Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Valsts prezidenta kancelejā pašlaik strādā vismaz cilvēki, kuri okupācijas varas gados ir bijuši aktīvi padomju sistēmas kolaboranti, - bijušais padomju tiesnesis un Romualda Vonsoviča „kolēģis”, tagadējais kancelejas vadītājs Andris Teikmanis un Heraldikas komisijas priekšēdētāja vietniece administratīvajos jautājumos Ramona Umblija, par kuras kā „iztapīgas komunistes” aktivitātēm publiski ir vēstījis bijušais politiķis Andris Pauls-Pāvuls, kā arī Sarmīte Ēlerte, par kuru pēcāk tika apgalvots, ka viņa PSKP "pēdējā brīdī" iestājusies, lai "grautu to no iekšienes". Pietiek šodien publicē Lato Lapsas iesniegumu prezidenta kancelejai, kam tiek jautāts – vai šie un, iespējams, vēl citi kancelejā strādājošie bijušie padomju varas kolaboranti ir atbilstoši Egila Levita norādēm savu nodarījumu atzinuši, nožēlojuši un izpirkuši?

Bijušais ES tiesas tiesnesis, tagadējais valsts prezidents Egils Levits jau 2014. gadā ir publiski apliecinājis:

„Es gribētu vispirms kā izejas punktu konstatēt demokrātisko sabiedrību. Demokrātiskā sabiedrība ir tā, kas nosaka. Demokrātija nav kaut kas tāds - tikai procesuāla iekārta, bet tā ir arī saturiska iekārta. Demokrātija balstās uz noteiktām vērtībām. Un par šīm vērtībām cilvēkiem, kas dzīvo demokrātiskā sabiedrībā, ir jāiestājas. Jo citādi demokrātija nevar funkcionēt.

Pretējais modelis ir netaisnības valsts, un tos mūsdienu vēsturē reprezentē galvenokārt divi totalitārie režīmi, bet ir arī virkne citu režīmu, kas varbūt nav tik agresīvi bijuši kā šie divi – padomju un vācu totalitārie režīmi. Irākas, Kambodžas, bet kas tomēr pēc sava satura radikāli atšķiras no demokrātiskas sabiedrības. Un, demokrātiskās kategorijās domājot, tiek kvalificēti kā netaisnības režīmi. Un šis ir konteksts, kurā mēs varam runāt par kolaborāciju un kolaboracionismu.

Kolaboracionisms tādā nozīmē ir rīcība, izturēšanās, cilvēka sadarbošanās ar šo režīmu. Un proti - aktīva sadarbošanās ar attiecīgo režīmu. Latvijā šie netaisnības režīmi nebija pašmāju režīmi, bet tie ir saistīti ar okupāciju. Tos atnesa uz Latviju okupācijas varas. Un tādēļ Latvijas kontekstā atšķirībā no dažiem citiem kontekstiem, piemēram, Irāku vai Kambodžu, Latvijā kolaboracionisms ir okupācijas sekas. Ja nebūtu bijis okupācijas, mēs šodien nerunātu par kolaboracionismu. Tā kā primārais ir okupācijas, un sekundārais ir kolaboracionisms. Ir iedzīvotāju attieksme pret šiem diviem okupācijas režīmiem.

Tagad, protams, šie okupācijas režīmi un šie netaisnības režīmi, kas ir Latvijas gadījumā viens un tas pats, ir jau pagājuši, likvidēti, un varētu rasties jautājums, kādēļ mums ir šodien par to jārunā.

Un ir trīs galvenie iemesli, kādēļ par to ir jārunā. Pirmais ir tas, ka gan indivīds, gan kolektīvs – sabiedrība vai valsts – nevar pareizi izvērtēt tagadni, ja tas nav izvērtējis savu pagātni. Tas attiecas uz katru indivīdu, bet tas vēl jo vairāk attiecas uz kolektīvu veidojumu kā valsts un sabiedrība. Tā kā – ja mēs šodien esam demokrātiska valsts, un mēs zinām, ka pirms šīs demokrātiskās Latvijas valsts mūsu valsts teritorijā pastāvēja netaisnības režīms, tad mums ir jāieņem noteikta nostāja pret šo režīmu. Un tādēļ mums tas ir jāiepazīst – kā tas funkcionēja, kāds tas bija, kādas bija iedzīvotāju nostājas, un jāizvērtē no politiskā, morālā un juridiskā viedokļa.

