Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka
Foto

Hibrīdkarš un postpadomju sabiedrība

Heinrihs Grass, neatkarīgs politikas vērotājs
10.04.2015.
Komentāri (20)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Varētu teikt, ka vārds „hibrīdkarš” ir stabili ierindojies visbiežāk pieminēto vārdu topā vismaz tad, ja runa ir par globālo politiku un drošību. Pieminot to, pirmais, kas nāk prātā, ir informatīvais karš un tā saucamie „zaļie cilvēciņi”. Tanī pat laikā mazāk tiek runāts par tādu sfēru kā ekonomika un tās sviru izmantošanu hibrīdkara apstākļos, tādēļ šoreiz par to un kontekstā ar tādu fenomenu, ko sauc par „postpadomju sabiedrība”. Ar šo apzīmējumu domāju bijušās padomju bloka valstis, kas ir izvelējušās, vismaz deklaratīvi, virzību uz demokrātiskas valsts iekārtas un pilsoniskas sabiedrības izveidi, orientējoties uz vecajām Rietumu demokrātijām.

Iesākumā atļaušos atsaukties uz pašreizējā KF BS ģenštāba priekšnieka Valērija Gerasimova rakstu, kas tika publicēts žurnālā „BПК” 2013.gada februārī, gadu pirms Krimas notikumiem. Lūk, izvilkums no raksta:

„21.gadsimtā var tikt novērota robežas izzušana starp kara stāvokli un mieru… Un karu vešanas metodes ir mainījušās. Ir pieaugusi nemilitāru aktivitāšu nozīme politisku un stratēģisku mērķu sasniegšanai. Akcents tiek nobīdīts politisku, ekonomisku, informatīvu, humanitāru un citu nemilitāru pasākumu virzienā, vienlaikus izmantojot iedzīvotāju protesta potenciālu. Plašu izplatību ir guvušas asimetriskas darbības, kas ļauj nonivelēt pretinieka pārākumu militārā jomā. Pie tiem var pieskaitīt speciālo uzdevumu vienību un iekšējās opozīcijas izmantošanu, lai radītu patstāvīgu fronti visā pretinieka teritorijā, kā arī darbību informatīvajā laukā, kur metodes un iedarbības veidi tiek patstāvīgi pilnveidoti."

Militāristu aprindās šīs tēzes ir pazīstamas ar nosaukumu „Gerasimova doktrīna”. Taisnības labad ir jāpiebilst, ka Gerasimovs nebija tas, kurš pirmais izdomāja un ieviesa dzīvē aprakstītās metodes. Tās tika pielietotas arī 20.gadsimtā, it īpaši Aukstā kara apstākļos, un ne tikai no PSRS puses.

Un tagad atgriezīsimies pie šī raksta pamattēmas.

Par energoatkarību un sankciju ieviešanu importa precēm kā politiskās ietekmes instrumentiem ir runāts daudz, tāpēc šoreiz ne par to. Lai ilustrētu domu, piedāvāšu hipotētisku piemēru, pamatojot aprakstīto scenāriju ar loģiskiem secinājumiem.

Un tā pieņemsim, ka ir valsts „X” ar nesalīdzināmi lielāku potenciālu nekā tai kaimiņos esošai valstij „Y”. Valstī „X” pie varas ir autoritārs režīms ar izveidotu stingru varas vertikāli, kas šīs valsts iekšienē kontrolē visu - sākot no medijiem un biznesa un beidzot ar tiesu sistēmu.

Turpretim valstij „Y” ir zināmi demokrātijas iedīgļi - caurspīdīga vēlēšanu sistēma, no varas neatkarīgi mediji (nejaukt ar pērkamību, jo šeit nopirkt medijus ir iespējas jebkuram) un vārda brīvība. Tanī pat laikā par patiesu demokrātiju un pilsonisku sabiedrību valstī „Y” runāt nenākas. Visai sabiedrībai svarīgi lēmumi šeit tiek pieņemti slepenībā, un bieži gadās, ka tie tiek pieņemti nevis šīs sabiedrības interesēs, bet gan atsevišķu politiski ekonomisku grupējumu interesēs. Respektīvi, sabiedrības kontroles par varu trūkuma apstākļos ir vērojama lielā biznesa un politiskās varas saplūšana, izveidojoties valdošam slānim,, ko tautā dēvē par „politmafiju”.

No otras puses, šīs valsts sabiedrība ir kūtra un nespēj organizēties, lai piespiestu varu vienmēr un visur rēķināties ar sabiedrības interesēm, naivi cerot, ka tas neskar katra atsevišķa sabiedrības locekļa personīgās intereses un labklājību. Turklāt valstī „Y” vēsturisku un ne tikai apstākļu dēļ ir izveidojusies uz etniska principa bāzēta divkopienu sabiedrība, kur viena šīs sabiedrības daļa jūt garīgu tuvību ar etniskās izcelsmes zemi - valsti „X”, kas ir pašsaprotami, turklāt atrodas pilnīgā valsts „X” informatīvā lauka ietekmē.

