Iesniegums Straujumai: par sabiedriski nozīmīgu ēku uzraudzību
Ivars Zariņš, 12. Saeimas deputāts13.08.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Reaģējot uz būvniecības nozares izteikto satraukumu par valdošo haosu nozarē, šī gada 9. jūlijā vērsos pie Ekonomikas ministrijas, lai norādītu uz vienu no aktuālajām problēmām, proti: ar Būvniecības likuma spēkā stāšanos pašvaldību būvvaldēm uzlikts par pienākumu nodrošināt visu ēku ekspluatācijas uzraudzību - kontrolēt ekspluatācijas atbilstību normatīvajiem aktiem, tai skaitā patvaļīgas būvniecības esamību un būves drošumu.
No 2015.gada 1.janvāra daļai ēku (publiskas ēkas, kurās vienlaikus uzturas ne vairāk kā 100 cilvēki) ekspluatācijas uzraudzība pārgāja Būvniecības valsts kontroles biroja pārraudzībā, savukārt no 2015.gada 1.jūlija Birojs veic arī būvdarbu kontroli publiskām ēkām, kurās vienlaicīgi uzturas vairāk kā 100 cilvēki.
Tā kā nevienai no institūcijām, kam ir jāizpilda šo normatīvo aktu prasību, nav skaidrs, kā reāli noteikt savu atbildības robežu (kuras ēkas kurai institūcijai ir jākontrolē), Ekonomikas ministrijai tika lūgts norādīt informāciju par normatīvo aktu esamību, kas reglamentētu aprēķina metodiku par plānoto cilvēku skaitu, kuri uzturēsies sabiedriski nozīmīgā ēkā pēc tās nodošanas ekspluatācijā, lai atbildīgās izpildinstitūcijas, vadoties pēc tās, varētu noteikt, kura no tām ir atbildīga par šīs ēkas pārbaudi.
Paredzot, ka tiks sniegta izvairīga nekonkrēta atbilde, lai izvairītos atzīt savu esošo neizdarību un iespējamo nekompetenci, Ekonomikas ministrijai tika pieprasīts iesniegt arī konkrēto būvju sarakstu, kuras būtu jāpārbauda Būvniecības valsts kontroles birojam.
2015.gada 6.augustā tika saņemta Ekonomikas ministrijas atbildes vēstule, kas nesniedz informāciju par normatīvo aktu esamību, kuri reglamentētu aprēķina metodiku par plānoto cilvēku skaitu, kas uzturēsies sabiedriski nozīmīgā ēkā pēc tās nodošanas ekspluatācijā, un to, kā tiek nodalītas sabiedriski nozīmīgu ēku būvniecības uzraudzības atbildības robežas. Ekonomikas ministrija arī nav spējusi iesniegt to būvju sarakstu, kuras būtu jāpārbauda Būvniecības valsts kontroles birojam.
Tas savukārt apstiprina būvniecības nozares uzraugošo institūciju paustās bažas, ka nav skaidri nodalīta atbildības robeža starp institūcijām, un tas var radīt nākotnē nopietnus riskus, ka daudzas sabiedriski nozīmīgas ēkas netiks atbilstoši uzraudzītas vai nemaz netiks uzraudzītas, jo neviena no pārraugošajām institūcijām to neuzskatīs par savu atbildības sfēru.
Vēršu Jūsu uzmanību, ka Ekonomikas ministrijas neizdarības dēļ pašlaik ir izveidojusies situācija, ka, uzraugošajām institūcijām nespējot skaidri noteikt savas atbildības robežas, vairākas sabiedriski nozīmīgas ēkas var palikt bez atbilstošas uzraudzības, kas savukārt rada reālus riskus un augsni jaunām „Zolitūdes traģēdijām” nākotnē.
Lūdzu Jūsu izlēmīgu rīcību, lai novērstu šo situāciju.
Savulaik, apmēram pusgadu pirms “Zolitūdes traģēdijas” notikumiem, apspriežot topošo Būvniecības likumu, no Saeimas tribīnes brīdināju, ka pārāk liberāls būvniecības nozares regulējums var novest pie šādas traģēdijas.
Toreiz tas netika uzklausīts, un pēc traģiskajiem notikumiem bija atkal jāatgriežas pie Būvniecības likuma grozījumiem, kuri joprojām Ekonomikas ministrijas nolaidības vai nekompetences dēļ netiek atbilstoši īstenoti, tāpēc aicinu Jūs ar vislielāko atbildību izvērtēt iepriekš aprakstīto problēmu un veikt visu iespējamo, lai šādu traģēdiju iespējamību nākotnē novērstu.
Lūdzu Jūs sniegt atbildi, cik liela atbildība un kuram tā būs jāuzņemas par šādu traģēdiju iespējamo atkārtošanos, ja netiks nodrošināti nepieciešamie normatīvie akti, kas nepieciešami, lai īstenotu sabiedriski nozīmīgu ēku uzraudzību gan to būvniecības, gan to ekspluatācijas procesā.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
