Iesaki rakstu: 
Katrā daudzmaz pieklājīgā valstī ir sava (nacionālā) olimpiskā komiteja. Vienkārši citādi vai pretēji valsts nevar īstenot barona Pjēra de Kubertēna idejas. Savukārt idejas īstenot liek nacionālā pašapziņa un spiež sabiedriskā doma. Pats par sevi saprotams, ka arī Latvijā ir sava Olimpiskā komiteja, tikpat skaidrs, ka ir kāds, kas to vada un šo cilvēku lielākas pieklājības pēc pat sauc par prezidentu.
Teorētiski Latvijas Olimpiskās komitejas prezidentam būtu jābūt ar nevainojamu reputāciju, jo komiteja saņem valsts budžeta (visu un jebkādu nodokļu maksātāju) finansējumu. Labi, ja prezidents sportā sajēgtu vairāk par TV tiešraides noskatīšanos uz mājas dīvāna un būtu iepriekšējā dzīvē vismaz vadījis regbija klubu „Viskāļu kuiļi”. Līdz šai vietai it kā viss visiem skaidrs.
Tālāk kā ierasti Latvijā. Uzzinu, ka, reaģējot uz biedru iesniegumu, Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Izpildkomiteja LOK Ģenerālo asambleju, kurā tiks vēlēts organizācijas prezidents, vienojusies rīkot 4. jūnijā. Prezidenta amatam jau pieteikti pieci pretendenti. Un tagad klusuma brīdis: tajā skaitā – „Jaunās Vienotības” politiķis Jānis Reirs, kuru pieteikusi Latvijas Kamaniņu federācija. Svarīgākais, ka tas nav nelabs joks vai ļauna anekdote.
Nē, es pat nesākšu ar to, ka Latvijas PSR laikā biedrs Reirs darbojies Rīgas elektromehāniskās rūpnīcas Komjaunatnes (ĻKJS) pirmorganizācijas vadībā, piedalījies Latvijas PSR ĻKJS XXIII kongresā un Vissavienības ĻKJS XX forumā. Kam kāda daļa, ko kurš jaunībā darījis vai kur aktīvi darbojies.
Es pat neturpināšu ar to, ka J. Reirs bijis precējies trīs reizes. Pēdējā neveiksmīgā laulība ar Gundu Reiri (dzimusi Ignatāne), bijušo Saeimas priekšsēdētājas (un partijas biedres) Solvitas Āboltiņas biroja vadītāju. Kam kas negadās, bet tomēr - https://pietiek. com/raksti/vienotibas_reira_sieva_un_bijusi_aboltinas_biroja_vaditaja_iekartota_par_vienotibas_rinkevica_padomnieci.
Kā teica Janka no Pampāļiem, „visa Latvija ir liela gulta, kur visi guļ ar visiem”, jo jāatgādina, ka iepriekš baumoja, ka bijušais finanšu ministrs Jānis Reirs un izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša ir pāris. Tāpat iepriekš izskanēja baumas, ka Reiram ir attiecības ar bijušo izglītības un zinātnes ministri Anitu Muižnieci. Toreiz viņš to noliedza, tāpat kā situācijā ar Čakšu uzsvēra, ka romantisku attiecību starp abiem nav. Labi, sveci neviens nav turējis, nav, tak nav.
Tagad par ko pavisam citu. Periodā no 2019. gada 23. janvāra līdz 2022. gada 14. decembrim biedrs Reirs ir Latvijas Republikas finanšu ministrs. Pirmās COVID-19 pacientes diagnosticēšana mūsmājās notika 2020. gada 2. martā. Respektīvi, viss COVID-19 pandēmijas finansējums gāja tieši caur komjaunieša Reira rokām. Nav jēgas pārskaitīt to, kas un kā notika ar šo finansējumu. Atbilstoši 19. gadsimta muižnieku tradīcijām un goda kodeksam pēc tā visa finanšu ministram būtu jānošaujas. Muižniekam, bet - ne biedram.
Diemžēl tā nav tikai viena epizode. Tieši biedra Reira laikā VID darbojās „pasūtījumu galds”, un pēc neatkarīgu ekspertu aptuveniem aprēķiniem no valsts budžeta ik gadu, ceļamies kājās, tika nofenderēts apaļš 1 (viens) miljards eur. Tieši tad bija ziedu laiki visādām ievām jaunzemēm, „viskija ģīmjiem” kaspariem podiņiem un vēl veselam baram prusaku-prusacieņu, kas jau sēž uz apsūdzēto sola.
Es cienu savu un jūsu laiku, cienu portālu. Esmu absolūti pārliecināts, ka tālāk var turpināt ar airBaltic „melno caurumu” un vēl simtiem lietu. Jautājums patiesībā viens - vai Latvijas Republikai vajag Grinču, kas gatavojas nozagt Latvijas Olimpisko komiteju?! Katram pašam jāatbild sev uz šo jautājumu.
Seko mums 
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