Tas būtu mūsu hipotētiskā pētījuma izejas punkts. Tālāk pieņemsim, ka valstī „X” valdošais režīms kaut kādu ģeopolitisku, ideoloģisku vai citu apsvērumu dēļ ir nolēmis iekļaut valsti „Y” savā ietekmes sfērā un padarīt to par paklausīgu satelītvalsti. Savukārt valstī „Y” valdošā elite kaut kādu savu cēlu vai ne tik cēlu apsvērumu dēļ to nevēlas un meklē sabiedrotos starp tiem, ko valsts „X” uzskata par saviem nāvīgiem ienaidniekiem. Sabiedrotie ir atrasti un ir apsolījuši, vismaz uz papīra, pasargāt valsti „Y” no kaimiņa tīkojumiem.

Kā rīkosies valsts „X” konkrētos apstākļos? Varbūt iesūtīs „zaļos cilvēciņus” un apbruņos opozīciju ar saukli „aizstāvēsim tautiešus no fašistiem”? Domājams, ka nedarīs to tik ilgi, kamēr nebūs izmantotas citas, efektīvākas metodes, un, ja arī izies uz tamlīdzīgām akcijām, tad tikai tad, ja būs pārliecība, ka tās gūs atbalstu ievērojamas iedzīvotāju daļas vidū valstī „Y”.

Tas, ka valstij „X” etniski tuvā sabiedrības daļa vārdos un domās atbalsta šīs valsts valdošo režīmu, vēl nenozīmē, ka būs ar mieru, mainīt savu kādu nekādu, bet pārtikušu dzīvi pret haosu un vardarbību. Galu galā Dzimteni var mīlēt arī no attāluma, piemēram, dzīvojot Braitonbīčā. Protams, ka vienmēr atradīsies padibenes un dienaszagļi, kuriem jukas ir vienīgā iespēja pašapliecināties, bet tas nav vērā ņemams kontingents, un, ja arī uz to balstīties, tad rezultātā nāktos iesaistīties ar regulāriem BS, ko diez vai varētu noslēpt.

Kādi varianti? Loģika diktē, ka būtu jārada sabiedrības daļā neapmierinātība ar dzīvi tik lielā mērā, ka tā būtu gatava uz kardinālām pārmaiņām, turklāt sākotnēji pašvaldību ieņemšana un karogu vicināšana ar vai bez „zaļajiem” nav obligāta. Pietiktu izveidot lojālu politisku partiju vai vairākas, izveidot parlamenta vairākumu un likumīgi pārņemt varu. Un tad jau lēnā garā varētu piegriezt skrūves, nodrošinot varas nemainīgumu un citus autoritāra režīma „labumus” pēc lēņu kunga parauga.

Nākošais jautājums - kā panākt šo neapmierinātību? Skaidrs, ka ar informatīvo karu vien ir par maz. Loģiski būtu mēģināt destabilizēt ekonomisko situāciju, jo tas ir sabiedrības labklājības pamats. Savukārt, to var panākt pastarpināti, caur „jumtotiem” uzņēmumiem kontrolējot ekonomiku vai vismaz svarīgākos tās sektorus, tādus kā bankas un loģistikas infrastruktūra (ostas, dzelzceļš) . Kāds pateiks - neviens uzņēmējs, pie pilna prāta būdams, labprātīgi necietīs zaudējumus ne ideoloģijas, ne kā cita vārdā. Piekrītu, labprātīgi necietīs, tikai atcerēsimies, ka valstī „X” viss ir zem kontroles un, ja nepieciešams, tad krimināllieta pēc vajadzības var tikt „sašūta” par jebkuru un jebko. Turklāt zaudējums valstī „Y” var tikt kompensēts ar kādu izdevīgu pasūtījumu valstī „X”, kur citi mērogi.

Ja runa par bankām, tad varētu pieņemt, ka to īpašnieki ir kristāltīri, nekādu darījumu ar aizdomīgas izcelsmes naudu vai kas tamlīdzīgs un valsts „X” specdienestiem nekādu cerību turēt tos „uz adatas” ar mērķi organizēt fiktīvus bankrotus vai ko tamlīdzīgu. Bet ir vēl viens, būtiskāks moments. Kontrolējot ekonomiku, valsts „X” „jumtotie” uzņēmumi likumsakarīgi kļūst par ietekmīgiem politmafijas locekļiem valstī „Y” ar visām no tā izrietošām sekām, tā ka fiktīvi bankroti var nebūt nepieciešami.

Uzprasās jautājums, kur hibrīdkaram ir lielāks izredzes gūt panākumus - valstī „Y” vai kādā citā valstī ar attīstītiem demokrātiskiem institūtiem, kas neļauj vietējai politmafijai nekontrolēti shēmot, kur katrs sabiedrības loceklis jūtas atbildīgs par savu valsti, jo ir iespējas ietekmēt procesus? Tādēļ domājams, ka valsts „Y” politmafijas pārstāvju emocionālie paziņojumi par demokrātijas apdraudējumu no valsts „X” puses lielā daļā sabiedrības izraisīs vieglu smīnu.

