Hermanim naudas nodokļiem būtu pieticis: gada ienākumi teātrī – pat 110 tūkstoši latu
L. Lapsa07.03.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kaut gan kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (Vienotība) apgalvo, ka valsts „nespēj samaksāt Alvim Hermanim atalgojumu, kas atbilstu viņa talantam un ieguldījumam latviešu kultūrā”, Jaunā Rīgas teātra galvenā režisora oficiālie ienākumi rāda, ka viņam nav bijusi akūta nepieciešamība iesaistīties valsts krāpšanas un nodokļu apiešanas shēmās, par kurām Pietiek jau informējis saistībā ar režisora kārotā dzīvokļa iegādi, - gadā viņš teātrī ir saņēmis pat vairāk nekā 110 tūkstošu latu atalgojumu.
Kā jau ziņots, Hermanis, pagājušā gada aprīlī oficiāli par niecīgu summu – 17,2 tūkstošiem latu – iegādājoties 100 kvadrātmetru dzīvokli Rīgas klusajā centrā, pēc visa spriežot, ir atbalstījis valsts apkrāpšanu ar tā sauktās „baķkas shēmas” palīdzību: šādu shēmu, dzīvokļa pārdevējam izvairoties no lielu nodokļu nomaksas valstij, pirms vairākiem gadiem izmantoja toreizējais Saeimas priekšsēdētāja biedrs, kopš Jūrmalgeitas laikiem kā „baķka” pazīstamais Jānis Straume.
Kamēr pats Hermanis jau nedēļu nevēlas sniegt skaidrojumus par savu dzīvokļa darījumu, Pietiek noskaidrojis, ka tiešām varētu būt pamats apgalvojumam – režisors, kurš bieži pieminējis Latvijas sabiedrības divkosību un pārmetis tagadējam Valsts prezidentam viņa iepriekšējos grēkus, dzīvokļa darījumā pats atbalstījis valsts „likumīgas apkrāpšanas” shēmu: Hermanis dzīvokli patiesībā iegādājies par adekvātu tirgus cenu, taču līdz ar „lēto dzīvokli” (tā pārdevējam izvairoties no kapitāla pieauguma nodokļa nomaksas) pārdotas arī „dārgas mēbeles”, par kuru pirkšanu – pārdošanu nekāds nodoklis nav bijis jāmaksā.
Publiski izskanējis apgalvojums, ka Hermanis tā varētu būt rīkojies, materiālo apstākļu spiests, - ja viņš neatbalstītu pārdevēja nodokļu apiešanas shēmu, tas valstij maksājamo nodokļa summu mēģinātu pievienot dzīvokļa cenai, līdz ar ko būtiski palielinātos un kļūtu Hermanim neaizsniedzama. Par to liek domāt arī kultūras ministres Ēlertes sniegtais skaidrojums, no kura izriet, ka Hermaņa ienākumi viņa ieņemtajā postenī esot smieklīgi zemi.
Kamēr Hermaņa iestudētās izrādes papildinājušas teātra budžetu ar apmēram 3,5 miljoniem eiro, kurus Jaunais Rīgas teātris nopelnījis kā honorāru ārzemju viesizrādēs un no kuriem attiecīga daļa ir samaksāta nodokļos Latvijā, viņa paša alga pirms nodokļu nomaksas ir 1630 latu, skaidro Ēlerte. Arī ienākumi par autordarbiem, kas tiek apmaksāti no biļešu ieņēmumu summas, saskaņā ar ministres apgalvoto neesot nekādi lielie, - piemēram, 2008. gada astoņos mēnešos tie bijuši tikai 8279 lati.
Taču patiesībā Hermaņa reālie ieņēmumi teātrī ir daudzkārt lielāki un pretēji izskanējušajiem apgalvojumiem mierīgi ļautu viņam iztikt bez iesaistīšanās nodokļu apiešanas shēmās. Pērn vien viņš papildus darba algai teātrī par autordarbiem (par kādiem tiek uzskatīta režija, mākslinieciskā koncepcija, dramatizējumi, scenogrāfija) saņēmis vairāk nekā 40 tūkstošus latu.
2005. gadā tagadējā Jaunā Rīgas teātra galvenā režisora kopējie ienākumi teātrī bijuši 44 tūkstoši latu, 2006. gadā – 68 tūkstoši latu, savukārt 2007. gadā Hermaņa kopējie ienākumi teātrī pārsnieguši 110 tūkstošus latu. Taču šīs summas Ēlerte savā skaidrojumā par Hermaņa niecīgo atalgojumu nepieminēja. Tagadējā ministre, kas savulaik pārspējusi Hermaņa darījuma cenas rekordu un pati spējusi 145 kvadrātmetru dzīvokli Z. A. Meierovica bulvārī iegādāties par 8129 latiem (tātad par 56 latiem kvadrātmetrā), arī nevēlējās komentēt Jaunā Rīgas teātra režisora darījumu.
Ēlerte vienīgi piebilda, ka viņai šķietot „ļoti vērtīgi Hermaņa asie komentāri. Tas ir viens no intelektuāļu uzdevumiem: šķirot, kas ir vērtības un kas nav, vilkt robežu starp labo un ļauno. Un darīt to izaicinošā veidā. Tas bieži nepatīk cilvēkiem, kas pasauli grib redzēt un ērti jūtas morālā relatīvisma putrā, kur nav iespējams atšķirt vērtību no nevērtības, labi padarītu darbu no imitācijas”.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
