Herberta Cukura reabilitācija ir pretrunā ar likumu un veselo saprātu
Vladimirs Lindermans29.04.2025.
Komentāri (189)
Iesaki rakstu: 
Ģenerālprokuratūra ir atkārtoti izbeigusi kriminālprocesu par Herberta Cukura iespējamo līdzdalību Latvijas ebreju civiliedzīvotāju iznīcināšanā Otrā pasaules kara laikā. Izmeklēšana sākās 2006. gadā un tika veikta saskaņā ar Krimināllikuma pantu “Genocīds”. Prokurors Juris Ločmelis secināja, ka Cukura darbībās nav nozieguma sastāva.
Līdz ar to process ir izbeigts ar reabilitējošiem pamatojumiem. Herberts Cukurs ir reabilitēts. Tagad viņu netraucēti var iecelt par nacionālu varoni un padarīt par kulta figūru.
Es nepiekrītu Ģenerālprokuratūras lēmumam. Patiesības noskaidrošanai piedāvāju atbildēt uz dažiem jautājumiem, kas savirknēti loģiskā ķēdītē.
Pirmais jautājums. Vai Latvijas ebreju iznīcināšana kara laikā bija genocīda akts? Atbilde – jā. Tas ir atzīts juridiskais fakts, kuru neviens nenoliedz.
Otrais jautājums. Vai “Arāja komanda” (palīgpolicijas strukturvienība) piedalījās ebreju iznīcināšanā? Atbilde – jā. Pēc kara PSRS tika notiesāti vairāk nekā trīssimt bijušo “komandas” dalībnieku. Tiem, kas uzskata visu padomju tiesu spriedumus par safabricētiem, atgādināšu, ka Viktoram Arājam 1979. gadā VFR tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu un viņš nomira cietumā. Ieteicu labu vēsturnieka Ričarda Pļavnieka grāmatu “Apsūdzības pret Viktoru Arāju un Latviešu drošības palīgpoliciju”.
Trešais jautājums. Vai Herberts Cukurs dienēja “Arāja komandā”? Jā, dienēja, tas arī ir fakts, ko neviens neapstrīd.
Ceturtais jautājums. Kāds amats bija Cukuram “Arāja komandā”? Pārzināja automašīnu saimniecību un ieroču noliktavu, saskaņā ar dažiem avotiem – arī koordinēja palīgpolicijas darbību ar vācu dienestiem (kaut kas līdzīgs sakaru virsniekam).
Piektais jautājums. Kādiem nolūkiem tika izmantotas Cukura pārziņā bijušās automašīnas? Sporta sacensībām un svētdienas izbraukumiem ar jaunkundzēm? Nē, tās tika izmantotas struktūrvienības dienesta uzdevumu izpildei. Un svarīgākais “Arāja komandas” uzdevums bija ebreju likvidācija. Tas pats attiecas uz ieročiem.
Sestais jautājums. Vai cilvēks šādā amatā varēja nezināt, kādos nolūkos tiek izmantoti viņam uzticētie ieroči un autotransports? Atbilde – nē, noteikti zināja.
No šīs loģiskās ķēdītes neatspēkojami izriet, ka Herberts Cukurs ir bijis vismaz genocīda līdzdalībnieks. Pat ja viņš pats nebija spiedis uz ieroča mēlītes Biķerniekos vai Rumbulā.
Likums definē līdzdalību noziedzīgā nodarījumā kā “apzinātu darbību vai bezdarbību, ar kuru persona (līdzdalībnieks) kopīgi ar citu personu (izdarītāju) piedalījusies tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet pati nav bijusi tā tiešā izdarītāja”. Saskaņā ar Ruandas kara noziegumu tribunāla lēmumu pat personas klātbūtne genocīda aktu izdarīšanas vietā, ja šai personai ir varas pilnvaras, ir uzskatāma par līdzdalību noziegumā.
Es neesmu iekļāvis šajā rakstā jautājumu par Cukura tiešo piedalīšanos slepkavību izdarīšanā un spīdzināšanā. Vai viņš ir pelnījis “Rīgas slaktera” palamu, vai arī tas ir pārspīlējums?
Problēma ir tā, ka prokuratūra bija vilkusi izmeklēšanu ilgu gadu garumā un nu ir sagaidījusi, līdz visi izdzīvojušie aculiecinieki devušies mūžībā. Vairs nav neviena, ko varētu nopratināt, – tieši tik vienkārši. Visas apkopotās liecības pret Cukuru tagad varēs pasludināt par padomju vai cionistu viltojumu.
Cukurs jau sen ir miris, “Mossad” garā roka sasniedza viņu Urugvajā 1965. gadā. Viņš bija talantīgs lidotājs, bet, stājoties soda vienības rindās, sagandēja savu pēcnāves reputāciju. Hermanis Gērings arī ir bijis slavens pilots – un kas par to?
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
