Iesaki rakstu: 
Finanšu policijas (FP) par vērienīgu naudas atmazgāšanu pērn novembrī uz divām diennaktīm aizturētajam un pēc tam atbrīvotajam Liepājas uzņēmējam Artim Hartmanim aprēķināts vairāk nekā 30 miljonu latu nodokļu parāds. Izmeklēšanu Hartmaņa lietā FP turpina, un nav izslēgta viņa piespiedu nogādāšana Latvijā.
Turpinot izmeklēšanu ar naftas produktu tranzītu saistītā uzņēmēja Hartmaņa lietā, kurš tiek turēts aizdomās par vērienīgu naudas atmazgāšanu (četros gados apgrozījis nelegālus līdzekļus ap 140 miljonu latu apmērā), FP esot atšķetinājusi Hartmaņa biznesa ārzonas firmu shēmu. Pēc aptuvenām Valsts ieņēmumu dienesta (VID) aplēsēm, Liepājas uzņēmēja valstij nenomaksāto nodokļu parādu summa veidojot aptuveni 34 miljonus latu.
Kā liecina ar izmeklēšanu saistītu avotu Pietiek sniegtā informācija, valstij nenomaksāto nodokļu aprēķins veikts, pamatojoties uz Hartmaņa biznesa shēmu (arī saistīto ārzonu firmu) analīzi. Saistībā ar valstij nenomaksātājiem nodokļiem un, iespējams, īstenoto noziedzīgi iegūtas naudas legalizāciju un nelegālu uzņēmējdarbību tikšot pamatota arī apsūdzība, kuru FP Hartmanim varētu uzrādīt tuvākā laikā.
Turklāt atsevišķi informēti avoti Pietiek neizslēdza, ka FP varētu izsludināt Hartmaņa starptautisko meklēšanu. Hartmanis novembra sākumā pēc atbrīvošanas no 48 stundu ilgās aizturēšanas solījis, ka janvāra sākumā atgriezīsies Latvijā un sadarbosies ar izmeklētājiem. Tomēr nekas tāds neesot noticis.
Pērn nogalē Hartmanis uzturējies Maskavā un Krievijas galvaspilsētā esot bijis arī Valsts prezidenta Valda Zatlera vizītes laikā. Hartmanim pat esot notikušas vairākas „nozīmīgas” tikšanās.
Oficiāli VID pakļautībā esošā FP atturējās sniegt jebkādus komentārus un atbildes par ar Hartmani saistīto izmeklēšanu, nodokļu uzrēķinu un viņa izsludināšanu starptautiskā meklēšanā.
VID preses pārstāve Agnese Grīnberga, atbildot uz Pietiek jautājumiem, informēja: „VID Finanšu policijas pārvalde norāda, ka šobrīd kriminālprocesā notiek izmeklēšana. Presē izskanējušo A. Hartmaņa saistību ar šo procesu VID ne apstiprina, ne noliedz. Lieta ir ļoti apjomīga, tādēļ izmeklētājs prognozē, ka tuvāko mēnešu laikā tā vēl tiks izmeklēta, lai nodrošinātu pietiekamu pierādījumu bāzi, pirms kriminālprocess tiks nodots prokuratūrai kriminālvajāšanas uzsākšanai. Izmeklēšanas interesēs par pārējo pieprasīto informāciju VID Finanšu policijas pārvalde nekādus komentārus nesniedz.”
Tikmēr Hartmanis pērnā gada nogalē sniedzis interviju laikrakstam Neatkarīgā Rīta avīze, tajā norādot, ka izmeklēšanu uzskata par neobjektīvu, un noliedzot jebkādu savu saistību ar Satversmes aizsardzības biroja izmeklēšanas šefu Aigaru Boru.
Pietiek jau rakstīja, ka Hartmanis ilgstoši draudzējies ar Boru. Liepājas uzņēmējam draudzīgas attiecības bijušas arī ar Latvijas un arī Krievijas kriminālām autoritātēm. SAB izlūkošanas šefa Bora sieva Iveta bija ilgstoša Hartmaņa biznesa partnere viņam piederošajā firmā Baltic Bunkering Company.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
