Iesaki rakstu: 
Savā laikā Windows Start pogu gribēja latviskot kā Palaistuvi. Bet kaut kas nogāja greizi, un, kamēr panāca saskaņojumus visās instancēs, Microsoft aizvāca no pogas vārdu Start, kas izsita ķeblīti apakš filologiem.
Savukārt tamponu tika paģērēts saukt par bāšķi. Tas arī kaut kur instancēs iestrēdzis jau padsmit gadus.
Toties visi ir uzzinājuši, ka ir Šarm eš Šeiha, nevis Šarm el Šeiha kā visur citur pasaulē.
Jeņķu Diana Dievzemītē arī nav nekāda Diāna, bet Daiena. Maskava jau labu laiku uz ceļa zīmēm ir Moskva.
Savukārt Dievzemītes filologs nav nekāds filologs, bet neaptēsts daunis, ja neuzliek garumzīmes visur, kur tās tehniski var uzlikt.
Ja šis filologs uzraksta Al Kaida, tad viņu ar skandālu padzen no Dievzemītes filologu loka un atgriešanās tajā viņam ir liegta līdz brīdim, kamēr šamais neapņemas turpmāk rakstīt un domāt Al Kāīda.
Nabaga nelaiķis Kapote arī no Trumena padarīts par Trūmenu. Pēc kādiem kritērijiem Harijs Trumens ir izsprucis no garumzīmes, var tikai minēt. Vai nu nav pamanīts, vai saņēma norādījumu „no augšas”, ka „nebūs jums mūsu Hara uzvārdu kropļot”.
Manuprāt, šai garumzīmju sērgai var būt tikai viens izskaidrojums – tradicionālā latviešu vaimanoloģija.
Piemēram, 11.novembrī televīzijā bija redzams tikai gaudu vakars, kurā padsmit minūšu garumā gaudulīgi (un tradicionāli šķībi, protams) tika vilkts „mūžam tevi, brūnacīte, neredzēšu vairs”.
Tā vien šķiet, ka vienīgā zināmā negaudulīgā dziesma no zaldātu repertuāra ir „Mirdzot šķēpiem zeltsaules staros”, citu nav, un tā pati neatbilst šā brīža ģeopolitiskajai situācijai, turklāt nav jau, kas to varētu nodziedāt. Palikuši tikai sirmgalvji un bērni.
Var jau tos filologus saprast – kaut kā viņiem ir jāpierāda savas eksistences pamatotība. Ja nevar citādi, tad ar terminiem, bet, tā kā terminoloģijas centrā vietu skaits ir ierobežots, pārējie velk garumzīmes visur, kur vien var, lai netiktu ar negodu padzīti no filologu aprindām.
Tas ir vājprāts pat sīkumos. Cik nav gadījies lasīt par kādu Ferdinandu Poršē (un automobiļiem Poršē). Pirmkārt Ferdinands nekādā Poršē nebija, viņš pats bija Porše. Otrkārt, vāciski tas tiek rakstīts Porsche, bet vācieši e (šajā gadījumā) neizrunā, tā ka viņiem sanāk Porš, latviski tātad Poršs (pievienojot -s latviskā gaumē), nekāds ne Poršē (tas vēl francūzim derētu, bet ne jau īstenam vācietim).
To visu varētu turpināt bezgalīgi – līdz vēmienam.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
