Iepazīstieties – Sārtiņa Maķa algotne Zlaudiņa Gane!
Pilsētas patriote Baiba B.13.12.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Iepriekš patiesību par Rīgas domi izgaismojošās publikācijās viņas vārds neparādījās, jo šai "Vidzemes zeltmatei", kura nedaudz ilgāk nekā gadu ir lepni piesūkusies galvaspilsētas naudas makam un varai, ir vērts veltīt atsevišķu ierakstu.
Aroganta, nekompetenta, viltīga – šie ir tikai daži viņu raksturojoši īpašības vārdi. Prot piesūkties ne tikai Rīgas naudai un varai, bet arī iemantot uz noteiktu laiku augsti stāvošu vīriešu (un ne tikai!) simpātijas un uzticību, bet patiesībā savā darba ikdienā spēj tikai kontrolēt, izrīkot un noniecināt citus, darba vietā Rātsnama telpās parādoties vien retu reizi, pārsvarā laiku pavadot virtuālās sapulcēs, pasākumos un labi apmaksātos komandējumos. Nu, nekas, drīz varēs pāriet uz "klusuma kabīnēm" par divdesmit sešām štukām.
Nemaz nerunāsim par to, kā mēra biroja uzdevumā "Vidzemes zeltmate" attiecas pret Kultūras departamentu… Šīs iestādes darboņiem viņa brauc pāri kā ar tādu ceļa rulli un pati ar to lepojas, it kā būtu pārāka par, citēšu, "tantēm gados", kurām atšķirībā no viņas ir ilggadēja profesionālā darba pieredze, nevis no darba vietas uz darba vietu "ieliktenes slava".
Viņa nav vienīgā: palīdzīgu rociņu sniedz arī Drāta Pasīte (jā, jā, jā, tā pati, kura savu nodaļu "labiekārto" ar vairākām draudzenēm bez atklātu konkursu rīkošanas un kuras viedoklis un redzējums domē tiek uzskatīts par "vienīgo pareizo un īsto", un kura cieši sadarbojas ar sev pietuvinātu personu reklāmas aģentūrām, kā, piemēram, Wrong, Accenture u.c., kam par sniegtajiem pakalpojumiem tiek maksāts pat četras līdz piecas reizes vairāk, nekā šis pakalpojums reāli maksā. Kā piemēru man zinātāji ieteica piesaukt vīrusa izplatības Covid-19 laikā (2021. gadā) gatavotu reklāmas rullīti, kas izmaksāja 4000 eiro iepretim tam, ka bija iespēja šādu pakalpojumu saņemt vien par pārsimt eiro.
Vadīt nodaļu un neko nedarīt, saņemot gandrīz divas štukas mēnesī "uz papīra", nav pietiekami. Septembra nogalē par darba pienākumiem, kas ietilpst viņas amata aprakstā, saņēma vēl arī 50% prēmiju par it kā "izcilu darbu" vasaras kultūras programmas komunikācijas plānošanā. Taču ar to nebija gana – novembra vidū vēl 75% prēmija par tikpat "spožu darbu" visa gada garumā, bet tad vēl 20% naudas balva. Tie kopumā ir 145% atļauto un noteikto 100% vietā, bet kuru gan rūp tas, kā tiek šķērdēta nodokļu maksātāju nauda, vai ne?
Vasaras kultūras programmas laikā jeb "dzerstiņā divu mēnešu garumā", kā viņa ar domubiedriem raksturo agrākos Rīgas svētkus, labai draudzenei, kura šoreiz vēlējās palikt anonīma, lepni izteicās, ka apzināti iekārtojusies (bez atklāta konkursa!) Latvijas lielākajā pašvaldībā, jo apzinoties, ka tur varēs neko nedarīt, bet labi pelnīt un noteiktajā darba laikā pat piepelnīties. Un, šeku-reku, viņai izdodas: vairāki līdzdarboņi, lai tikai izpatiktu, gatavi turēt ciet muti un strādāt jebkurā diennakts laikā, pat brīvdienās, kamēr pati – pārliecinoši blisina actiņas un cenšas radīt profesionālu iespaidu.
Tomēr... bez citu kontrolēšanas, izrīkošanas un noniecināšanas ir vēl kāds "darba pienākums" – vērtēt publiskos iepirkumus un cenu aptaujas. Un pēc tam ar to uzvarētājiem veidot ciešas sadraudzības, palīdzot veikt savus pienākumus un saņemot par to papildu atlīdzību. Šādi uzņēmumi ir vismaz divi, varbūt trīs... Bet tā jau tāda ierasta prakse domē (visi labi zina, kā Lānis Jange ar tukšu koferīti aiziet pie uzņēmējiem, bet atpakaļ nāk ar pilnu. Gluži kā "Misters 20%" savulaik, atceraties?). Un tas noteikti nav uzskatāms par interešu konfliktu, vai ne? Bet uz to jau visi piever acis – viens Sārtiņa Maķa zvans uzraugošām iestādēm, un "lietas ir sakārtotas". Tā tas bija vasarā, un tā tas ir ziemā. Un citos gadalaikos.
“Profesionalitāti" komunikācijas un sabiedrisko attiecību jomā pierāda arī fakts, ka Sārtiņam Maķim publiski jāsāk aizstāvēt savas pusslēptās padomdevējas pret cilvēkiem un medijiem, kas atklāti pauž viedokli par neviennozīmīgi veidotajām un īstenotajām reklāmas kampaņām. Ierasts jau gan ir, ka sabiedrisko attiecību speciālisti un komunikatori ir aizstāvji bosam, nevis otrādāk. Tas liecina par šo dāmīšu profesionalitāti sabiedrisko attiecību jomā, vai ne?
Bet šis nebūt nav vienīgais, ko "pārmaiņu koalīcija" aizstāv, lobē un dāsni algo, kamēr Sārtiņš Maķis ir bezspēcīgs vairāku biroju vadītāju varas kāres un naudas alkatības priekšā, no kuru attieksmes un rīcības cieš daudzi jo daudzi.
Cik ilgi vēl? Kā īstena pilsētas patriote ceru un domāju, ka vairs ne ilgi, jo ir pienācies laiks likt darbu zaudēt šādiem ielikteņiem un piesūkcekņiem, nevis dažnedažādu jomu profesionāļiem, kuri, būdami emocionāli iztukšoti, "labprātīgi" dodas prom uz citiem medību laukiem.
Te arī daži jautājumi, uz ko man kā pilsētas patriotei gribētos saņemt drīzas atbildes:
1) Kas bija tās kvalitātes, kuru dēļ šādas personas iecēla nodaļu vadītāju amatā iepretim daudziem citiem ilgāku laiku domē strādājošiem komunikācijas speciālistiem?
2) Cik tieši, un par ko šādas personas saņem atalgojumu, prēmijas, piemaksas, naudas balvas, strādājot domē? (Līgumi? Rīkojumi?)
3) Vai šādu personu amatu aprakstos ir minēta kompetence, kas paredz visu domes departamentu darbinieku kontrolēšanu, darbu deleģēšanu, tiešu vai netiešu noniecināšanu?
4) Kāds ir domes priekšsēdētāja viedoklis un vērtējums par šādu personu darbu un uzvedības stilu?
5) Vai ir jāgaida un beidzot arī jāsagaida šādu personu pašu rakstīts atlūgums vai tomēr uzraugošās iestādes, sūri un grūti strādājot, var šo procesu paātrināt?
Sārtiņam Maķim ir laiks par šo visu atbildēt!
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
