Hermanis ir precīzi uztvēris problēmas būtību - vēlētā vara šobrīd nepārstāv tautu
Jānis Urbanovičs22.08.2023.
Komentāri (112)
Iesaki rakstu: 
Cienījamais režisors Alvis Hermanis vērsies pie sabiedrības ar aicinājumu apspriest viņa ideju - veidot partiju/kustību "Tautas valdība", lai panāktu izmaiņas Latvijas vēlēšanu sistēmā.
Ar talantīgiem cilvēkiem piemītošu jutīgu intuīciju viņš ir precīzi uztvēris problēmas būtību - vēlētā vara šobrīd nepārstāv tautu. Nedarbojas tautas interesēs, rauj Latviju atpalicības bezdibenī. Mēnešiem ilgi tiek spēlēta spēlīte "trīs par maz, četri par daudz".
Ne jau "dinamiskai attīstībai" viņiem nepieciešams stiprināt varas koalīciju, bet gan dzelžainai balsošanas mašīnai, kas padara parlamentu nevis par lēmēju, bet fikciju, paklausīgu instrumentu varas elites rokās. Pašlaik topošā nav principu un programmu valdība. Šī ir labumu gūšanā savstarpēji ieinteresētu ļaužu grupa, kam deklarācijas, koalīcijas līgumi, priekšvēlēšanu solījumi - tas viss ir tikai papīra vērtībā.
Uzreiz gribu pateikt - es negrasos "pielīmēties" Hermaņa iniciatīvai. Tas nenāktu par labu ne viņam, ne man, jo jūtos labi politikas vērotāja pozīcijā, kas atbrīvo mani no aktīva politiķa atbildības nastas. Taču, ņemot vērā savu parlamentārieša pieredzi deviņos Saeimas sasaukumos, jūtu pienākumu atsaukties aicinājumam iesaistīties priekšlikuma apspriešanā.
To, uz ko savā publikācijā aicina Hermanis, sauc par mažoritāru vēlēšanu sistēmu. Esmu par to runājis visus sava parlamentārā darba 28 gadus, esmu savulaik gatavojis un iesniedzis likumprojektu par vēlēšanu sistēmas maiņu. Tas tika noraidīts, un vienīgais arguments bija - tauta neesot pietiekami gudra, nez ko savēlēs...
Latvijas valsts celmlauži pirms 100 gadiem Satversmē ierakstīja, ka Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Proporcionālo vēlēšanu sistēmu Latvijā, kur nebija vēl izveidojušās noturīgas demokrātiskās tradīcijas, iedibināja ar cerību, ka tas nodrošinās iedzīvotāju interešu samērīgu pārstāvniecību Saeimā un mazinās spriedzi starp dažādiem sociāliem slāņiem.
Diemžēl, Latvijas praksē tas tā nestrādā. Saeimā tiek «iebīdīti» partiju saraksti, ar melīgiem solījumiem, ar varas resursu, ar "draudzīgu mediju", ar dažādu “dienestu” svētību tiek izmānītas vēlētāju balsis, lai pēc mandāta iegūšanas ātri paslēptos no tautas aiz drošā deputāta mandāta neatsaucamības mūra. Tautai atliek vien četrus gadus atkal sūdzēties, cik viss ir slikti. Cilvēki zaudē ticību pārmaiņu iespējamībai. Arvien mazāk balsstiesīgo vispār piedalās vēlēšanās, kas faktiski samazina varas leģitimitāti, bet netraucē valdošos runāt "tautas vārdā".
Ir tikai viens veids, kā pārraut šo apburto loku. Varas kartelis ir jālikvidē. Jāmaina vēlēšanu sistēma: katram, kas sakās pārstāvam tautu, jātiek arī tautas ievēlētam. Nevis sarakstu siltajā vagoniņā, bet gan katram individuāli. Katram ir jāatskaitās savam konkrētam vēlētājam - Vaiņodē, Varakļānos vai Saulkrastos. Katram ir jāpierāda, ka tieši viņš ir vispiemērotākais. Godīga konkurence, kurā vēlētāji lemj, kam un kāpēc jāuztic mandāts. Vai kuram jāatņem.
Gribu atgādināt, ka tieši Latvijai svarīgākais lēmums - Latvijas neatkarības atjaunošana - notika pēc mažoritāra vēlēšanu principa. 1990.gada 18.marta Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanas norisinājās 201 vienmandātu vēlēšanu apgabalā. Tieši šī Augstākā Padome maijā pieņēma Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Mažoritārajā sistēmā ievēlētie deputāti skaidri zināja, ko grib viņu vēlētājs, un nešaubīgi īstenoja viņu gribu. Un nebija iedomājams, ka netiktu pildīts tautai dotais solījums.
Vēlēšanu sistēmas maiņa nav pašmērķis. Tas ir veids, kā Latvijā kopīgiem spēkiem var veicināt cilvēku aktivitāti, atjaunot tautas uzticēšanos Saeimai un valdībai, panākt to daudzināto dinamiku valsts attīstībā.
Manuprāt, tiešās vēlēšanās jāievēlē arī valsts prezidents. Pat nepaplašinot viņa amata pilnvaras, šāds mandāts ļautu neatkarīgi un droši līdzsvarot parlamenta varu, nebaidoties “nepaklausības” gadījumā zaudēt izredzes uz pārvēlēšanu. Levita/Rinkēviča gadījums ir skaidrs piemērs, ar ko var beigties prezidentu “sarunāšana”.
Man nav ilūziju, ka Alvis Hermanis ir izdomājis un spēs tūlīt likt lietā universālas zāles Latvijas politikas atveseļošanai, vēlētāju aktivitātes un prasīguma uzlabošanai. Taču jau tas vien, ka radošā inteliģence atkal sāk pieprasīt atmodu, vieš cerības. Daudzos politiskos jautājumos es Hermanim drīzāk esmu oponents, ne domubiedrs. Bet par to, ka tautai atkal ir jāatgūst vara – pilnībā piekrītu. Atbalstīšu, kā vien spēšu.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
