Iesim Igaunijas vai Libānas ceļu – vai stigsim dziļāk grāvī?

Agrāk, jūtami mierīgākos laikos diezgan pamanāma daļa mūsu līdzpilsoņu izrādīja Neticīgā Toma cienīgu paļāvību NATO hartas 5.panta drošības garantijām: vai tiešām rietumnieki mūs uzskata par sargāšanas vērtiem? Šobrīd, kad aliansei nākas atzīt, ka tā varētu būt nulle bez ASV, Latvijā rodas arvien masveidīgākas šaubas par NATO spējām vispār šīs garantijas realizēt.

Cietoksnī, kurā reiz iegājām kā absolūtajā sevis drošībā, tagad mums skaidro, kas pašiem jādara un cik ilgi jānoturas, ja nu kas notiek. Tam Latvijai vajag gan “garākus stobrus”, gan lielāku dūšu. Ieročus varam pasūtīt – ar cerību tos kaut kad saņemt. Kur ņemt dūšu?

Atbilde ir vienkārša un zināma, bet cītīgi ignorēta. Dūšu mums var dot tikai arvien vienotāka un, jā, saskanīgāka Latvijas nācija. Mūsu valsts galvenais politiskais jautājums joprojām ir un paliek latviešu un krievu – kā arī tajos ieskaitīto – sadzīvošana. Ja mums būs vienota politiskā nācija bez etniskiem žodziņiem, kurā visiem ir vieta, tad arī mēs spēsim ārpasaulei dot jebkādus spēcīgus signālus. Tad Latvijas krievi teiktu Kremlim: "Mums te ir labi, lai Dievs dod jums savā Krievijā rūpēties, lai tikpat labi dzīvotu!"

To paveikt ir grūts, nepateicīgs darbs. Jau pilnas grāvmalas ar politiskiem līķiem, kas to mēģinājuši. Pats centos panākt latviešu un krievu sadzīvošanu dažādos veidos. Saeimā izveidojās un ilgi strādāja sabiedrības krieviskās daļas spēcīga politiskā pārstāvniecība. Taču tā veltīgi meklēja sabiedroto starp latviskajām partijām.

Tagad ir notikusi krievu elektorāta sadrumstalošanās pa dažādu ambiciozu līderu apcirkņiem. Liela daļa nelatviešu pilsoņu vispār ir aizgājusi projām no politikas: "Ne mana cūka, ne mana druva, ne mana valsts! Es tāpat te esmu lieks, lai viņi paši iztiek!" Pavisam banāls spoguļattēls attieksmei "iztikām bez jums – un iztiksim". Mēs nevēlam labu jums, jūs mums. Abpusēja laba nevēlēšana noved pie kopīga nelabuma. Tādēļ arī šodien mēs visās nozarēs – ekonomikā, drošībā, tautas ataudzē – esam atpalikuši.

Taču gribas noticēt, ka varbūt tieši tagad kādiem latviešu politiķiem – jaunākiem, progresīvākiem, redzīgākiem – šķitīs vajadzīgi atrast krieviskajā galā idejiski pieņemamu un sev nekaitīgu veidojumu? Tādu, ar ko kopā mēģināt citiem pierādīt, ka šāds ceļš – vienot nāciju – ir iespējams un vajadzīgs.

Vairākām Igaunijas partijām ir vērā ņemams krievu biedru īpatsvars – plašā spektrā no konservatīvajiem līdz kreisajiem. Tas ir pamats, kurā tagad balstās kaimiņu politiskā griba revidēt līdz šim plašo valsts iedzīvotāju līdzdalību pašvaldību vēlēšanās. Šā gada oktobrī tajās vairs nebūs tiesību balsot valstī pastāvīgi dzīvojošiem Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem, bet nākamajās – arī Igaunijas nepilsoņiem.

Šāda likumdevēju izšķiršanās balstās politiski etniskā konsensā. Jā, arī Igaunijas krievu politiķi saka: "Nu cik gan ilgi tā var? Ja mums tāds negants kaimiņš, katram jāizvēlas, kurā pusē būt." Igauņi nesteidzīgi, lēnām piekāpās, radot taciņu savu cittautiešu dalībai politikā. Pieradināja viņus pie kopējas lemšanas. Deva iespēju izvēlēties Igauniju.

Mums diemžēl nav tik daudz politiskā saprāta un, baidos, varētu nebūt. Ir apradums ar etniski nodalītu politiku, ar tās izdevīgumu. Turklāt abās pusēs – jo krieviskajā politikā var ekspluatēt "nas boļše" ("mūsu ir vairāk") noskaņojumu, var nekritiski simpatizēt visam, kas nāk no kaimiņa. Tāpēc jau dažviet tiek izmantots un caur to stiprināts Latvijas nošķirtības noskaņojums.

Pat ja Šlesers, Rīgas panākumu spārnots, patiešām mēģinātu iet igauņu pēdās, tas varētu viņu novest viņu turpat, kur Jurkānu, Ušakovu un Urbanoviču. Vienai pusei būsi slikts latvietis, otrai – nepietiekami labs krievs. "Ak, taisies pārstāvēt tos krievus, kas par Latviju? Tādu nemaz nav, jo viņi taču ir KRIEVI!"

