Iekšlietu ministrija cenšas tiesai paskaidrot – kāpēc sabiedrībai nav jāzina, kam tiek izsniegtas tās īpašās caurlaides
PIETIEK02.08.2017.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tikai pēc tam, kad Pietiek norādīja uz apstākļiem, kas liek domāt, ka iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis mēģina piesegt un neatklāt cilvēku, kura automašīnai izsniegta Iekšlietu ministrijas caurlaide un kurš tajā vizinās ar Krievijas karodziņu vējstiklā, Valsts policija marta vidū atklāja, ka caurlaide izsniegta Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes vecākajai inspektorei Tatjanai Prohorovai (attēlā). Taču tas, kam vēl izsniegtas šādas atļaujas, joprojām netiek atklāts: administratīvā rajona tiesa gan ir sākusi administratīvo lietu par šīs informācijas sniegšanu, taču ministrija apjomīgā skaidrojumā cenšas pamatot - kāpēc sabiedrībai nav jāzina, kam tiek izsniegtas tās īpašās caurlaides.
Sociālajā tīklā Twitter šā gada marta vidū parādījās fotogrāfija ar automašīnu, kuras vējstiklā redzama gan Iekšlietu ministrijas atļauja Nr. 001817, kas dod tiesības „iebraukt, apstāties un stāvēt pie visām IeM iestādēm”, gan arī Krievijas trīskrāsu karoga lentīte.
Lai gan noskaidrot, kam izsniegta konkrētā atļauja, ir dažu minūšu jautājums, Iekšlietu ministrijas preses pārstāve Gunta Skrebele pēc ilgas un garas noskaidrošanas Pietiek mēģināja iestāstīt, ka šis jautājums patiesībā esot Valsts policijas kompetencē.
Iekšlietu ministrijas oficiālā pārstāve gan nespēja paskaidrot, kāpēc par atļaujām, kuras izsniedz Iekšlietu ministrija, atbildēt spēj nevis ministrija, bet gan Valsts policija. Taču izrādījās, ka arī Valsts policijas vadība saņēmusi, pēc visa spriežot, neoficiālu rīkojumu mēģināt noklusēt ziņas par atļaujas saņēmēju un tās izsniegšanu.
Tikai tad, kad Pietiek jau bija nosūtījis Iekšlietu ministrijai oficiālu informācijas pieprasījumu saistībā ar šo atļauju un tās izsniegšanas apstākļiem, Valsts policija atklāja, ka caurlaide oficiāli izsniegta policijas inspektorei Prohorovai.
Pēc tam, reaģējot uz neoficiālajām ziņām par daudzām nesalīdzināmi „eksotiskākām” personām, kuras tāpat paklusām tikušas pie šādām atļaujām, Pietiek pārstāvis vērsās Iekšlietu ministrijā ar oficiālu pieprasījumu – atklāt visas personas, kam šādas atļaujas ir izsniegtas.
Tā kā ministrija to atklāt nevēlējās, administratīvā tiesa sāka administratīvo lietu, un nu ir saņemti arī Iekšlietu ministrijas skaidrojumi – kāpēc, pēc tās vadības domām, sabiedrībai šāda informācija nav jāatklāj. Šodien publicējam pilnā apmērā šo dokumentu, kurš jau pats par sevi ir pietiekami daiļrunīgs:
„Iekšlietu ministrija Lato Lapsas pieteikumu par pienākuma uzlikšanu Iekšlietu ministrijai sniegt Lato Lapsam 2017.gada 15.martā pieprasīto informāciju, neatzīst un noraida kā nepamatotu, atsaucoties uz Iekšlietu ministrijas 2017.gada 1.aprīļa vēstulē Nr.l - 63/549/186 - L norādītajiem argumentiem.
Vienlaikus Iekšlietu ministrija vēlas vērst tiesas uzmanību, ka Iekšlietu ministrija nesniedza tikai daļu no Lato Lapsas 2017.gada 15.marta iesniegumā pieprasītās informācijas, proti, par atļaujas saņēmēju (vārdu, uzvārdu, automašīnas reģistrācijas numuru). Jāņem vērā, ka atļaujas saņēmēji iedalās divās grupās - juridiskās personas (iestādes) un fiziskās personas un informācijas pieprasījums tika vērtēts atsevišķi katrai grupai.
Par atļaujas saņēmējiem Iekšlietu ministrija norāda, ka, ņemot vērā izsniegto atļauju skaitu, Iekšlietu ministrija nevar apkopot un izsniegt visu iestāžu iesniegtos iesniegumus, kuros ir ietverts atļaujas izsniegšanas pamatojums, jo ziņojumi (iesniegumi) ar lūgumu piešķirt atļauju netiek īpaši nodalīti un atsevišķi reģistrēti no citiem ministrijā saņemtajiem dokumentiem.
Tā kā ziņojumus (iesniegumus) par atļaujas izsniegšanu nepieciešams īpaši identificēt no kopējiem saņemtajiem dokumentiem, šādas informācijas sagatavošana nesamērīgi apgrūtina iestādes resursus, Iekšlietu ministrija atteica informācijas sniegšanu saskaņā ar Informācijas atklātības likuma 112.panta trešo daļu.
Vienlaikus jāņem vērā, ka Iekšlietu ministrija informēja L.Lapsu, ka iestāžu un privātpersonu saņemtajos iesniegumos tiek lūgts atļauju izsniegt, jo darbība ir saistīta ar Iekšlietu ministriju vai tās padotībā esošo iestādi, kas arī ir pamatojums atļaujas izsniegšanai.
Attiecībā uz L.Lapsas lūgumu izsniegt informāciju par atļaujas saņēmējiem - vārdu, uzvārdu, automašīnas reģistrācijas numuru, Iekšlietu ministrija papildus norāda, ka attiecībā uz privātpersonām informācija par personu vārdu, uzvārdu, personai piederošo transportlīdzekli un tā reģistrācijas numuru Iekšlietu ministrijas ieskatā ir atzīstama par personas datiem, jo atbilstoši Fizisko personu datu aizsardzības likums 2.panta 3.punktam personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz identificētu vai identificējamu fizisko personu. Turklāt, tā kā šī informācija atspoguļo ziņas par personas īpašumu, ziņas par personai piederošu transportlīdzekli atzīstama par informāciju par personas privāto dzīvi.
Attiecībā uz šīs informācijas izsniegšanu Iekšlietu ministrija norādīja L.Lapsam, ka saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 96.pantu ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietvertas arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8.pantā un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8.pantā.
Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver personas tiesības uz jebkuru savu datu aizsardzību (sk. Augstākās tiesas 2015.gada 26.marta sprieduma lietā Nr.SKA-383/2015 9.punktu, 2015.gada 25.jūnija sprieduma lietā Nr.SKA-864/2015 6.punktu).
Lai gan šajā gadījumā privātpersonas, kuras saņēmušas atļauju un informāciju par kurām tiek lūgts izsniegt (šajā gadījumā šī informācija satur ziņas par personām piederošu īpašumu) savā darbībā ir saistītas ar ministriju vai tās padotībā esošu iestādi, ne visas ir valsts amatpersonas.
Eiropas Savienības tiesa 2010.gada 9.novembra spriedumā lietā Nr.C - 92/09 un C - 93/09 ir norādījusi, ka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz personas datu apstrādi, attiecas uz visu informāciju, kas skar identificētu vai identificējamu fizisku personu. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka jēdziens “privātā dzīve” nav tulkojams sašaurināti un pamatā netiek pieļauta iespēja profesionālo darbību “izņemt no privātās dzīves” jēdziena.
Personas datu aizsardzību reglamentē Fizisko personu datu aizsardzības likums, kura 6.pantā ir noteikts, ka ikvienai fiziskajai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību, kā arī likuma 7.pants nosaka gadījumus, kad atļauta personas datu apstrāde.
Sājā gadījumā, izvērtējot informācijas pieprasījumā noradīto mērķi “veicināt tiesiskumu valsts pārvaldē un labas pārvaldības principu”, Iekšlietu ministrija atzina, ka minētais mērķis ir pārāk vispārīgs, lai atzītu tā pārākumu pār personas datu aizsardzības interesēm.
Pamatojoties uz augstāk minēto, lūdzam tiesu L.Lapsas pieteikumu noraidīt.”
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
