Ideoloģija un sports vai sports kā valsts ideoloģija?

Kā, jūs teiksiet, mums taču ir Latvijas Olimpiskā komiteja! Jā, ir, te nav diskusiju, taču tā ir tikai biedrība, kas dara labas lietas, taču tās statuss neļauj problēmas risināt valstiskā līmenī.

Ir visiem zināms, ka sports un fiziskā kultūra ir jebkuras valsts neatņemama sastāvdaļa. Runājot par vēsturisko vai jaunāko laiku sporta virzieniem, vispirms priekšplānā izvirzās tāda filozofiska kategorija kā definīcija:

Sports – vesela un stipra nācija;

Sports – kā valsts ideoloģiskās un patriotiskās audzināšanas sastāvdaļa;

Sports – kā valsts drošības garants.

Atgūstot neatkarību no PSRS un atjaunojot Latviju, sporta un fiziskās kultūras joma saskārās ar tieši tādām pašām grūtībām kā citi valsts pārvaldes un pašpārvaldes sektori. Nepietiekams finansējums, iedzīvotāju domāšanas un dzīves izpratnes strauja pāreja uz citu ekonomiskās sistēmas modeli, kā arī būtiski citādāks ideoloģiskais fons.   

Tomēr jebkurš lasītājs, izlasot rakstīto, secinās: „Tas nav nekāds jaunums.” Latvijas Republikas likumdevējs jebkuram valsts iedzīvotājam garantē un neliedz fizisko audzināšanu. Neliedz neatkarīgi no tautības, dzimuma, sociālās grupas vai seksuālās piederības piedalīties sporta aktivitātēs. Jāpiebilst, ka biedrība Latvijas Olimpiskā komiteja jebkuros sporta forumos cenšas savā izpratnē atgādināt par UNESCO hartas  Fiziskās izglītības un sporta harta principiem un to ievērošanu Latvijā.

Jebkurā diskusijā par šo tēmu vienotu viedokli būs grūti panākt, proti, jebkura valsts, pašvaldības vai sabiedriskā organizācija vēlas iegūt maksimālo resursu daudzumu ar minimālāko resursu izdevumu.

Tomēr Latvijas 95.gadadienas priekšvakarā ir pienācis laiks būtiski pārskatīt sporta un ideoloģisko jautājumu spektru, steidzami problēmu orientējot uz valsts pamatfunkciju darbību nodrošināšanu. Nepārprotami signāli par nozares ilggadējo stagnāciju un nesaimnieciskumu Latvijas sabiedrībai 2013.gadā ir sniegti vairākkārt. Piemēri nav tālu jāmeklē, proti, iekšlietu sistēmā strādājošie nevar izpildīt fiziskās sagatavotības prasības, tāpēc tās pazeminās. Aizsardzības ministrs publiski paziņo par jauniešu vājo fizisko sagatavotību, tajā pašā laikā vispārizglītojošās skolās fiziskās kultūras nodarbības Latvijā atkarībā no skolas direktora un pašvaldības redzējuma notiek ne vairāk kā 1,2 stundas nedēļā. Tas ir pilnīgs nonsenss! Drošība un veselība taču ir valstiski svarīga joma, kurai vienmēr jābūt uzmanības degpunktā. To nedrīkst aizmirst.

 Par vienu no Latvijas Republikas valstiskuma un identitātes ideoloģiskajiem krahiem var uzskatīt Latvijas sportistu un valsts delegācijas ietērpšanu uz Soču olimpiskajām spēlēm dzeltenbrūnos tērpos ar Āfrikas kontinenta rakstu zīmēm izšuvumiem. Inovatīvie risinājumi vienmēr ir bijuši un būs cieņā, bet vai pasaules olimpiešu forumā bez sabiedriskās apspriešanas tik krasi jāmaina valsts etnosa atpazīstamība? Es par to stigri šaubos.