Otrs iemesls ir tas, ka tieši demokrātija nav, kā saka, dabiska, demokrātija ir veidota sabiedrības veidota demokrātiska valsts, kas kardināli atšķiras no visiem citiem sabiedrības modeļiem. Lai šo atšķirību padarītu skaidrāku, lai apzinātos demokrātiskās vērtības, ir jāredz arī tas, kas nav demokrātiskas vērtības un kā funkcionē tie režīmi, kas balstās uz totalitārām idejām, netaisnības idejām.

Treškārt, tas ir nepieciešams taisnīguma dēļ. Taisnīgums ir pārlaicīga ideja, kas darbojas visās sabiedrībās, bet jo sevišķi demokrātiskā sabiedrībā. Un taisnīgums ir izjūta, ko izjūt katrs, jo – mēs par to nerunāsim, par to nevajag runāt, bet taisnīgums raujas uz āru pats no sevis. Un, ja to mākslīgi apspiež, taisnīguma ideju, tādā gadījumā tas izpaužas dažādos veidos, tiešā un netiešā. Labā ziņa attiecībā uz taisnīgumu – taisnīguma ideju nav iespējams izskaust. Un tādēļ taisnīgums prasa šī režīma izvērtēšanu un ar to saistīto kolaboracionisma izvērtēšanu.

Šie ir trīs iemesli, kādēļ ir nepieciešams izvērtēt totalitāro pagātni.

Var jautāt – vai tas nav par vēlu? Nē, tas noteikti nav par vēlu. Un iespējams, ka ir pat nepieciešams zināms laiks, lai ar zināmu laika atstatumu varētu labāk saskatīt šī vai šo režīmu būtību. Un mēs redzam, ka arī citās valstīs, kur ir līdzīgas problēmas, faktiskā, īstā, dziļā diskusija sākās tikai pēc vienas paaudzes. Tā it sevišķi Vācijā pēc Otrā pasaules kara. Tikai sešdesmito gadu vidū jaunā paaudze sāka jautāt saviem vecākiem, ko jūs darījāt šajā režīmā. Un tad pamazām tika sākts risināt šis jautājums. Arī Spānijā, interesanti, ka tagad, ilgāku laiku pēc Franko režīma beigām, tikai sāk un jau diezgan dziļi sākts risināt šis kolaboracionisma jautājums.

Es teicu, ka Latvijā kolaboracionisms tika atnests kopā ar okupāciju. Spānija ir cits piemērs. Spānijā nebija okupācija. Tas bija kolaboracionisms dēļ netaisnīga režīma.

Tas nav par vēlu. Mēs esam tikai procesa pašā sākumā. Un būtu jēdzīgi un svarīgi šo procesu pareizi ievirzīt un sakarīgi un pietiekoši dziļi nonākt pie secinājumiem.

Kādi ir pagātnes netaisnības režīmu izvērtējuma virzieni? Un tie ir vairāki. Un tie notiek paralēli. Un tiem jānotiek paralēli.

Pirmais ir vēsturiskās patiesības atklāšana. Tas ir visbūtiskākais un vissvarīgākais visiem iedzīvotājiem. Arī tie, kas ir dzimuši un auguši pēc šī režīma, ir jāzina vēsturiskā patiesība. Tas ir visplašākais mērķis.

Tad ir juridiskā izvērtēšana. Juridiskā izvērtēšana ir saistīta ar zināmām problēmām, un tā ir parasti daudz ierobežotāka nekā šī politiskā izvērtēšana, vēsturiskās patiesības atklāšana. Tādēļ, ka juridiskā izmeklēšana koncentrējas uz samērā nelielu personu loku, un arī krimināltiesību instrumenti nav tik visaptveroši, lai juridiski šo jautājumu vispārēji atrisinātu. Teiksim, juridiskā izvērtēšana ir ļoti svarīga sastāvdaļa, Latvijā ir daļēji, bet ļoti minimāli notikusi, bet tā nav vienīgā.

Es teiktu, ka svarīgākā ir šīs vēsturiskās patiesības atklāšana un attiecīgo secinājumu izdarīšana priekš sevis šodien. Nevis tā vienkārši, kas toreiz ir bijis, bet no tā ir jāizdara secinājumi savai rīcībai, savai politiskajai attieksmei pret Latvijas valsti, pret attiecīgām personām, pret attiecīgām partijām. Un tas ir faktiski pats, pats galvenais. Lēmumu izdarīšana attiecībā uz sevi, uz savu rīcību tagad un nākotnē.

