Iesaki rakstu: 
Mums ir tikai viena partija - "Siles lopu partija"! Kādreiz šo partiju sauca par komunistisko partiju, un tās biedri toreiz varēja iepirkties viņu vajadzībām iekārtotos specveikalos, ārstēties un atpūsties tikai viņiem domātās sanatorijās, dzīvot par valsts naudu celtās vasarnīcās un izmantot citus speciālos, tikai viņiem pieejamos labumus. Savukārt darba tautas zemo atalgojumu viņi kompensēja ar goda rakstiem, ceļojošiem karodziņiem, vimpelīšiem, komunistiskā darba trieciennieku nozīmītēm un pagodinošām runām svētku reizēs.
Kā jau tas partijai pienākas, arī kompartija regulāri sev rīkoja vēlēšanas. Lai izskatītos demokrātiskāk, šī partija uz vēlēšanām sastādīja arī "bezpartejisko bloka" kandidātu sarakstus. Tomēr kapitālistiskā pasaule šādu demokrātiju apšaubīja un teica, ka tas esot totalitārisms.
Tad Siles lopu partija visā PSRS uztaisīja pārbūvi. Pārbūve pastāvēja iekš tā, ka Siles lopu partija sadalījās vairākās filiālēs, kur katrai tika dots jauns, vēlētāju acīm un ausīm tīkams nosaukums. Šādas filiāles uz vēlēšanām gan startē it kā atsevišķi, taču pēc vēlēšanām tautiņu drāž vienoti, kopīgiem spēkiem un ar augošu sajūsmu.
Kapitālistiskā pasaule šim procesam ar prieku aplaudēja, atzina, ka tas pilnībā atbilst labākajiem demokrātijas standartiem, un ar atplestām rokām šādi „demokratizētas” valstis uzņēma kapitālistisko valstu saimē. Vienīgais, kas valdošajai Siles partijai tagad ir jāpanāk - pirms katrām vēlēšanām jāsaaģitē pietiekami daudz naivu cilvēciņu, kas tos siles lopu sarakstus tajā urnā samētā. Bet to panākt jau nav grūti. Te jau ir atstrādāta tehnika.
Dažādās Siles lopu partijas filiāles pirms vēlēšanām savā starpā imitē plūciņu ar savstarpējiem "atmaskojumiem", "apvainojumiem" un krāšņiem solījumiem. Masu mediji to visu par labu naudu plaši izreklamē publiskajā telpā. Un vēlētāji, savā starpā karsti strīdoties par to, kura no Siles lopu filiālēm ir tā labākā, kura mazāk zags, kura jau ir piezagusies, ar sajūsmu piedalās šajā priekšvēlēšanu balagānā. Kad urnu talka beigusies, Siles lopu partija savāc kopā ievēlētos kandidātus no visām savām filiālēm un izveido jaunās Saeimas sastāvu.
Lai uzturētu demokrātijas ilūziju, Saeimā šī saspēle starp dažādajām partijas filiālēm tiek turpināta. No vienām Siles partijas filiālēm tiek izveidota valdošā koalīcija jeb pozīcija, bet no otrām opozīcija. Opozīcija tēlo pozīcijas izveidotās valdības piekoptās politikas kritiķus un imitē kaut kādu pretestību šīs valdības piekoptajai valsts izzagšanai un izsaimniekošanai. Taču īstenībā viss tiek saskaņots savstarpējās aizkulišu sarunās.
Šis saskaņošanas process tautai tiek pasniegts kā "kompromisa meklējumi". Kompromisa meklējumi ir ideāls veids, kā valdībai pieņemt dažādus prettautiskus lēmumus, neuzņemoties par tiem nekādu atbildību. Kompromisa pamatprincips ir tāds, ka viena puse (pozīcija) publiski kādā jautājumā izvirza divreiz lielākas prasības, nekā vēlas panākt. Savukārt pretējā puse (opozīcija) tam iebilst. Un tad tiek panākts kompromiss, t. i. tiek pieņemta puse no izvirzītajām prasībām jeb tieši tas, ko patiesībā valdībā esošā pozīcija sākotnēji gribēja panākt.
Tauta ir pārliecināta, ka ap šo jautājumu tiešām ir notikusi varena cīņa un šajā cīņā panākta daļēja uzvara. Tas, ka šī „daļējā uzvara” tautai ir visīstākais zaudējums, paliek nepamanīts, jo publiskajā telpā galma žurnālisti visu tautas uzmanību pievērš „lielajai cīņai”. Un tā nu jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimta garumā tiek pieņemtas gan "bēgļu kvotas", gan OIKi, gan nesamērīgi nodokļi, gan vārgi pilsonības un valodas likumi, gan daudz kas cits.
Jā, nereti gadās arī īsti plūciņi starp partijas filiāļu bosiem par vietu pie siles un treknākajiem kumosiem. Bet tas viss tiek atrisināts ar savstarpēju tirgošanos pēc principa „tu man, es tev” jeb, citiem vārdiem sakot, - ja jūs mums atļausiet pakampt šo gardo kumosu, tad mēs pievērsim acis uz to, ka jūs nokampjat to tur gardo kumosiņu. Ja jūs nobalsosiet par mūsu ministru vienā ienesīgā nozarē, tad mēs nobalsosim par jūsu ministru otrā ienesīgā nozarē.
Rezultātā ministru amatos bieži uzrodas noderīgie kretīni, kuriem zināšanas attiecīgajās nozarēs pēc labākajām padomju laika tradīcijām pilnībā aizstāj pareizā partijas piederība. Bet tauta to atklāj tikai pēc laba laika. Un tad jau ir aizmirsies, kas tos ministrus tajos amatos iecēla, bet visa neapmierinātība un tautas dusmas vēršas tikai pret attiecīgo ministru. Ja paliek pārāk karsti, šis vienkārši atkāpjas no amata, dodot vietu citam tādam pašam noderīgajam kretīnam. Bet tauta uzgavilē un nomierinās, jo domā, ka ir panākusi uzvaru.
Pēc šādiem principiem tad arī mēs esam dzīvojuši visus šos „pēcatmodas” gadus un turpinām dzīvot tālāk. Tauta ar saukli "Nav jau, par ko balsot, bet balsot ir jāiet" ik pēc četriem gadiem dodas uz kārtējo Siles lopu partijas sarīkoto urnu talku. Kad urnu talka beigusies, nāk kārtējā vilšanās. Bet Siles lopu partijas algoti eksperti un „influenceri” tad tautai stāsta, ka mūsu demokrātija diemžēl nav ideāla, bet nekas labāks pasaulē vēl nav izgudrots. Vai tiešām?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
