējams šoreiz varam līdzēt, nosūtot divus mūsu rezerves autoparka 2006. gada izlaiduma OMT.
Uz jautājumu, vai tiešām tas ir izsvērts lēmums, saņēmu atbildi - Ukrainas puse būšot priecīga par jebkādu auto, jo fronte jau pie Kijevas... Jau pašā sākumā minējām visu, kas saistīts ar mašīnu stāvokli - tās tiek lietotas ikdienas darbā (tātad braucošas), tām ir derīga TA, tām ir milzīgs nobraukums un cienījams vecums, bet neko vairāk, ņemot vērā iespējas, nevaram. Pēc šīs sarakstes Ukrainas pārstāvji rakstīja lūgumu tieši šīs mašīnas ziedot, ko arī izdarījām.
Pēc dažām nedēļām saņēmām ziņas, ka auto izgājuši no ierindas un nav vairs ekspluatējami. Tā bija skumja, likumsakarīga ziņa, tomēr jutāmies atbildīgi par notikušo. Diskutējām par visdažādākajiem risinājumiem, bet vienīgais, kuru redzējām, - rudenī, kad saņemsim jaunās mašīnas (kuru iepirkuma norise tieši šajā laikā kara dēļ karājās mata galā), ziedosim Ukrainai vēl.
Tomēr man nedeva mieru šī situācija. Tāpēc es personīgi pieņēmu lēmumu, kuru ierēdnim visdrīzāk nevajadzētu pieņemt - uz vasaras laiku noņemt vienu auto no līnijas, aizvietojot ar rezerves, un nosūtīt ukraiņiem vēl vienu auto. Rudenī nāks jaunie auto un situācija stabilizēsies – tas bija mans galvenais apsvērums.
Šoreiz visu ar rūpību pārbaudījām - izgājām izvēlētajam auto pilnu diagnostiku, salikām, cik vien var visu klāt, tostarp skābekļa sistēmu, un nodevām Borispoles slimnīcai ar solījumu - tiklīdz varēsim, darīsim to atkal.
Ja par šo man jādeg ellē, kā raksta Lato Lapsa, lai tā būtu. Mana izpratne par karu, par laimi, ir tikai filmās redzēta un grāmatās lasīta. Zinu, ka auto var saspridzināt nākamajā dienā, bet pat viens izglābtais ir tā vērts. Zinu, ka auto var salūzt jebkurā brīdī, lai cik labā vai sliktā stāvoklī tas būtu (to man iemācījuši četri gadi dienestā), zinu, ka divi veci auto ir asaras uz kopējo vajadzību fona, bet zinu arī to, ka pirmām kārtām atbildu, lai NMPD nokļūst pie pacientiem Latvijā. Un šajā vasarā mums stipri jāiztur, lai sagaidītu rudeni. Uz robežas ar neiespējamo - jāiztur. Pašlaik šīs ziedotās mašīnas mums būtu ļoti noderējušas arī pašiem.
Ne mirkli nedomāju, ka labi gribētais izvērtīsies tā. Bet joprojām, pat pēc lamām, nenožēloju, ka to visu darījām. Mēs vismaz darījām.
P.S. Pēc manā rīcībā esošajām ziņām, abi salūzušie auto ir salaboti un nosūtīti uz fronti. Nav cieņpilnāka veida vecam OMT, kā pabeigt savu darba dzīvi. Trešais auto labi kalpo Borispoles slimnīcā.
Seko mums 
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