Tātad es teicu – tas ir galvenais. Vēsturiskā patiesība, otrs – juridiskā izmeklēšana, noziedznieku sodīšana.

Trešais, kas pie mums, es teiktu, lielā  mērā, cik tas ir iespējams, tas ir izdarīts, ir netaisnības režīma upuru reabilitācija un kompensācijas piešķiršana. Šeit gan man jāsaka viena lieta. Protams, mēs varam kompensēt šiem upuriem zināmā veidā netaisnību, kas pret viņiem ir nodarīta. Un tur man jāsaka divi punkti. Viens ir tas, ka to dara brīvā, neatkarīgā Latvijas valsts, kura nav vainīga pie šiem nodarījumiem. To mēs darām tādēļ, ka tā ir solidaritāte pret saviem pilsoņiem, saviem tautiešiem. Tā ir latviešu solidaritātes izpausme. Tas ir ļoti būtiski. Tas lielā mērā arī ir darīts.

Bet ir viena lieta, ko tu nevari kompensēt. Faktiski tu nevari kompensēt pazaudēto dzīvi, jo liela daļa cilvēku, kas attiecas uz kolaborantu režīmu, nodzīvoja savu dzīvi, arī bieži nesagaidot Latvijas valsts atjaunošanu vai arī sagaidot to, un nonāca tādā situācijā, ka to vairs nav iespējams kompensēt. Mēs varam vienīgi respektēt to, un tas ir ļoti būtiski, ka tiek izrādīts respekts, un jebkādas necieņas izrādīšana upuriem ir augstākā mērā neētiska, amorāla, bet mums jāapzinās, ka tas īsti nav iespējams un vienīgi respekts varētu kaut cik daļēji to uztvert.

Un ceturtais virziens ir publisko amatpersonu vētīšana. Tas mums daļēji arī ir noticis, bet arī tādā nepilnīgā veidā, un jautājums, vai šodienas Latvijas valsts reprezentanti var būt tie, kas kolaborēja diezgan augstos amatos ar iepriekšējiem netaisnības režīmiem. Mums par to arī ir likumdošana.

Ja es apskatos, cik tālu Latvija ir tikusi ar šo pagātnes izvērtēšanu, tad es teiktu, ka tas daļēji noticis, bet ļoti nepilnīgi. Šai ziņā Latvija, es teiktu, kaut kur uz 20 Austrumeiropas valstu fona atrodas kaut kur pa vidu. Ne priekšgalā, bet arī nav iepakaļus citām valstīm. Ir tādas valstis, kas nebūt nav tikušas tik tālu. Ir dažas valstis, kur bijušie drošības orgānu darbinieki ir valsts vadītāji. Es teiktu, tā kā Latvija ir pa vidu, viskonsekventāk šo jautājumu ir risinājusi Vācija. Un to jau pēc Otrā pasaules kara attiecībā uz nacistisko režīmu un pēc tam Austrumvācijā attiecībā uz komunistisko režīmu. Tur tiešām šis jautājums ir samērā labi atrisināts, bet visas pārējās valstis ir iepakaļus un Latvija arī. Latvija ir, es teiktu, kaut kur pa vidu šajā pagātnes izvērtēšanas jautājumā.

Es tagad tikai nobeidzot gribētu pieskarties jautājumam par izlīgumu. Izlīgums, es teiktu, bieži pat pieprasīts, ka par to vairs nevajadzētu runāt, ir tik daudz laiks pagājis, vajadzētu izlīgt. Ja mēs sāktu šos jautājumus risināt, tad viens latvietis apēstu otru latvieti. Briesmu lietas. Es jau pašā sākumā teicu, diemžēl nevar un nekad arī nevarēs izvairīties, un manis pēc arī cilvēki pēc divām un trim paaudzēm vaicās, kā tas ir noticis, jo tas ir tik radikāli pretējs demokrātiskām vērtībām, ka tas izraisa automātiski jautājumu - un kā tu pret to attiecies. Tā ka no tā izvairīties nevajag. Tas ir pamatfakts.

Un attiecībā uz izlīgumu es teiktu, ka izlīgums ir iespējams tikai tad, ja tiek ievērotas sešas pakāpes. Un tieši tādā secībā, kādā es tās mēģināšu tagad nosaukt.

