Herberta Cukura reabilitācija ir pretrunā ar likumu un veselo saprātu
Vladimirs Lindermans29.04.2025.
Komentāri (189)
Iesaki rakstu: 
Ģenerālprokuratūra ir atkārtoti izbeigusi kriminālprocesu par Herberta Cukura iespējamo līdzdalību Latvijas ebreju civiliedzīvotāju iznīcināšanā Otrā pasaules kara laikā. Izmeklēšana sākās 2006. gadā un tika veikta saskaņā ar Krimināllikuma pantu “Genocīds”. Prokurors Juris Ločmelis secināja, ka Cukura darbībās nav nozieguma sastāva.
Līdz ar to process ir izbeigts ar reabilitējošiem pamatojumiem. Herberts Cukurs ir reabilitēts. Tagad viņu netraucēti var iecelt par nacionālu varoni un padarīt par kulta figūru.
Es nepiekrītu Ģenerālprokuratūras lēmumam. Patiesības noskaidrošanai piedāvāju atbildēt uz dažiem jautājumiem, kas savirknēti loģiskā ķēdītē.
Pirmais jautājums. Vai Latvijas ebreju iznīcināšana kara laikā bija genocīda akts? Atbilde – jā. Tas ir atzīts juridiskais fakts, kuru neviens nenoliedz.
Otrais jautājums. Vai “Arāja komanda” (palīgpolicijas strukturvienība) piedalījās ebreju iznīcināšanā? Atbilde – jā. Pēc kara PSRS tika notiesāti vairāk nekā trīssimt bijušo “komandas” dalībnieku. Tiem, kas uzskata visu padomju tiesu spriedumus par safabricētiem, atgādināšu, ka Viktoram Arājam 1979. gadā VFR tiesa piesprieda mūža ieslodzījumu un viņš nomira cietumā. Ieteicu labu vēsturnieka Ričarda Pļavnieka grāmatu “Apsūdzības pret Viktoru Arāju un Latviešu drošības palīgpoliciju”.
Trešais jautājums. Vai Herberts Cukurs dienēja “Arāja komandā”? Jā, dienēja, tas arī ir fakts, ko neviens neapstrīd.
Ceturtais jautājums. Kāds amats bija Cukuram “Arāja komandā”? Pārzināja automašīnu saimniecību un ieroču noliktavu, saskaņā ar dažiem avotiem – arī koordinēja palīgpolicijas darbību ar vācu dienestiem (kaut kas līdzīgs sakaru virsniekam).
Piektais jautājums. Kādiem nolūkiem tika izmantotas Cukura pārziņā bijušās automašīnas? Sporta sacensībām un svētdienas izbraukumiem ar jaunkundzēm? Nē, tās tika izmantotas struktūrvienības dienesta uzdevumu izpildei. Un svarīgākais “Arāja komandas” uzdevums bija ebreju likvidācija. Tas pats attiecas uz ieročiem.
Sestais jautājums. Vai cilvēks šādā amatā varēja nezināt, kādos nolūkos tiek izmantoti viņam uzticētie ieroči un autotransports? Atbilde – nē, noteikti zināja.
No šīs loģiskās ķēdītes neatspēkojami izriet, ka Herberts Cukurs ir bijis vismaz genocīda līdzdalībnieks. Pat ja viņš pats nebija spiedis uz ieroča mēlītes Biķerniekos vai Rumbulā.
Likums definē līdzdalību noziedzīgā nodarījumā kā “apzinātu darbību vai bezdarbību, ar kuru persona (līdzdalībnieks) kopīgi ar citu personu (izdarītāju) piedalījusies tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet pati nav bijusi tā tiešā izdarītāja”. Saskaņā ar Ruandas kara noziegumu tribunāla lēmumu pat personas klātbūtne genocīda aktu izdarīšanas vietā, ja šai personai ir varas pilnvaras, ir uzskatāma par līdzdalību noziegumā.
Es neesmu iekļāvis šajā rakstā jautājumu par Cukura tiešo piedalīšanos slepkavību izdarīšanā un spīdzināšanā. Vai viņš ir pelnījis “Rīgas slaktera” palamu, vai arī tas ir pārspīlējums?
Problēma ir tā, ka prokuratūra bija vilkusi izmeklēšanu ilgu gadu garumā un nu ir sagaidījusi, līdz visi izdzīvojušie aculiecinieki devušies mūžībā. Vairs nav neviena, ko varētu nopratināt, – tieši tik vienkārši. Visas apkopotās liecības pret Cukuru tagad varēs pasludināt par padomju vai cionistu viltojumu.
Cukurs jau sen ir miris, “Mossad” garā roka sasniedza viņu Urugvajā 1965. gadā. Viņš bija talantīgs lidotājs, bet, stājoties soda vienības rindās, sagandēja savu pēcnāves reputāciju. Hermanis Gērings arī ir bijis slavens pilots – un kas par to?
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
