Iesaki rakstu: 
Briestošās Ukrainas traģēdijas fonā Latvijas politikas galvenais notikums pagājušajā nedēļā izrādījās vienas Augstākās tiesas tiesneses neievēlēšana, Saeimai iespītējoties un parādot liberāli noskaņotām un visai pašpārliecinātām "aprindām", kurš šeit ir galvenais. Kopumā notikums ir gana sarežģīts, neviennozīmīgi vērtējams un profesorei Sanitai Osipovai droši vien personīgi ļoti nepatīkams. Taču ir daži lietā būtiski aspekti, kuri būtu jāņem vērā, ja vien negribam nolaisties līdz līmenim "sit savējos, jāaizstāv!" vai arī "re, kā tie hunveibini norāvās!".
Pirmkārt, ideoloģiskais aspekts. Kur vispirms jau īsti nav skaidrs, kāda tad ir Osipovas kundzes personīgā nostāja jautājumos par viendzimuma partneru ģimeņu tiesisko statusu un cik lielā mērā slavenais Satversmes tiesas vairākuma lēmums par Darba likuma normas par tēva pabalstu attiecināšanu uz "partneriem un partnerēm" viņai ir tīkams vai netīkams (viņa balsoja pret).
Taču viens ir skaidrs: ja Osipova šo lēmumu būtu nevis centīgi publiski promotējusi, bet sākusi jebkādā veidā kritizēt, kaut vai balstoties uz tīri juridiskiem argumentiem, nekādas "karalienes", "nākamās valsts prezidentes" un 2020. gada Eiropas cilvēka Latvijā nebūtu. Nebūtu arī īpašas intereses par viņas ievēlēšanu vai neievēlēšanu Augstākajā tiesā.
Otrkārt, jāņem vērā tiesiskais un konstitucionālais aspekts, kā izvērtējumā pat tādas augsti stāvošas amatpersonas kā Augstākās tiesas priekšsēdētājs piesauc konstitucionālo krīzi, tiesiskuma sabrukumu u. tml. Situācijā, kad Saeima izmantoja savas gan Satversmē, gan likumā „Par tiesu varu” paredzētās tiesības apstiprināt vai neapstiprināt Augstākās tiesas tiesneša kandidātu!
Tad kā tas jāsaprot – vai Saeimas deputāti ir neatkarīgi savos balsojumos tiktāl, ciktāl "aprindas" jau iepriekš nav nolēmušas citādi? Skaidrs, ka šis jautājums ir cieši saistīts ar Latvijas liberālo juristu vidē pēdējā laikā nostiprinājušos viedokli, ka ne jau Latvijas tauta un tās priekšstāvji ir suverēnās varas nesējs Latvijā, bet gan starptautiskie līgumi, Eiropas Savienības Tiesas spriedumi un neaizskaramās "aprindas", kurām tos lemts saprast un tulkot.
Trešais aspekts ir politisks. Šķiet, Saeimas partijām ir apnicis būt par valdības vai citu institūciju lēmumu izpildītājām. Galu galā valdošā koalīcija paklausīgā vienotībā turējās divus pandēmijas gadus. Vēlēšanas nāk, partijas sāk domāt par savu vēlētāju attieksmi pret dažādiem jautājumiem, un skaidrs, ka vēlme tiem izpatikt izpaudīsies ar katru dienu vairāk. Var to saukt par populismu, taču jautājums: kas ir alternatīva tautas ievēlētai Saeimai? Augsto priesteru kolēģija, Satversmes tiesa, Valsts padome ar Vadoni vai karalieni priekšgalā?
Pārpublicēts no diena.lv
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