Pati pirmā pakāpe ir patiesības noskaidrošana. Un tāpēc es jau teicu, ka patiesības noskaidrošana ir galvenais mērķis pagātnes pārvarēšanai. Bez tā, ka tiek noskaidrota patiesība, izlīgums nav iespējams. Un tie cilvēki, kuri bija tuvu režīmam, tiem aktīvi jāpalīdz noskaidrot šo patiesību. Nevis jāslēpj, bet tieši otrādi – aktīvi jāpalīdz. Tātad patiesības noskaidrošana.

Otrs… es tagad … mēs vēlāk runāsim, kā tieši definēt kolaboracionismu. Otrais ir tas, ka tiem, kas tiek uzskatāmi par kolaboracionistiem, tiem ir šis nodarījums jāatzīst. Viņiem ir skaidri jāsaka – jā, es kolaborēju ar šo netaisnības režīmu. Nevis izlocīties. Tātad – ir jāatzīst.

Trešais ir šī nodarījuma nožēlošana. Viņiem ne tikai jāatzīst. Tā neitrāli atzīt, jā es kolaborēju. Bet arī viņam tas ir jānožēlo. Nožēlošana, ka tas bija slikti.

Ceturtais ir nodarījuma izpirkšana ar kādu konkrētu rīcību. Tātad ir jāizpērk šis nodarījums. Tas nozīmē, ka nevar tikai vārdiski nožēlot, bet arī ar savu politisko rīcību, aktīvi iestājoties par okupācijas seku likvidēšanu vai citādā veidā stiprinot šo valsti, ir jāizpērk šis nodarījums. Un šie punkti ir jāizpilda tiem, kurus var uzskatīt par kolaboracionistiem.

Un tad nāk piektais punkts – piedošana. Un piedošanu nevar prasīt, piedošana ir jādara tiem, kas ir cietuši no kolaboracionisma. Un pilnīgi nepareizi ir, kā mēs redzam šad un tad, šie cilvēki saka, ka tā tas toreiz ir bijis, bija tādi laiki. Nē. Nē, tā nebija. Es arī paskaidrošu, kāpēc.

Tātad piedošana. Un tikai tad, kad tie, kas ir cietušie, ir piedevuši, tikai tad kā sestais un beidzamais punkts šajā izlīguma procesā var būt šis izlīgums. Un tieši šādā secībā. Neviens punkts nedrīkst tik izlaists. Tas ir ceļš, kuram mēs vēl esam ļoti, ļoti tāli.

Mums varbūt vajadzētu tieši definēt, kā var definēt kolaboracionismu.

Man jāsaka, ka padomju režīms ir ļoti labi dokumentējis kolaboracionismu. Proti, tie, kas… jo šī sistēma bija birokrātiska sistēma, katrs kolaboracisnists kļuva uzskaitīts. Un lielā robežšķirtne starp tiem, kas bija kolaboracinisti… un tad es teikšu, ka kolaboracionists nav tas pats, kas ir kolaboracionists. Ir dažādas ēnu pakāpes.

Vispirms šķirtne – kolaboracionists pa labi, tie, kas cieš no kolaboracionistiem, pa kreisi. Un es teikšu tā – 93% Latvijas iedzīvotāju nepiedalījās kolaboracionismā, un 7% piedalījās. Kā to var redzēt? Tie ir komunistiskās partijas biedri. Komunistiskā partija ir tā robežšķirtne, tā ir formālā robežšķirtne šim režīmam, kas nostājās režīma pusē. Grāvis starp tautu un okupācijas režīmu.

Tie, kas ir vienā grāvja pusē, ir šie 7% no iedzīvotājiem, 93% stāvēja ārpusē. Tā ka šai ziņā šis režīms ir atstājis ļoti skaidru robežšķirtni. Bet visi tie, kas stāvēja otrā pusē, nevis tautas pusē, bet šo 7% pusē… Starp latviešiem tie bija 5%, un starp Latvijā dzīvojošiem krieviem – 10%. Jo starp krieviem bija daudz lielāks komunistu procents nekā starp latviešiem. No visiem latviešiem 5% bija partijas biedri.

Starp tiem arī ir dažādas… to nevar tā uzreiz redzēt – pavisam melni. Ir dažādas pakāpes. Visvieglākā pakāpe bija vienkāršie konfromisti, un daudzi amati un daudzas profesijas varēja izpildīt formāli tikai tad, ja biji partijas biedrs. Un es teiktu, ka šie konformisti …. Konformistu nodarījums ir diezgan neliels. Bet viņi vienkārši sava karjerisma dēļ pārgāja šī okupācijas režīma pusē. Tā ir tāda garīga pāriešana. Un tas prasīja zināmu, es teiktu, sevis pārvarēšanu vai savas sirdsapziņas apklusināšanu. Tajā ziņā, ka tev bija jāsaka, labi, lai kļūtu par slimnīcas vadītāju, lai es būtu par skolas direktoru, man vajag būt partijas biedram. Es jau, būdams skolas direktora amatā, neko sliktu nedarīšu. Bet tomēr tas ir viens tāds zināms solis, ka ir jāapklusina sava sirdsapziņa vai viņa jānobīda kaut kā malā.

Patiešām, es domāju, ka lielu ļaunumu šie cilvēki arī nav nodarījuši. Tas ir drīzāk jautājums par to, kā viņi ar to apgājās. Tā ka es teiktu – no šiem cilvēkiem, no šiem 7% vai no šiem 5% latviešiem lielākā daļa piederēja pie šī konformisma. Tīri psiholoģiski ir saprotams, toreiz cilvēki jau arī neapzinājās, cik drīz šis režīms beigsies. Un priekš daudziem tas nebeidzās drīz. Viņi visi nodzīvoja šajā režīmā. Un arī nomira šajā režīmā. Jautājums apsvērt savas personiskās intereses pret šo sabiedrības, valsts interesi. Un es teiktu, ka lielākā daļa piederēja pie šīs kategorijas.

Tad ir cita kategorija. Kolaboracionisti, tie, kas jau ieņēma valsts amatus. Un šeit jau man jāsaka - ar sirdsapziņas apklusināšanu vien nepietiek, jo pat, ja tā sirdsapziņa apklusināta…. Lielai daļai sirdsapziņa arī apklusa. Es domāju, ka tie tik tālu iesaistījās šajā netaisnības režīmā, ka tur jau ir arī individuāla vaina. Un tie ir visi tie amati, kas tiešām bija saistīti ar varas pozīcijām, cilvēku kontrolēšanu, arī stukači, kas, būdami vai arī nebūdami partijas biedri, kā sakot, piedalījās šajā uzraudzības mehānismā. Tie ir tie, kas arī lielā mērā… uz kā režīms balstījās. Jo nevar būt, ka viens Staļins, viens Brežņevs viens pats kontrolēja visu valsti. Viņam jau vajadzēja cilvēkus. Un tie bija tie cilvēki. Tie cilvēki, kuriem ir varas pozīcijas. Tie bija šie kolaboracionisti. Un tie bija zināms procents. To mēs varam zināt no zināmas pakāpes, valsts pozīcijas… Tie arī ir šādā veidā piedalījušies šī režīma īstenošanā. Varbūt skolas direktors, būdams konformists, daudz, daudz minimālākā veidā.

Dažreiz tiek mēģināts teikt, ka mēs visi kolaborējām. Mēs jau dzīvojām šeit. Kaut kādā mērā piedalījāmies. Šeit jāsaka skaidri un gaiši – nē. Bija tautas lielākā daļa, lielais vairums, es teiktu, kurai saglabājās veselīga attieksme, kuri teica, būs varbūt man zināms labums, ja es iestāšos partijā, bet man tas ir grūti - pāriet šo soli. Un interesanti arī tas, ka bija pat īpašas grupas, sabiedrības daļas, kur latvieši ļoti maz piedalījās. Piemēram, armijā. Ļoti maz cilvēku, kas ir okupācijas armijas virsnieki – latvieši. Daudz reiz mazāks procents nekā latviešu Padomju Savienībā… Es teiktu - tāda dabiska politiska inteliģence. Tur bija tāda ļoti īpaša politiska izsvēršana. Politiska inteliģence iet okupācijas armijā, tas jau latvietim bija kaut kas daudz. Un ko lielākā daļa, kā sakot, negribēja darīt. Tāpat arī citos, piemēram, drošības dienestā, milicijā un utt. Latviešu procents bija krietni mazāks nekā to procents iedzīvotāju vidū.

Vēl varētu minēt, ka ir dažādas komunistu grupas. Un divas grupas minēt ekstra. Viens ir tā sauktie nacionālkomunisti 50. gadu otrā pusē, kuri ir vērtējami īpaši. Jo šie cilvēki jau tūlīt tika nostumti malā pēc okupācijas. Kas bija varbūt ideālie komunisti Latvijas laikā. Gribēja īstenot kaut kādu labāku sabiedrību. Bet lielā mērā tomēr piedalījās tiešajā staļinisma laika darbībā. Viens piemērs ir Vilis Lācis. Tāpat arī Berklavs, kurš finālā skaidri apzinājās, ka viņš ir viens no retajiem, kurš arī tieši savu vainu ir atzinis. Un arī sevi izvērtējis. Tiešām ir reti, kurš ir sevi izvērtējis. Viņi mēģināja apturēt Latvijas rusifikāciju. Tas bija viņu galvenais mērķis.

