Hermanim naudas nodokļiem būtu pieticis: gada ienākumi teātrī – pat 110 tūkstoši latu
L. Lapsa07.03.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kaut gan kultūras ministre Sarmīte Ēlerte (Vienotība) apgalvo, ka valsts „nespēj samaksāt Alvim Hermanim atalgojumu, kas atbilstu viņa talantam un ieguldījumam latviešu kultūrā”, Jaunā Rīgas teātra galvenā režisora oficiālie ienākumi rāda, ka viņam nav bijusi akūta nepieciešamība iesaistīties valsts krāpšanas un nodokļu apiešanas shēmās, par kurām Pietiek jau informējis saistībā ar režisora kārotā dzīvokļa iegādi, - gadā viņš teātrī ir saņēmis pat vairāk nekā 110 tūkstošu latu atalgojumu.
Kā jau ziņots, Hermanis, pagājušā gada aprīlī oficiāli par niecīgu summu – 17,2 tūkstošiem latu – iegādājoties 100 kvadrātmetru dzīvokli Rīgas klusajā centrā, pēc visa spriežot, ir atbalstījis valsts apkrāpšanu ar tā sauktās „baķkas shēmas” palīdzību: šādu shēmu, dzīvokļa pārdevējam izvairoties no lielu nodokļu nomaksas valstij, pirms vairākiem gadiem izmantoja toreizējais Saeimas priekšsēdētāja biedrs, kopš Jūrmalgeitas laikiem kā „baķka” pazīstamais Jānis Straume.
Kamēr pats Hermanis jau nedēļu nevēlas sniegt skaidrojumus par savu dzīvokļa darījumu, Pietiek noskaidrojis, ka tiešām varētu būt pamats apgalvojumam – režisors, kurš bieži pieminējis Latvijas sabiedrības divkosību un pārmetis tagadējam Valsts prezidentam viņa iepriekšējos grēkus, dzīvokļa darījumā pats atbalstījis valsts „likumīgas apkrāpšanas” shēmu: Hermanis dzīvokli patiesībā iegādājies par adekvātu tirgus cenu, taču līdz ar „lēto dzīvokli” (tā pārdevējam izvairoties no kapitāla pieauguma nodokļa nomaksas) pārdotas arī „dārgas mēbeles”, par kuru pirkšanu – pārdošanu nekāds nodoklis nav bijis jāmaksā.
Publiski izskanējis apgalvojums, ka Hermanis tā varētu būt rīkojies, materiālo apstākļu spiests, - ja viņš neatbalstītu pārdevēja nodokļu apiešanas shēmu, tas valstij maksājamo nodokļa summu mēģinātu pievienot dzīvokļa cenai, līdz ar ko būtiski palielinātos un kļūtu Hermanim neaizsniedzama. Par to liek domāt arī kultūras ministres Ēlertes sniegtais skaidrojums, no kura izriet, ka Hermaņa ienākumi viņa ieņemtajā postenī esot smieklīgi zemi.
Kamēr Hermaņa iestudētās izrādes papildinājušas teātra budžetu ar apmēram 3,5 miljoniem eiro, kurus Jaunais Rīgas teātris nopelnījis kā honorāru ārzemju viesizrādēs un no kuriem attiecīga daļa ir samaksāta nodokļos Latvijā, viņa paša alga pirms nodokļu nomaksas ir 1630 latu, skaidro Ēlerte. Arī ienākumi par autordarbiem, kas tiek apmaksāti no biļešu ieņēmumu summas, saskaņā ar ministres apgalvoto neesot nekādi lielie, - piemēram, 2008. gada astoņos mēnešos tie bijuši tikai 8279 lati.
Taču patiesībā Hermaņa reālie ieņēmumi teātrī ir daudzkārt lielāki un pretēji izskanējušajiem apgalvojumiem mierīgi ļautu viņam iztikt bez iesaistīšanās nodokļu apiešanas shēmās. Pērn vien viņš papildus darba algai teātrī par autordarbiem (par kādiem tiek uzskatīta režija, mākslinieciskā koncepcija, dramatizējumi, scenogrāfija) saņēmis vairāk nekā 40 tūkstošus latu.
2005. gadā tagadējā Jaunā Rīgas teātra galvenā režisora kopējie ienākumi teātrī bijuši 44 tūkstoši latu, 2006. gadā – 68 tūkstoši latu, savukārt 2007. gadā Hermaņa kopējie ienākumi teātrī pārsnieguši 110 tūkstošus latu. Taču šīs summas Ēlerte savā skaidrojumā par Hermaņa niecīgo atalgojumu nepieminēja. Tagadējā ministre, kas savulaik pārspējusi Hermaņa darījuma cenas rekordu un pati spējusi 145 kvadrātmetru dzīvokli Z. A. Meierovica bulvārī iegādāties par 8129 latiem (tātad par 56 latiem kvadrātmetrā), arī nevēlējās komentēt Jaunā Rīgas teātra režisora darījumu.
Ēlerte vienīgi piebilda, ka viņai šķietot „ļoti vērtīgi Hermaņa asie komentāri. Tas ir viens no intelektuāļu uzdevumiem: šķirot, kas ir vērtības un kas nav, vilkt robežu starp labo un ļauno. Un darīt to izaicinošā veidā. Tas bieži nepatīk cilvēkiem, kas pasauli grib redzēt un ērti jūtas morālā relatīvisma putrā, kur nav iespējams atšķirt vērtību no nevērtības, labi padarītu darbu no imitācijas”.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
