Iebiedēšanas akcija nav palīdzējusi, klajā nāk Lato Lapsas hiēnu cikla trešā grāmata „Mentu zaņķis”

Pēdējās divās nedēļās Latvijas sabiedrība ir pieredzējusi to, kā šis mafiozais tīkls darbojas, ja tiek sāpīgi aizskartas tā intereses: pirmoreiz Latvijas mūslaiku vēsturē par grāmatu sarakstīšanu un izdošanu tika uzlikti rokudzelži un notika kratīšanas. Tikai dažas dienas iepriekš šo grāmatu „Hiēnu banda” un „Hiēnu biznesa projekts” autors Lato Lapsa bija publiski pavēstījis par brīdinājumiem un „komercpiedāvājumiem”, kādi viņam izteikti saistībā ar hiēnu cikla trešo grāmatu „Mentu zaņķis” un sagatavošanā esošo grāmatu „Kriminālnoziedznieks” par ģenerālprokuroru Juri Stukānu.

Tagad ģenerālprokurors izmanto „sabiedrisko” televīziju, lai ar tās starpniecību mēģinātu iegalvot, ka nekādā tīklā viņš nepiedaloties. Taču fakti rāda ko citu, un Jutas Strīķes teiktais par to, ka mafiozajā tīklā ietilpst arī mediju pārstāvji, nekavējoties guva apstiprinājumu: tikko kļuva skaidrs, ka kratīšanas, aizturēšanas un rokudzelži nav devuši vēlamo rezultātu, „sabiedriskās” Latvijas Televīzijas propagandons pēkšņi „atcerējās”, ka pirms trim mēnešiem nosaukts par smirdīgu prostitūtu, un aiznesās uz policiju ar „danosu”, prasot sākt jaunu kriminālprocesu pret Lato Lapsu.

Taču šai iebiedēšanas un apklusināšanas akcijai vēlamo rezultātu nav, un jau vakar uz grāmatnīcām devās grāmata „Mentu zaņķis”, kuras iznākšanu šis mafiozais tīkls mēģināja nepieļaut vai aizkavēt – vai vismaz kratīšanās tikt pie Lato Lapsas datora, kurā varētu būt šīs un iepriekšējo hiēnu cikla grāmatu materiāli. Turklāt vienlaikus Jāņa Rozes e-grāmatnīcā ir pieejams arī „Mentu zaņķis” e-grāmatas formā.

„Kāpēc vajadzīga vēl viena hiēnu cikla grāmata? Kas tajā var būt jauns, kas jau nav zināms no iepriekšējām? Un kam tas vispār vairs būtiski un interesanti?” jaunās grāmatas „Mentu zaņķis” priekšvārdā jautā Lato Lapsa un pats arī atbild:

„Bēdīgi slavenā maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības prāva ir kaut kas nesalīdzināmi vairāk par gadsimta slepkavības izmeklēšanu un iztiesāšanu.

Faktiski tas, kas sākās 2018. gada 30. maijā ar šo „gadsimta slepkavību” un pagaidām ir noslēdzies ar pirmās instances tiesas notiesājošo spriedumu, ir uzskatāms nevis par „gadsimta prāvu”, bet gan par Jutas Strīķes pieminētā Latvijas valsti pārņēmušā mafiozā, noziedzīgā tīkla sarīkotu sava veida eksperimentu.

Jau pirmajās divās grāmatās publicētie dokumenti sagrāva ilūzijas par to, ka, pat ja policijā strādā korupti, roku rokā ar noziedzīgo pasauli strādājoši ļaudis, viņu darbību tiesiskumu taču uzrauga prokuratūra.

Izrādījās – kā vienā, tā otrā sistēmā no pašas apakšas līdz pašai augšai čum un mudž gan hiēnas uzplečos, gan hiēnas prokuroru mantijās, kuras darbojas roku rokā ar organizētās noziedzības pārstāvjiem

Bet vēl nebija skaidrs par tiesu – to, kura esot neatkarīga, patstāvīga un pirmām kārtām jau neietekmējama vara un rūpējoties par to, lai ne tikai likumība, bet arī taisnība beigu beigās uzvarētu. Tā, kura spriežot taisnu tiesu.

Tāpat atklāts bija jautājums arī par „sabiedriskajiem” un citiem valsts pārvaldes no nodokļu maksātāju naudas uzturētajiem vai piebarotajiem medijiem. Vai tiešām šī piebarošana būs pietiekami nopietns arguments, lai tad, kad atklātībā nonāks ar lietu saistītie dokumenti, fakti un liecības, „žurnālisti” nenorautos no pavadas, neatcerētos par sirdsapziņu un nesāktu apšaubīt tiem līdz tam iebaroto versiju.

Nu šis „hiēnu eksperiments” ir beidzies un visiem mafiozā, noziedzīgā tīkla pārstāvjiem uzskatāmi un pārliecinoši apliecinājis, cik tālu ir iespējams aiziet. Parādījis, ka organizētajai noziedzībai Latvijā vairs nekas nav neiespējams.

Šis „eksperiments” ir apliecinājis, ka iespējams ir viss. Var viltot, var krāpties, var melot, var noklusēt, var falsificēt, var lieciniekus ietekmēt, nopirkt, iebiedēt un vienkārši neitralizēt, var pārkāpt jebkuras likuma normas.

Šī grāmata ar konkrētiem faktiem, dokumentiem, liecībām un tiesu protokoliem apliecina: jā, to visu var, un tas viss tiek un tiks piesegts un atbalstīts visos līmeņos – līdz pat visaugstākajam. Tos, kas nebūs tieši iesaistīti, var nomotivēt klusēt vai nu tieši, vai arī ar nopirkto mediju radītā spiediena palīdzību.

Štrunts, protams, par šo konkrēto gadījumu. Taču eksperimenti tiek rīkoti tāpēc, lai pārliecinātos – vai viss notiek tā, kā iecerēts. Ja notiek, tad var pāriet uz masveida, rūpniecisku darbību, un noziedzīgais, mafiozais tīkls, protams, neaprobežosies tikai ar krievu – žīdu naudasmaisiem. Nē, tas ar šajā grāmatā aprakstītajām metodēm „tiesiski” iznīcinās un sagrābs visu, ko vien vēlēsies.

Neticat tagad? Paskatīsimies, ko jūs teiksiet, tikuši līdz šīs grāmatas pēdējai lappusei. Un nesakiet, ka neesat brīdināti.”

Jau vakar "Mentu zaņķis" bija nonācis pie lasītājiem "Valtera un Rapas" grāmatnīcā:

https://www.youtube.com/shorts/RbkLaFVowf8

Novērtē šo rakstu: