Iekšlietu ministrs: bijušais SAB darbinieks Sparāns ministrijā nestrādās
PIETIEK14.05.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
„Es nepazīstu šādu cilvēku, neesmu saticis ne reizi, un Iekšlietu ministrijā [viņš] nestrādās,” – šādi iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens pirmdienas vakarā komentēja izskanējušos pieņēmumus, ka darbu viņa vadītajā ministrijā varētu atrast skandalozais Jura Juraša „kompanjons”, bijušais Satversmes aizsardzības biroja (SAB) darbinieks, „lietu kārtotāja” slavu ieguvušais Aigars Sparāns.
Šā gada janvāra vidū Pietiek pavēstīja, ka pagājušā gada beigās darbu SAB ir nācies pamest biroja visskandalozākajam darbiniekam Aigaram Sparānam: viņš 28. decembrī „brīvprātīgā piespiedu kārtā” bija devies izdienas pensijā un tagad, cik zināms, mēģināja iekārtoties jaunā darbā iekšlietu struktūrās.
Raidījumam Nekā personīga, kuru specdienestu darbinieki iepriekš regulāri izmantojuši informācijas noplūdināšanai, Sparāns februāra beigās apliecināja, ka viņš „priecāsies, ja mana pieredze un darba novērtējums varētu tikt izmantots Latvijas tiesiskuma stiprināšanā, neatkarīgi no politiskās piederības”.
Kā liecina Pietiek rīcībā esošā informācija, Sparāns visvairāk bija cerējis uz vietu Iekšlietu ministrijā un savu ilggadējo „draugu”, Šveices advokātu un KPV LV pārstāvja Artusa Kaimiņa paslepeno finansētāju Rūdolfu Meroni un tā ietekmi.
Meroni un Sparāna „sadarbība” ilgst jau vairākus gadus – vismaz kopš 2013. gada, kad atklājās, ka SAB darbinieks Sparāns ir pavadījis advokātu Meroni uz biznesa tikšanos ar citiem Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumu akcionāriem viesnīcā Elizabete.
„Aptaujātie uzņēmēji atturējās runāt par to, kādā statusā uz šīm sarunām bija ieradies Sparāns. Vieni atbildēja, ka vispār nezina, kas tas Sparāns tāds ir; citi atzina, ka uzņēmēji un viņu pārstāvji, pirms sākt sarunas, parasti iepazīstina ar sevi un paziņo, kādus uzņēmumus un to kapitāla daļas viņi pārstāv. Tomēr Sparāns neesot nedz iepazīstināts ar pārējiem, nedz arī atklāts, kādā statusā viņš piedalās sarunās,” – tā Meroni un Sparāna „draudzību” toreiz aprakstīja Neatkarīgā Rīta Avīze.
SAB direktors Jānis Maizītis, kurš līdz pat pagājušā gada beigām bija izlicies nemanām Sparānu diskreditējošo informāciju, Neatkarīgajai toreiz uz visiem jautājumiem saistībā ar Sparāna un Meroni „draudzību” bija atbildējis īsi - Satversmes aizsardzības birojs uzdotos jautājumus nekomentēs.
Meroni un Sparāna saistība ir bijusi pietiekami cieša arī nākamajos gados, kad Meroni īstenoto Ventspils naftas akciju paketes pārdošanas shēmu piesegšanai bija nepieciešami ne tikai SAB, bet arī Ģenerālprokuratūras kontakti.
Sparāns pēdējos piecpadsmit gados ir pieminēts saistībā ar veselu virkni publiski skandālu, taču visslavenākā ir viņa „nejaušā atgadīšanās” toreizējā Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča spridzināšanas vietā 2007. gada 21. maijā.
„Zinu, ka ir noteikts personu loks, kas apzināti izplata melīgu informāciju, jo baidās, ka varētu tikt saukts pie atbildības vai nepārvēlēts savā amatā," – tā visus šos faktus publiski ir mēģinājis pasniegt pats Sparāns.
Taču nu izrādījies, ka vismaz Iekšlietu ministrijā Meroni ietekme ir vismaz krietni pārspīlēta, ja ne pilnībā izdomāta. „Partijā nav Meroni vai viņa cilvēku ziedojumu. Ja kāds partijas pārstāvis kaut ko dara slēpti aiz sētas, par ko es neko nezinu, tad viņam par to personiski jāatbild,” Pietiek pirmdien apliecināja iekšlietu ministrs.
„Es vienmēr saku, ja žurnālistam vai jebkuram subjektam nav pierādījumu, vismaz uzzvaniet un pajautājiet. Tad nevajadzēs publicēt vienveidīgu pieņēmumu,” piebilda Ģirģens.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