Kāds cits pateiks - man personīgi nekas nemainīsies un sliktāk nebūs - X vai Y. Tā gluži nav. Tur, kur visu kontrolē viena neliela sabiedrības daļa, vispārīga labklājība nav iespējama pat ar bagātīgiem dabas resursiem, un tam ir divi iemesli. Pirmkārt, lai visi varētu maz strādāt un šiki dzīvot, nekādu resursu nepietiks.

Būs neliels „kontrolieru” slānis ar pietuvinātiem, kas dzīvos greznībā, un beztiesīgi „melnie”, kas uzturēs „kontrolierus”. Respektīvi, totāla sabiedrības noslāņošanās, kur vidusšķira (mazie un vidējie uzņēmēji) tiks iznīcināti, jo izglītota, aktīva un, galvenais, ekonomiski neatkarīga vidusšķira, kas cīnās par savām ekonomiskajām interesēm, ir nopietns drauds „kontrolieru” un „politmafijas” pastāvēšanai. Otrkārt, IT laikmetā, kad sabiedrību nav iespējams turēt aiz „dzelzs priekškara” un totāli nozombēt pat ar izsmalcinātākām metodēm, šāds sabiedrības modelis ir nestabils un agri vai vēlu novedīs pie sociāliem nemieriem.

Nobeigumā atzīmēšu: kā jau bija teikts iepriekš, tad šis nelielais pētījums ir tīri teorētisks, bez aizspriedumiem un emocijām. Vienkārši daži novērojumi un, manuprāt, loģiski secinājumi. Turklāt aprakstītās metodes savu tā saucamo „interešu aizsardzībā” vienlīdz labi var attiecināt gan uz autoritāriem režīmiem, gan tiem, kas sevi dēvē par „demokrātijas paraugvalsti”.

Cits jautājums, ko es izvēlēšos - dzīvi zem „kontrolieriem”, „politmafijas” pseidodemokrātiju kā pārejas periodu uz „kontrolieru” iekārtu vai pilsonisku sabiedrību. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Eiropas kolonizēšana: Latvijas pieredze

FotoGadumijā apsveŗot, kas bijis svarīgākais notikums pērn Eiropā un kas visvairāk ietekmēs tās turpmākos likteņus, atbildēt ir viegli. Tas, ka turpinājās [Rietumu] Eiropas kolonizēšana ar trešās pasaules imigrantiem. Jo dēmografija ir liktenis, kā teic amerikāņu paruna. Jo Ulmaņa Latviju var darīt dēmokratisku dažos mēnešos; valsti, ko sociālisms nolaidis līdz kliņķim, var sakārtot un iedibināt kārtīgu, brīva tirgus saimniecības iekārtu dažos gados; bet iedzīvotāju sastāva maiņai, ja nav ārkārtas apstākļu, vajag gadudesmitus un paaudzes. Jo, neskaitot kaŗu un revolūciju laiku, dēmografija luncina polītiku, nevis otrādi. Lai top rakstu sērija par to (šobrīd provizoriski šķiet, ka varētu būt četri raksti).
Lasīt visu...

6

Kartītes, nejaušas kā proftehmeiteņu likstas

FotoNedēļa man sākās ar smagu izāzēšanu – izrādīju pat pusotru minūti ilgu apstulbumu, kamēr meklēju atbildi uz jautājumu: “Vai tu jau apsveici Bičkoviča kungu vārdadienā?” Paga, paga! Augstākās tiesas priekšsēdis ir – ak, jā! – ir... Nu tak ir... Nu jā! Ivars! Bet vārdadiena Ivariem ir... 1. martā!
Lasīt visu...

21

Izglītības interpretācijas konflikti: iemesli un untumi

FotoSaeimas vēlēšanās uzvarējušās “6.oktobra paaudzes” valdības sastādīšanas šarādē jau no pirmās ainas figurēja solījums turpināt izglītības reformas. Tas neapšaubāmi ir kaitīgs solījums. Tāds solījums liecina par izglītības jēgas neizpratni un nespēju uzvarēt mūsdienu garīgajos konfliktos.
Lasīt visu...

21

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

FotoDaudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu spēju segt izdevumus pensijām. Taču tikpat svarīgs jautājums ir, vai esošā pensiju sistēma ir spējīga nodrošināt nākotnes pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Jau pašreizējais pensijas apmērs ir salīdzinoši neliels, ar vienu no zemākajiem darba ienākumu aizvietojamības līmeņiem Eiropas Savienībā. Pensijas salīdzinošajai vērtībai vēl samazinoties, sabiedrība varētu pārstāt samierināties ar pensionāru zemajiem ienākumiem un pieprasīt politikas pārmaiņas. Līdz ar to arī formulās labi iezīmētā pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja varētu tikt apdraudēta.
Lasīt visu...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Zagšana un tautas vara

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja...

Foto

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez...

Foto

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

Nepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam....

Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....