Savukārt dzīves dārdzības neizbēgams rezultāts ir arvien skaļāks un plašāks eiroskepticisms. Tas daļā sabiedrības vienmēr bijis stiprs no paša sākuma, jo tika cerēts uz nesavtīgu donoru, kas ātri mūs pacels līdz savam labklājības līmenim. Atkal skaļāk dzirdama žēlošanās par zaudētām cukurfabrikām, zviedru pārņemtām bankām un lietuviešu veikalu ķēdi, pārspīlētā šausmināšanās par to, ka "paši vairs nekā neražojam" un "Kāda Ekonomikas ministrija, ja savas ekonomikas nav?".

Taču eiroskepses uzplūdi sakņojas arī sabiedrības pilnīgi pamatotā izpratnē, ka Latvijas valdība un tās biklie pārstāvji Briselē neprot un baidās izmantot dalībvalsts tiesības. Nav panākta, mūsuprāt, taisnīgu attieksmi pret mums būtiskām, pat akūtām lietām. Savukārt, ja tikai mēs paši neļautos savstarpējai dūru vīstīšanai un dažreiz vicināšanai, tad spētu iet kopā Eiropā un pieteikt savas prasības. Tas noteikti gaisinātu tagad sazēlušo vēlmi izstāties no ES.

Kāds būtu risinājums visiem, kas šodien šaubās par NATO un ES, baidās no Krievijas un pat no – tas kļūst arvien uzkrītošāk – tumšākas ādas krāsas cilvēkiem mūsu vidū?

Vēsturiski redzu divus ceļus. Viens ir politiskais – gudra titulnācija saprot, ka nedrīkst ļaut nobriest etniskam "burbulim", kurā valda bažas un negācija par visu valstī notiekošo. Tas būtu Igaunijas variants, kas vismaz man rada sekmīgas nākotnes nojautu.

Ja neprotam savu problēmu šādā veidā, tad vai nu agrāk, vai vēlāk Latvijā eksplodē liela un visaptveroša iekšējā krīze vissliktākajā brīdī. Desmitgadēs veidotā etniskā spriedze pati nekur neizzudīs.

Taču, ja partijās nav politiskā brieduma, ja to līderus ir pārņēmusi vēlme čakarēt citus, esot savas mazas grupiņas vadonim un piepildot savas kabatas, tad arī viss paliks tā, kā ir tagad, un kļūs vēl sliktāk. Turpināsim nīkuļot un lēnām iznīkt. Ģimeņu un tautas ataudzei ir vajadzīga drošība. Tieši par to – atstāt savus bērnus augam un dzīvojam drošākā pasaulē – cilvēki cīnījās revolūcijās un neatkarības karos, tādēļ veidoja valstis un nācijas.

Ja nesanāk ar prātu, tad nācijas kopību var panākt ar satversmīgu gribu. Ja citādi nespējam, varam rīkoties kā Libāna (Taifa vienošanās). Dažādu konfesiju – kristiešu, sunnītu, šiītu, drūzu – veidotā nācija kvotē valsts amatus un parlamenta mandātus to pārstāvjiem. Tāds risinājums izbeidza nežēlīgu pilsoņu karu (1975-1990), kurā tika nogalināti 120 tūkstoši cilvēku, bet apmēram miljons bēga no valsts.

Ārējā spiediena dēļ Libāna šodien noteikti nav drošākā vieta uz pasaules. Taču tieši šāds risinājums ļauj libāņiem turēties kopā, nesabrucināt valsti un cerēt uz nākotni. Turklāt nācija spēj pastāvēt bez asimilācijas vai integrācijas centieniem, katrai kopienai turpinot izkopt savu patību.

Šāds – protams, etniski orientēts – risinājums būtu apsverams arī Latvijā kā prevencija nacionālai krīzei. Protams, tā ir atzīšanās, ka neesam politiski nobriedusi nācija un konstitucionāliem lēmumiem ir jāaizvieto prāts un griba.

Bez izšķirīga iekšpolitiska risinājuma mēs, latvieši, tikai turpināsim atražosim savas bailes no "piektās kolonnas". Savukārt caur šīm bailēm – arī pašu "kolonnu", un tas jau notiek. Tāpat latviešu partijās veidosies radikālas grupas vai radīsies jaunpartijas, sludinot pārliecību, ka pavisam drīz radīsies īstais brīdis "krievu problēmas galīgam atrisinājumam".

Patlaban krievu politikā ir daudz mazu tērcīšu, kas reiz var saplūst kaut kādā lielā straumē. Kur tā plūdīs, tas lielā mērā būs atkarīgs no tagadējās valsts varas gribas un prasmes vienot Latvijas tautu.

Protams, mēs arī varam turpināt ar visu šo turpināt ņemties tā, kā šķiet pašiem ērtāk. Varam ignorējot te braucošo ārvalstu emisāru un ekspertu izsmieklu vai sašutumu par neprātu, kādā dzīvojam. Viņi patiešām vēl labu Latvijai un nespēj saprast, kāpēc paši tai apcērtam saknes. Vai tiešām stāvoklis ir jāpasliktina tiktāl, ka mūsu dēļ problēmas rodas visam Baltijas jūras reģionam un jāiejaucas kādam lielākam spēkam? Piemēram, ASV. Vai arī – jānovēršas no mums…

Mūsu valsts vara iztērē ārpolitikā pārāk daudz enerģijas, lai tikai kaut kur iestātos vai iekļūtu. Tagad Latvija uz īsu laiku būs ANO Drošības padomes locekle, un tas rada iedomas par lielu starptautisko panākumu. Tā strādājot, valdība sev tikai saražos arvien jaunas ilūzijas. Sakārtosim vispirms paši savu dzīvi – tad Latvijai arī būs reāli ārpolitiski panākumi, ekonomiski un ģeopolitiski.

Novērtē šo rakstu: