Iesaki rakstu: 
Mēs sēdējām vienā no augstākajām Ramallahas vietām – restorānā La Vistakādas augstceltnes 8. stāvā. Divi ceļotāji no Latvijas un trīs palestīnieši - dzērām tēju un grēkojām ūdenspīpi. Runjām par dzīvi šeit, jo mūs interesēja viss no viņu ikdienas. Bez ziņu aģentūru interpretācijām un atlases. Vienkārši un pa īstam. Bez diplomātijas.
Viens no mūsu sarunu biedriem – Diazs ar slēptu skumju nokrāsu balsī komentēja mūsu kopīgo nodarbi: "Šī ir labākā izklaide, kuru mēs savā mūžā varam izbaudīt. Tēja un ūdenspīpe draugu lokā. Par kaut ko vairāk varam tikai sapņot..." Tāds bija mans pirmais un pagaidām pēdējais vakars lielākajā eksistējošajā pasaules koncentrācijas nometnē – Palestīnā.
Pēc vairākām dienām, kuras baudītas Izraēlas dažādākajos nostūros, pēc Telavivas, Haifas, Nāzaretes un sīriešu Golānas augstienēm Jeruzāleme sagaidīja ar mazliet vēsāku laiku, un iespēju aizbraukt uz Ramallahu, lai paviesotos Palestīnā un pavērotu "otru medaļas pusi". Nezināmā pasākuma šarms satraucoši vilināja un mazliet biedēja. Bet LETAs fotogrāfa Edija Pālena laipni dalītā pieredze un Facebook sociālajā tīklā atrastie palestīnieši iedrošināja. Biju vienojies, ka Palestīnā mani sagaidīs.
Iespēja turp aizbraukt bija ieinteresējusi arī daudzus grupas līdzbraucējus, taču moris paspēja izdarīt savu darbu. Moris šoreiz bija vietējā gide, kura pēc runu par Palestīnas apmeklējumu izdzirdēšanas ieslēdza iebiedēšanas ruporu uz pilnu jaudu, un gandrīz visi gribētāji, izņemot vēl vienu drosmīgo, atkrita. Esot ļoti bīstami. Nebrauksim.
Tas, ko redzēju un personīgi izjutu šā apmeklējuma laikā, ļāva ne tikai personīgi "izbaudīt" restotos vārtus caur anklāvu norobežojušo cietuma sienu un izraēliešu karavīra automāta stobru sejā, bet arī izjust un saprast veselas tautas ciešanas, par kurām līdz tam biju tikai nojautis.
Ir aizritējuši tikai daži mēneši no brauciena, un Palestīnā atkal līst asinis.
Latvijas ietekmīgākie mediji ar COPY+PASTE raksta to, ko lielākās pasaules aģentūras – to, ko būtu vēlams, lai jūs – TV pamatauditorija domātu.
Tieši tāpēc, ka Rietumu informatīvajā vidē faktoloģiskā informācija tiek pasniegta fragmentāri, bet Izraēlas – Palestīnas konflikta vēsture reti kuram ir labi zināma, sirds lika pievērsties šai tēmai un mēģināt apkopot to kompaktā kopsavilkumā.
Patlaban notiekošais konflikta saasinājums sākās ar mēnesi ilgi meklēto triju izraēliešu tīņu mirstīgo atlieku atrašanu. Izraēla paziņoja,ka tīņus nogalinājusi HAMAS, savu apgalvojumu neapstiprinot ne ar kādiem pierādījumiem, un arestēja aptuveni 60 palestīniešus, kuri tika nosaukti par teroristiem. Tam sekoja kāda palestīniešu zēna nežēlīga slepkavība. Viņš tika sadedzināts dzīvs. Vēl kāds palestīniešu pusaudzis tika nošauts mazliet vēlāk. To paveica izraēliešu karavīri, veicot reidu palestīniešu bēgļu nometnē. HAMAS protestējot izšāva aptuveni 70 raķetes uz mērķiem Izraēlas teritorijā. Izraēla atbildēja ar 40 000 rezervistu mobilizāciju un vairāku dienu Gazas sektora bombardēšanām.