Kas būtu jādara? Manuprāt, lai lietas notiktu secīgi un atbilstoši sabiedrības un valsts vajadzībām, sports un ar to saistītā industrija sākotnēji ir jāatgriež vienotā Latvijas republikas ideoloģiskajā laukā, konsolidējot valsts un pašvaldību,  nevis biedrību, asociāciju vai nodibinājumu rokās. Un galvenais uzdevums būs sporta un ideoloģiskās pārvaldes vai ministrijas izveidošana, kas attīstītu un stiprinātu Latvijas nāciju šodien, nevis rīt vai aizparīt. Jo faktiski esošā sporta nozares struktūra pie Izglītības ministrijas nav bijusi spējīga izveidot, apkopot un ieviest kvalitatīvu sporta industrijas koncepciju gadu desmitiem, kura apmierinātu Latvijas nācijas ideoloģiskās, patriotiskās un drošības vajadzības. Faktiskā sporta politika atjaunotajā Latvijā ir pastāvējusi un izdzīvojusi tikai pateicoties labvēlīgi noskaņotu pašvaldības vadītāju, vecāku un sporta pedagogu, treneru nesavtīgajam darbam Latvijas nākotnei.

Tātad kāds, manuprāt, ir pareizais ceļš ejams? Jautājums jārisina augstā politiskajā līmenī. Tiem ir jābūt cilvēkiem, kuri uzņemtos politisko atbildību un lielākā vai mazākā mērā ir strādājuši valsts pārvaldē un izprot sporta specifiku. Manuprāt, par sporta nozares atbildīgajiem būtu jābūt ar partijisko piederību kā citās tautsaimniecības nozarēs, piemēram, Vienotībā, SC vai ZZS vai kādā citā partijā. Tad varēsim prasīt politisko atbildību ilgtermiņā un valstiskus risinājumus no tautas vēlētiem priekšstāvjiem. Nevis kā pašlaik, kad nav iespējas pat paprasīt no kāda atbildību par esošo situāciju nozarē.

Jau šīs valdības laikā ir jāuzsāk diskusija par attiecīgas sporta institūcijas izveidi, jo patlaban esošā Izglītības un zinātnes apakšnodaļa nav spējusi izstrādāt kaut cik vērā ņemamu sporta un fiziskās kultūras attīstības koncepciju. Uzskatu, ka likumdevējam jāizvērtē patlaban spēkā esošā koncepcija un, iespējams, jebkāda sporta bāžu būvniecība jāaptur, ja tā neatbilst kvalitātes prasībām un nespēj nodrošināt kvalitatīvu treniņu un starptautisko sacensību norisi. Piemēram, Rīgas Olimpiskais centrs, Valmieras un Jelgavas vieglatlētikas stadioni, līdzekļu nesaimnieciska izsaimniekošana jāaptur Murjāņu sporta skolā.

Izveidojusies paradoksāla situācija, ka tagad cilvēki vairāk pulcējas lielveikalos un iesaistās to piedāvātajās fiziskajās aktivitātēs. Tai pat laikā mums ir arī veiksmīgi sporta būvju projekti, kuri attīstījušies, lielā mērā pateicoties vietējo pašvaldību līderiem – Ventspilī, Liepājā, Siguldā. Vai privātās iniciatīvas paraugs Rīgas Dinamo.  

Manuprāt, sporta nozarei ir jāpieņem pasūtījumam no t.s. spēka ministrijām par konkrētas sporta nozares attīstību to vajadzībām. Vajadzētu attīstīt tādus sporta veidus kā šaušana, džudo, bokss, vieglatlētika, pieccīņa un futbols, kā arī tos sporta veidus, ar kuru palīdzu Latvijas bērni var iegūt stipendijas izglītībai t.sk., veicinošu nodokļu politiku augstskolām kuras veicina sportisku dzīves veidu. Valstij jāizvirza prioritātes, un to realizēšana ļautu sasniegt olimpiskos rezultātus. Ar sportu, drošību un ideoloģiju saistīti jautājumi un to pareiza risināšana ir Latvijas valsts attīstības garants.

Novērtē šo rakstu: