Iesaki rakstu: 
Šī ir mana vēstule veselības ministram Hosamam Abu Meri, kurš jau divus gadus (kopš 2023. gada septembra) vada Veselības ministriju un šajā jomā ir sasniedzis ievērojamus rezultātus – izdevis grāmatu par libāniešu ēdieniem, apbraukājis pusi zemeslodes, bet Amerikā un arābu valstīs pabijis daudzkārt, radījis vislielāko selfiju kolekciju un pārgriezis visvairāk lentīšu slimnīcu un veselības centru atvēršanas, izremontēšanas vai pārkrāsošanas svētkos.
Ar veselības aprūpi un medicīnu gājis sliktāk, jo naudas apjoms pieaudzis, bet prognozējami veselīgi nodzīvoto mūža gadu ilgums Latvijas iedzīvotājiem samazinājies, tagad tas ir 52.7 gadi, un vismaz par 10% atpaliek no priekšpēdējās vietas Eiropā. Zaudētie dzīves gadi Latvijā ir 7501, Lietuvā 6215, bet Luksemburgā un Zviedrijā – nedaudz virs 2000. Visos veselības rādītājos Eiropā Latvija nevis nonāk pēdējā vietā, bet tur nostabilizējas un no priekšpēdējās vietas atpaliek arvien tālāk.
Divus gadus Hosams Abu Meri mums katru dienu sniedzis jaunus solījumus un ziņas, tiesa, šīm medicīnas ziņām ir vāja sasaite ar zināšanām sabiedrības veselībā; nu labi – es ieliktu sekmīgu atzīmi otrā kursa studentam par šādām pausmēm. Realitātē Hosama Abu Meri vadībā onkoloģijas zaļais koridors ir pārvērties par onkoloģijas zaļo labirintu, kur pacientam pašam jānojauš – kurā virzienā doties. Toties Hosams mūs aplaimo ar ziņu, ka uzlauzts viņa WhatsApp konts.
Pateicoties Hosama Abu Meri aktivitātei, tika lauzts līgums par Stradiņa slimnīcas jauno korpusu celtniecību. Šobrīd – nu jau pusotru gadu celtniecība apstājusies, sēnītes izplatās jo plaši, ēkās ieplūst ūdens, eksperti domā, ka slimnīcu vairs šajās ēkās ievietot nevarēs nekad. Zaudējumi Latvijas valstij, es domāju, – kādi 200 miljoni eiro. Neuzbūvētie korpusi paliks kā piemineklis Hosamam Abu Meri, bet pie Stradiņa slimnīcas stāvēs NMPD automašīnu rinda.
Atcerēšos laiku pirms diviem gadiem – tika izveidota jaunā Evikas Siliņas valdība, finanšu ministrs Arvils Ašeradens un veselības ministrs Hosams Abu Meri apmeklēja Stradiņa slimnīcu, pārlūkoja celtniecības darbus, smaidīja un taisīja selfijus. Celtnieki solīja ēkas pabeigt līdz 2024. gada beigām, bet prasīja papildus 17 miljonus (celtniecības materiālu sadārdzinājums). Pagāja dažas nedēļas, un viss mainījās. Ministrs paziņoja, ka celtniecības kompānija ir slikta, pagrabā esot sēnīte, bet slimnīcas valdei (toreiz Rinalda Muciņa vadītai) tūlīt jālauž līgums ar būvfirmu. Slimnīcas valde to nebija gatava darīt, Hosams Abu Meri mainīja slimnīcas padomi, tā mainīja slimnīcas valdi, bet jaunā (tolaik “pagaidu”) valde lauza līgumu ar būvfirmu “Velve”.
Te nu man nākas piebilst, ka nu jau tiesa lēmusi, ka Rinalda Muciņa vadītās valdes atcelšana bija nelikumīga. Tiesa secināja, ka slimnīcas padome bijušos valdes locekļus atsaukusi, pamatojoties uz subjektīvu kritēriju, tas ir, uzticības zaudēšanu, bez konkrētiem pierādījumiem par bijušo valdes locekļu pilnvaru pārkāpumiem, pienākumu neizpildi vai kaitējumu slimnīcas interesēm.