Šī grupa ir vērtējama īpaši, neraugoties uz to, ka viņi nāca tieši no valsts pozīcijas.

Tāpat īpaši vērtējami ir arī tie, kuri tā saucamās pārbūves laikā iestājas tieši komunistiskajā partijā nolūkā graut šo partiju no iekšpuses. Jo toreiz šī partija bija tā, kuras rokās atradās visi varas instrumenti. Un, ja tur šie cilvēki nepildītu, teiksim, pārorientētu šīs partijas darbību, līdz ar to šim centram tika atņemts instruments, kā tas varētu darboties. Un tiešām bija 88. un 89.gadā, daudzi cilvēki teica – tagad mums jāstājas partijā, lai šo partiju galīgi piebeigtu no iekšpuses. Un es teiktu, ka tā bija pilnīgi cita motivācija iestāties partijā. Tā nebija tā motivācija, koes minēju, kas konformistiem 60. un 70.gados. Tā bija cita motivācija. Tādēļ šie gadījumi jāvērtē īpaši.

Protams, bija arī kolaboracionisti starp tiem, kuri nebija formāli partijā. Tie ir retāki izņēmuma gadījumi. Bija arī tādi cilvēki, kuri nebija partijā, bet bija varbūt pat atbalstījuši pretestībniekus. Bet tie ir izņēmuma gadījumi. Tā ka ir arī tādi cilvēki, kuri dažādos savas dzīves posmos ir, kā sakot, aktīvi kolaborējuši un pēc tam, kā sakot, aktīvi devuši savu pienesumu Latvijas valsts atjaunošanai. Tā ka šis kolaborācijas jautājums ir diezgan komplekss, ir jāskata varbūt pietiekoši precīzi, bet es teiktu, izejas pozīcija ir tiešām šī iestāšanās komunistiskajā partijā. Un tad jau var redzēt, kā tālāk tie individuāli vērtēti šie jautājumi.

Katrā ziņā nav pareizi teikt, ka mēs visi kolaborējām. Tieši otrādi – lielum lielais vairums, latviešu tautas vairums, 95% atturējās kolaborēt ar režīmu. Un attiecīgi uz tiem 5%, kas bija pārkāpuši šo robežu, tur ir dažādas pakāpes. Dažāda pelēkuma pakāpes, sākot no viegli pelēka līdz tumši melnam.”

Ņemot to vērā, vēlos saņemt no Jūsu iestādes šādu informāciju:

1) cik padomju okupācijas varas kolaboracionisti/kolaboranti – atbilstoši pašreizējā valsts prezidenta augstāk izteiktajam raksturojumam un aprakstam – pašlaik ir pieņemti darbā Valsts prezidenta kancelejā? Nosauciet šo personu vārdus, uzvārdus, ieņemamos amatus pašlaik, Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) biedra stāžu un amatus, ko šīs personas ir ieņēmušas padomju okupācijas varas struktūrās.

2) kurus no šiem padomju okupācijas varas kolaboracionistiem/kolaborantiem darbā ir uzaicinājis pašreizējais valsts prezidents Egils Levits?

3) par kuriem no šiem padomju okupācijas varas kolaboracionistiem/kolaborantiem ir veikta šī pašreizējā valsts prezidenta aprakstītā darbība: „Pati pirmā pakāpe ir patiesības noskaidrošana. Un tāpēc es jau teicu, ka patiesības noskaidrošana ir galvenais mērķis pagātnes pārvarēšanai. Bez tā, ka tiek noskaidrota patiesība, izlīgums nav iespējams. Un tie cilvēki, kuri bija tuvu režīmam, tiem aktīvi jāpalīdz noskaidrot šo patiesību. Nevis jāslēpj, bet tieši otrādi – aktīvi jāpalīdz. Tātad patiesības noskaidrošana. „

4) kuri no šiem padomju okupācijas varas kolaboracionistiem/kolaborantiem un kādā formā ir veikuši šo pašreizējā valsts prezidenta aprakstīto darbību: „Otrais ir tas, ka tiem, kas tiek uzskatāmi par kolaboracionistiem, tiem ir šis nodarījums jāatzīst. Viņiem ir skaidri jāsaka – jā, es kolaborēju ar šo netaisnības režīmu. Nevis izlocīties. Tātad – ir jāatzīst.”