Te jāpaskaidro,ka tā saucamās raķetes, kuras lieto HAMAS, var dēvēt par raķetēm tāpēc, ka arī ballīšu salūtos izšautā pirotehnika tā tiek apzīmēta. HAMAS pagrīdes ietaises ir kaut kas līdzīgs. Un, lai arī tās potenciāli var būt dzīvībai bīstamas (gluži tāpat kā mājas salūtos lietojamās), to iznīcinošais triecienspēks nav salīdzināms ar Izraēlas lidaparātu vadāmajām raķetēm un aviācijas bumbām. Izraēlai ir arī pretgaisa aizsardzības sistēma Dzelzs kupols, kas aizsargā no šādām raķetēm ar 95% efektivitāti. Šo iemeslu dēļ pēdējo dienu konflikta uzliesmojumā ir nogalināti jau gandrīz 200 palestīniešu, starp kuriem bērni, sirmgalvji un sievetes, un... viens izraēlietis.
Notiekošais jūdu valstī, nezinot tās izcelsmes vēsturi un hronoloģiju, ne tikai ierindas latvietim, bet arī eiropietim nav izprotams. Bet, ja būtu, domājams, ka katras Eiropas Izraēlas vēstniecības ēkas priekšā būtu pa kādai protesta akcijai.
Izraēlas valsts, kā zināms, tika izveidota ar īpašu ANO 181. rezolūciju, kas sadalīja Palestīnu – toreizējo Britu mandāta teritoriju divās TIESISKI VIENĀDĀS administratīvās vienībās – Izraēlas un Palestīnas valstīs. Jāpiezīmē, ka to var uzskatīt par cionistu kustības lielāko panākumu, jo līdz tam jūdi apdzīvoja aptuveni 10% mūsdienu Izraēlas un Palestīnas teritorijas, bet lēmums pārdalīja tās proporcionāli uz pusēm.
Ar šo ANO lēmumu nebija mierā palestīnieši, kuru bija nospiedošais vairākums (vairāk nekā 80%) šajā teritorijā, un visas arābu valstis, un pēc tam, kad briti 1948.gadā izveda savu karaspēku, bet Bens Gurions pasludināja Izraēlas valsti, Sīrijas, Jordānijas, Ēģiptes un Saūda Arābijas armijas devās iznīcināt jaunizcepto cionistu lolojumu. Taču arābu sašķeltība un vienotas vadības trūkums ļāva izraēļiem okupēt vairāk nekā 6000 kvadrātkilometru teritorijas un piespiest arābus piekāpties pamieram.
No sākotnēji palestīniešiem ANO paredzētajām teritorijām viņiem palika mazāk par trešdaļu. Gandrīz puse no Izraēlas bija okupēta ANO noteiktā Palestīna - palestīniešu teritorija. Šodien situācija ir vēl radikāli atšķirīgāka. Izraēla faktiski aizņem 90% no Palestīnas teritorijas, bet tas nozīmē, ka palestīniešiem atlicis tik "daudz" teritorijas, cik jūdi apdzīvoja līdz ANO rezolūcijai.
Pēdējo dienu un nedēļu notikumi man atklājuši arī šausminošo latviešu nekompetenci Palestīnas jautājumā, kas transformējas bezsirdīgā vienaldzībā un agresora attaisnošanā. Vieni kaut ko purpina par teroristiem, otri par islāma džihāda šausmām, un tikai nedaudzi saprot, ka palestīnieši, kuru trešdaļa ir pārliecināti kristieši, banāli vienkārši cīnās par savām tiesībām uz savu zemi un ir tikpat teroristi kā ukraiņi šodien.
Palestīniešu skarbo likteni raksturo ne tikai atņemtās zemes daudzums, bet arī apsolūti neproporcionālas tiesības. Palestīna šodien ir ar augstu cietuma mūri ierobežota teritorija, no kuras daļai tās pavalstnieku nav izejas ne tikai uz ārpasauli, bet pat uz savu tēvu un sentēvu vietām. Latvijas Islāma kultūras centra vadītājs – palestīnietis Zahirs Izraēlā netiek ielaists, kaut viņa vecāki un ģimene atrodas Palestīnā, bet tēva mājas, no kurām ģimeni izdzina, - Izraēlas okupētajā Haifā.
Viens no lielākajiem palestīniešu atbalstītājiem, grāmatas Holokosta industrija autors, amerikāņu profesors Normans Finkelštains ir zināms ar vairākiem trāpīgiem jautājumiem. Vienu no tiem atļaušos citēt:
"Ja mēs atzīstam Izraēlas valsts leģitimitāti, tad kāpēc neatzīstam Palestīnas leģitimitāti ANO noteiktajā teritorijā? Ja mūs satrauc Izraēlas drošība, tad kāpēc mūs nesatrauc Palestīnas drošība? Izraēlai taču ir 11. spēcīgākā armija pasaulē!? Savulaik Izraēlas ekspremjerministrs Abu Eibens publiski atzina, ka Palestīna apdraud Izraēlu tāpat kā Luksemburga PSRS. Vadoties no viņa loģikas - PSRS bija lielākas tiesības okupēt Afganistānu nekā Izraēlai Gazu."
Piebildīšu, ka Gazas sektors šodien ir aptuveni tikpat "liels" kā divi Latvijas mazākie - Baltinavas - novadi: 360 km2.
Pēdējo 15 gadu laikā, kopš tiek veikta abpusējo upuru uzskaite, konfliktā nogalināto skaitliskā attiecība ir 1:7 pieaugušajiem (precīzāk 1110 izraēlieši un 6961 palestīnietis) un 1:12(!) bērniem (131 izraēlis un 1540 palestīnietis). Ja mēs iedomājamies teritoriālos un bruņojuma mērogus, tad saprotam, ka ķīviņš starp Gazu un Izraēlu ir līdzīgs zīdaiņa cīņai ar pieaugušo, kurā zīdainis kož ar neizaugušiem piena zobiem, bet pieaugušais izmanto šaujamieroci.
Bet ko tad starptautiskā sabiedrība?
Savulaik ANO ir atzinusi Izraēlu par rasistisku režīmu, kāds tas faktiski ir arī šodien, un pieņēmusi 77 rezolūcijas, kuras nac(ion)istu režīms ignorējis. Pasaules politiskā noteicēja - ASV 2013. gadā sniegusi militāro atbalstu Izraēlai par 8,5 miljoniem dolāru ik dienas. Palestīnu ASV nav atbalstījusi.
Izraēlā ir krietni vairāk politieslodzīto nekā Kubā, Baltkrievijā vai Ziemeļkorejā – 6000 palestīniešu un neviena izraēļa, bet kuru Latvijā tas satrauc?
Un tomēr Izraēlas pēdējā apmeklējuma laikā mani tik ļoti nepārsteidza Palestīnā redzētais kā daži Jeruzālemes centrā satiktie ortodoksālie ebreji, kuri dalīja skrejlapas ar miera aicinājumiem un protestu pret Izraēlas politiku, kura to padara par unikālu valsti ar to, ka nav neviena kaimiņa, kurš būtu par to priecīgs. Parunājoties ar viņiem, sirdi sildīja šo cilvēku mīlestības pilnais starojums. Prieku vairoja atkārtotas satikšanās ar šādi noskaņotajiem, kuri visi kā viens atkārtoja: "Cionisms nav jūdaisms!"
Pirms pāris dienām, nu jau Rīgā, satiku ārēji līdzīgi tērptu vīru, kurā atpazinu Latvijas jūdu rabīnu - Menahemu Barkahanu. Apjautājos, lūdzot dalīties viņa domās par pašreizējām Izraēlas darbībām Gazā. "Pilnībā atbalstu!" ar mīlestības pilno acu smaidu man atbildēja rabīns.
Ikkatrs no mums, braucot uz Izraēlu, var personiski apmeklēt Palestīnu, kura sagaidīs un dalīsies ar skarbā likteņa neiedragāto sirsnīgo viesmīlību un prieku, sublimētu divos vārdos: apmeklē Palestīnu!
Seko mums 
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