Patīk kādam vai ne – lēmums lauzt līgumu ar būvfirmu “Velve” par Stradiņa slimnīcas jauno korpusu būvniecību bija politisks lēmums, kuru pieņēma ministrs Hosams Abu Meri vienpersoniski vai draudzīgā “Vienotības” politpulciņā. Ja “Velve” būtu turpinājusi celtniecību, šobrīd jau slimnīca strādātu, bet projekts būtu izmaksājis 17 miljonus vairāk nekā ieplānots. Iespējams, aizpērn arī pelējuma sēnīti varēja apturēt. Hosams Abu Meri amatā ir jau gandrīz divu gadus, slimnīcas jaunbūve lēnām sapūst, iepirktā tehnoloģija noveco, iepirktās un neizsaiņotās mēbeles gaida pārvietošanu uz Getliņiem. Gundars Bērziņš, kurš tālajā 2006. gadā veiksmīgi uzsāka Stradiņa universitātes slimnīcas jauno korpusu būvniecību, kapā griežas kā propellers brīžos, kad Hosams smaida selfijos un sociālajos tīklos lepni dižojas – esot visu laiku labākais ministrs.
Bet 200 miljoni taču ir sīkums, salīdzinot ar “Vienotības” panākumiem “AirBaltic” vai “RailBaltic” projektos.
Nu te gan jāpiebilst, ka lieli zaudējumi ir arī Austrumu slimnīcas jaunā Infektoloģijas un tuberkulozes neiesāktā korpusa būvniecībā. Šim Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas jaunajam Infekcijas un ftiziatrijas centram nauda nāk no citiem Eiropas (atveseļošanās) fondiem, kas nav izmantojami savādāk kā tikai šim korpusam. Tālajā 2020. gadā, kad pāri Eiropai staigāja Covid–19 pandēmija, ekonomika apstājās vai vismaz stagnēja, Eiropas savienība piedāvāja atveseļošanās fondus. Toreizējā veselības ministre Ilze Viņķele iesniedza valdībai šo projektu un “izsita” naudu jaunam korpusam pie Gaiļezera slimnīcas. Solis bija izcils – varētu slēgt 19. gadsimta Rīgas leprozoriju Linezera ielā (tieši senais leprozorijs ir mūsdienu Infektoloģijas centrs), varētu slēgt pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados cietumnieku un alkoholiķu būvēto tuberkulozes slimnīcu Sauriešu pagastā, Mazās Juglas upes krastā, visus pacientus pārvākt uz Gaiļezera kompleksu. Nevēlos piesaukt nelaimi, bet man ir bažas, ka Sauriešu slimnīca varētu arī sabrukt.
Slimnīcu apvienošanai vienā kompleksā būtu ļoti pozitīva nozīme, īpaši, ka kopējā onkoloģisko slimnieku ārstniecības sistēmā nonāktu slimnieki ar plaušu vēzi.
Hosama Abu Meri ļaudis viņa viedā vadībā visas savas zināšanas un spējas ieguldīja tādos būvniecības konkursos, kas būtu ģeldīgi vienai vai otrai celtniecības kompānijai, bet tik ilgi skaņoja, kamēr cenas celtniecības materiāliem un būvniekiem kāpa. Līgums šobrīd ar celtniecības kompāniju ir noslēgts, tomēr lielas ticības, ka jaunais korpuss tiks uzcelts, man nav. Vēl mazāk es ticu, ka kaut mazākā mērā tiks remontēts Onkoloģijas centrs un tā Operāciju bloks.
Hosama Abu Meri laikā skatāmas dīvainas kustības – pagrābt vienu fondu naudu no PSKUS, atdot RAKUS, daļu RAKUS paredzētās celtniecības naudas nodot jaunas aparatūras iegādei citām slimnīcām, tad atkal RAKUS Onkoloģiskā centra remonta naudu pārmest uz PSKUS. Ir tāda sena Odesas gudrība: “Ja tu izņem speķi no ledusskapja, bet pēc tam atliec atpakaļ, speķis paliek tas pats, bet pirksti – ar taukiem.” Radās iespaids, ka Hosama Abu Meri viedā vadībā naudas cilāšana no vienas slimnīcas konta uz otru, ir šī pati speķa ņemšana no ledusskapja un likšana atpakaļ vai citā ledusskapī. Tikai šī cilāšana kļuvusi par ikdienišķu nodarbību, jo ēst jau gribas katru dienu gan ministra birojam, gan ierēdņiem.