5) kuri no šiem padomju okupācijas varas kolaboracionistiem/kolaborantiem un kādā formā ir veikuši šo pašreizējā valsts prezidenta aprakstīto darbību: „Trešais ir šī nodarījuma nožēlošana. Viņiem ne tikai jāatzīst. Tā neitrāli atzīt, jā, es kolaborēju. Bet arī viņam tas ir jānožēlo. Nožēlošana, ka tas bija slikti.”

6) kuri no šiem padomju okupācijas varas kolaboracionistiem/kolaborantiem un kādā formā ir veikuši šo pašreizējā valsts prezidenta aprakstīto darbību: „Ceturtais ir nodarījuma izpirkšana ar kādu konkrētu rīcību. Tātad ir jāizpērk šis nodarījums. Tas nozīmē, ka nevar tikai vārdiski nožēlot, bet arī ar savu politisko rīcību, aktīvi iestājoties par okupācijas seku likvidēšanu vai citādā veidā stiprinot šo valsti, ir jāizpērk šis nodarījums. Un šie punkti ir jāizpilda tiem, kurus var uzskatīt par kolaboracionistiem.”

Novērtē šo rakstu:

189
16

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vai “būvnieku karteli” nomainīs “ierēdņu kartelis”?

FotoKonkurences padome skaļi pateica to, par ko citi paklusēja, – ka būvniecībā “karalis ir kails”. Protams, objektu pasūtītāji un viņu draugi politiskajās aprindās to līdz šim nebija ne redzējuši, ne dzirdējuši, ne nojautuši. Bet tagad nu gan ar visu “bezkompromisa tiesiskuma koalīcijas” jaudu tiks aizdarītas sūces! Būvniecību sakārtos ar tādu pašu entuziasmu, kā iepriekš izremontēja banku sektoru – viss tīrs, kaut arī apkārtnē zāle vairs neaug…
Lasīt visu...

18

Pēc iespējas ierobežojiet nevakcinēto personu socializēšanos, citādi mūsu biznesam gals klāt!

FotoLatvijas Viesnīcu un restorānu asociācija (LVRA), kas apvieno vairāk nekā 200 sektora vadošos uzņēmumus, augsti vērtē nozarei sniegto atbalstu, lai pārvarētu smagāko krīzi!
Lasīt visu...

21

Šlesera uzdevums ir spēlēt vāju un haotisku opozīciju, izskatīties impotenti

FotoLai kā es vēlētos iesmiet par Šlesera “ultimāta” iesniegšanas pasākumu, ir arī daži nopietni secinājumi.
Lasīt visu...

21

Valsts sabiedrisko attiecību mazspēja un katastrofa

FotoSakarā ar zemiem Latvijas vakcinācijas skaitļiem un attiecīgu risku, ka atkal būs ierobežojumi un ka mācības atkal notiks attālināti uc, atļaušos izteikt arī savas neprofesionālas pārdomas.
Lasīt visu...

10

Savāds laiks

FotoNo aizmirstības putekļiem mediju starmešos atkal parādījies tas pats vīrs, kurš reiz solījās visus oligarhus apkarot un Latvijā taisnību atjaunot.
Lasīt visu...

21

Vainīguma prezumpcija jāatceļ, citādi – kapitālais remonts beidzies, bet ēka nav apdzīvojama

FotoNeviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Nevienam nav jāpierāda savs nevainīgums. Šie ir jebkuras demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipi. Nevainīguma prezumpcija ir nostiprināta arī Latvijas likumdošanā. Izņemot vienu virzienu – banku sektoru.
Lasīt visu...

6

Ultimāts valsts prezidentam Egilam Levitam

FotoMēs ierosināsim valsts prezidenta Egila Levita pirmstermiņa atbrīvošanu no amata, ja mūsu prasības netiks izpildītas divu nedēļu laikā, Jums tiks atņemta prezidenta pensija, dzīvoklis un mašīna. Latvijas Republikā nevar būt prezidents, kas neievēro Satversmi un Tautas gribu. Tādēļ tiks ierosināts Likums par prezidenta pirmstermiņa atbrīvošanu no amata, liedzot Jums visas privilēģijas.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Daudz ko var paveikt īsā laikā, tikai – bez viņiem

Ja esošais ministrs un valdība nezina, kā, un nemāk panākt 60 - 70 procentu vakcinēto skaitu,...

Foto

Es esmu vienīgā īstā opozīcija, nevis kaut kāds tur Šlesers!

Svētdien veltīju nedaudz laika un papētīju publisko informāciju par Aināra Šlesera organizēto pasākumu pie Rīgas pils...

Foto

Ticiet ekspertiem, un viss būs tikpat labi kā līdz šim

Covid-19 vakcīnas trešās devas ievadīšana ir aktuāls jautājums ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Lēmumi...

Foto

Nē cūku un vistu slepkavošanai vēdera baudai!

Katru gadu Latvijā tiek noslepkavoti 700 tūkstoši cūku un vairāk nekā 21 miljons vistu, lai piepildītu iedzīvotāju kāri apmierināt...

Foto

Tagad Latvijas Ārstu biedrība paudīs tikai „pareizo” viedokli: ja nomirst saskaņā ar Covid-19 vadlīnijām, tad OK

Domas kavējas pie Latvijas Ārstu biedrības prezidentes ārstes Ilzes Aizsilnieces...

Foto

VID atņem cilvēku sociālās iemaksas, lai segtu svešu uzņēmumu parādus

Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir vērsies pret visiem SIA Tokyo City darbiniekiem, kopumā atņemot viņiem sociālās iemaksas 130...

Foto

Hermanis Rāzens, Putņa sāga

Kas nav ar mums, tas ir pret mums, tas Putnis ir viens pārpratums, viņš visur saskata tik slikto, un tāpēc valdei sāka likties, ka partijā viņš...

Foto

Reālajā dzīvē, kuru, iespējams, no Rīgas pils logiem grūtāk saskatīt, problēmas ir gluži citas

Rudens sesiju atklājot, valsts prezidents Egils Levits informēja Saeimu, ka ar Latvijas...

Foto

Mazais Gobzems gāž lielo vezumu

Uzreiz jāpiebilst, ka autors nav skandalozā deputāta Alda Gobzema cienītājs. Skaļo dīvainīti var uzlūkot ar žēlumu un līdzjūtību. Taču jāatzīst, ka...

Foto

Pateicamies par uzticēšanos valsts prezidenta institūcijai, bet ko tad mēs, mēs jau neko

Cienījamā Rozenbergas kundze! Valsts prezidenta kancelejā 2021. gada 19. jūlijā saņemts valsts prezidentam...

Foto

Vadoņu konstruēšana

Divi pašieceltie un, jāatzīst, daudzu atbalstītie varoņi Latvijā jau ir, jo Saeimas vēlēšanu kampaņa jau ņipri sākusies. Līdz vēlēšanām gan vēl gads ar mazu...

Foto

Neaizmirstam cilvēcību viens pret otru

Īsi un kodolīgi par to, kur slēpjas problēma un kā to risināt. Neaizmirstam cilvēcību viens pret otru - cilvēki ilgstoši ir...

Foto

Ar īpašu minoritāšu politiku uzkrāsim antivielas pret nacionālismu!

“Cilvēkiem jābūt mūsu politikas pašā centrā. Tāpēc es vēlos, lai visi eiropieši aktīvi piedalītos konferencē par Eiropas nākotni...

Foto

Protestētāji neslimo ar kroņa vīrusu

Šobrīd visā pasaulē globālo kungu vietējie pakalpiņi baida ļaudis, ka protesta saietu dēļ pieaugs saslimstība ar koronavīrusu. Taču nekas tamlīdzīgs nenotiek....

Foto

Kā mēs visi vēlamies dzīvot pēc tam, kad šis viss būs beidzies

Pēdējo nedēļu laikā ļoti maz esmu apmeklējis vietējo plašsaziņas mediju kanālus. Tas tāpēc, ka...

Foto

Izziņa kā garīga vērtība

Pirms aptuveni divarpus gadsimtiem vairāki raksti sākās ar paskaidrojumu, kam tie paredzēti – skolniekiem vai skolotājiem. Skolnieku vajadzībām bija jāraksta viegli saprotami...

Foto

Gobzems Latvijā vislabāk slauka dibenu un visu, ko vien spējam iedomāties

"Žurku skrējiens" pēc varas šoreiz sācies agrāk nekā parasti. Draņķīgākie politiķi steidz manipulēt ar masu...

Foto

Vai Kariņa valdību varētu izmest kā mīkstās rotaļlietas?

„Un ko ar tām (mīkstajām mantiņām – E.V.) vajadzēja darīt? Kariņam nest uz mājām un sasēdināt uz viesistabas...