Hermanis ir precīzi uztvēris problēmas būtību - vēlētā vara šobrīd nepārstāv tautu
Jānis Urbanovičs22.08.2023.
Komentāri (112)
Iesaki rakstu: 
Cienījamais režisors Alvis Hermanis vērsies pie sabiedrības ar aicinājumu apspriest viņa ideju - veidot partiju/kustību "Tautas valdība", lai panāktu izmaiņas Latvijas vēlēšanu sistēmā.
Ar talantīgiem cilvēkiem piemītošu jutīgu intuīciju viņš ir precīzi uztvēris problēmas būtību - vēlētā vara šobrīd nepārstāv tautu. Nedarbojas tautas interesēs, rauj Latviju atpalicības bezdibenī. Mēnešiem ilgi tiek spēlēta spēlīte "trīs par maz, četri par daudz".
Ne jau "dinamiskai attīstībai" viņiem nepieciešams stiprināt varas koalīciju, bet gan dzelžainai balsošanas mašīnai, kas padara parlamentu nevis par lēmēju, bet fikciju, paklausīgu instrumentu varas elites rokās. Pašlaik topošā nav principu un programmu valdība. Šī ir labumu gūšanā savstarpēji ieinteresētu ļaužu grupa, kam deklarācijas, koalīcijas līgumi, priekšvēlēšanu solījumi - tas viss ir tikai papīra vērtībā.
Uzreiz gribu pateikt - es negrasos "pielīmēties" Hermaņa iniciatīvai. Tas nenāktu par labu ne viņam, ne man, jo jūtos labi politikas vērotāja pozīcijā, kas atbrīvo mani no aktīva politiķa atbildības nastas. Taču, ņemot vērā savu parlamentārieša pieredzi deviņos Saeimas sasaukumos, jūtu pienākumu atsaukties aicinājumam iesaistīties priekšlikuma apspriešanā.
To, uz ko savā publikācijā aicina Hermanis, sauc par mažoritāru vēlēšanu sistēmu. Esmu par to runājis visus sava parlamentārā darba 28 gadus, esmu savulaik gatavojis un iesniedzis likumprojektu par vēlēšanu sistēmas maiņu. Tas tika noraidīts, un vienīgais arguments bija - tauta neesot pietiekami gudra, nez ko savēlēs...
Latvijas valsts celmlauži pirms 100 gadiem Satversmē ierakstīja, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Proporcionālo vēlēšanu sistēmu Latvijā, kur nebija vēl izveidojušās noturīgas demokrātiskās tradīcijas, iedibināja ar cerību, ka tas nodrošinās iedzīvotāju interešu samērīgu pārstāvniecību Saeimā un mazinās spriedzi starp dažādiem sociāliem slāņiem.
Diemžēl, Latvijas praksē tas tā nestrādā. Saeimā tiek «iebīdīti» partiju saraksti, ar melīgiem solījumiem, ar varas resursu, ar "draudzīgu mediju", ar dažādu “dienestu” svētību tiek izmānītas vēlētāju balsis, lai pēc mandāta iegūšanas ātri paslēptos no tautas aiz drošā deputāta mandāta neatsaucamības mūra. Tautai atliek vien četrus gadus atkal sūdzēties, cik viss ir slikti. Cilvēki zaudē ticību pārmaiņu iespējamībai. Arvien mazāk balsstiesīgo vispār piedalās vēlēšanās, kas faktiski samazina varas leģitimitāti, bet netraucē valdošos runāt "tautas vārdā".
Ir tikai viens veids, kā pārraut šo apburto loku. Varas kartelis ir jālikvidē. Jāmaina vēlēšanu sistēma: katram, kas sakās pārstāvam tautu, jātiek arī tautas ievēlētam. Nevis sarakstu siltajā vagoniņā, bet gan katram individuāli. Katram ir jāatskaitās savam konkrētam vēlētājam - Vaiņodē, Varakļānos vai Saulkrastos. Katram ir jāpierāda, ka tieši viņš ir vispiemērotākais. Godīga konkurence, kurā vēlētāji lemj, kam un kāpēc jāuztic mandāts. Vai kuram jāatņem.
Gribu atgādināt, ka tieši Latvijai svarīgākais lēmums - Latvijas neatkarības atjaunošana - notika pēc mažoritāra vēlēšanu principa. 1990.gada 18.marta Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas norisinājās 201 vienmandātu vēlēšanu apgabalā. Tieši šī Augstākā Padome maijā pieņēma Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Mažoritārajā sistēmā ievēlētie deputāti skaidri zināja, ko grib viņu vēlētājs, un nešaubīgi īstenoja viņu gribu. Un nebija iedomājams, ka netiktu pildīts tautai dotais solījums.
Vēlēšanu sistēmas maiņa nav pašmērķis. Tas ir veids, kā Latvijā kopīgiem spēkiem var veicināt cilvēku aktivitāti, atjaunot tautas uzticēšanos Saeimai un valdībai, panākt to daudzināto dinamiku valsts attīstībā.
Manuprāt, tiešās vēlēšanās jāievēlē arī valsts prezidents. Pat nepaplašinot viņa amata pilnvaras, šāds mandāts ļautu neatkarīgi un droši līdzsvarot parlamenta varu, nebaidoties “nepaklausības” gadījumā zaudēt izredzes uz pārvēlēšanu. Levita/Rinkēviča gadījums ir skaidrs piemērs, ar ko var beigties prezidentu “sarunāšana”.
Man nav ilūziju, ka Alvis Hermanis ir izdomājis un spēs tūlīt likt lietā universālas zāles Latvijas politikas atveseļošanai, vēlētāju aktivitātes un prasīguma uzlabošanai. Taču jau tas vien, ka radošā inteliģence atkal sāk pieprasīt atmodu, vieš cerības. Daudzos politiskos jautājumos es Hermanim drīzāk esmu oponents, ne domubiedrs. Bet par to, ka tautai atkal ir jāatgūst vara – pilnībā piekrītu. Atbalstīšu, kā vien spēšu.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