Veselības ministrija pēdējā gada laikā bez konkursa (uzsvars uz “bez konkursa”) ir iecēlusi medicīnas kapitālsabiedrību padomēs un valdēs dažādu ministrijai pakļautu institūciju vadībā vairāk ļaužu nekā visi iepriekšējie ministri kopā. Ministrs publiski sapņo par reģionālo slimnīcu pārņemšanu ministrijas kontrolē, lai varētu iecelt valžu locekļus arī tur. Un tikai skauģi runā, ka ministrs un viņa birojs gādā dāsni apmaksātas darba vietas sava politpulciņa ļaudīm.
Vai Hosamam Abu Meri savos divos darbības gados ir izdevies kaut ko sasniegt? Jā. Ir izveidots Hosama nodoklis, ko tagad 75 eirocentu apjomā katrs Latvijas iedzīvotājs maksā aptiekā par katru atprečotu recepti. Tiesa, naudu par šo recepti maksā arī valsts, un tā ir nauda, kas būtu varējusi tikt novirzīta kompensējamo (piemēram, onkoloģisko) medikamentu apmaksai. To ministrija sauca par zāļu cenu reformu, bet aptiekāri – par haosu. Šīm valsts piemaksām par katru recepti ir budžetā paredzēts naudas apjoms. Esmu pārliecināts, ka šis apjoms tiks iztērēts, bet valsts budžets šim nolūkam papildus neizdalīs ne santīma, pat no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem ne.
Toties attiecībā uz zāļu un medicīnas instrumentu rezervēm iespējama militāra konflikta gadījumam Hosama Abu Meri vadībā nav paveikts nekas, un medicīniskā palīdzība iespējamu konfliktu, dabas katastrofu vai nelaimes gadījumu novēršanai paliks uz NMPD pleciem – nu cik lielas rezerves viņiem ir, tik liela palīdzība mums būs.
Patiesībā es ļoti mīlu Hosamu Abu Meri un varu no viņa mācīties – kā, nedarot neko veselības jomā, var kļūt populārs kā veselības ministrs; viņa spējas populistikā un pseidopolitikā ir fantastiskas. Es kategoriski noraidu visus apgalvojumus, ka Hosams Abu Meri ir sliktākais veselības ministrs Latvijas vēsturē. Pirms viņa taču ir bijis Daniels Pavļuts, kurš ne tikai pamanījās izpļekarēt miljardu, bet radīja vakcinācijas centru ar “zelta podiem”, vakcināciju krāmu tirgos un kapu svētkos, iepirka vakcīnas vēl daudzus gadus uz priekšu, par ko Hosamam vēl šodien nākas maksāt – gan par jaunu Covid–19 vakcīnu iepirkumu, gan veco – utilizāciju. Te man jāatgādina, ka Daniels pirms tam sasniedza ministru negatīvo darbību Everestu jau kā ekonomikas ministrs, kad izsniedza visvairāk atļauju obligātā iepirkuma komponentei (OIK) elektroenerģijas ražošanai un rūpējās par tādu likumdošanu, kas noveda pie Zolitūdes traģēdijas.
Tad nu es vēršos pie ministra Hosama Abu Meri. Tu esi visu laiku labākais lentīšu griezējs, neviens cits nekad nav tik labi pārgriezis lentītes kādu slimnīcas nodaļu atverot, kā arī katru palātu un katru naktsskapīti atverot. Tev vislabāk ir izdevies piedalīties visos pasākumos, kur ieradusies televīzija un žurnālisti, bet īpaši labi – pasniedzot diplomus un balvas sporta un kapu svētkos. Lūdzu atsauc savu paziņojumu un cīnies par “Vienotības” līdera posteni!
Netici tiem, kas apgalvo, ka Tu tādējādi palīdzēsi Latvijai atbrīvoties no šīs partijas, kura mūsu valsti pēdējos gados iedzinusi parādos, salauzusi ekonomiku, piesmējusi drošību un padarījusi Latviju par neveselīgāko nāciju Eiropā! Netici tiem ļaunprāšiem, kas apgalvo, ka Tavā vadībā “Vienotība” iegūs tik neticamu popularitāti, ka aizies pa Latvijas ceļu jeb skuju taku!
Un vēl – kā jau pats norādīji – “Vienotības” līdera amatu un ministra amatu grūti apvienot: atdod veselības ministra amatu kādam, kam interesē Latvijas iedzīvotāju veselība, medicīna kā tāda, nevis savs attēls pie datortomogrāfa.
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
