Iesaki rakstu: 
Rīkojoties laikus, 7.—9. jūlijā, būtu pieticis ar īsu ārkārtējo situāciju atsevišķās bloķētās pašvaldībās. Pat rīkojoties vēlu, 22. septembrī, šobrīd būtu jūnija otrās puses līmenī, un oktobrī nebūtu bojā gājuši 34 bezvainīgi iedzīvotāji.
Šovakar izlasīju sejgrāmatā Krišjāņa Kariņa ierakstu: „Lai kontrolētu vīrusa izplatību, nodrošinātu veselības pakalpojumu pieejamību un slimnīcu darbību, ir laiks apsvērt ārkārtējas situācijas izsludināšanu valstī. Rīt valdības un Krīzes vadības padomes kopsēdē uzklausīsim ekspertus un lemsim par turpmākiem soļiem.”
Un atsaucos ar labu vēlošiem ieteikumiem:
Paldies! Novēlu mācīties no marta—septembŗa kļūdām:
- sen bija laiks. 7. jūlijā, kad kļuva skaidrs, ka sērga atsākusies, būtu pieticis ar īsu ārkārtēju situāciju atsevišķās bloķētās pašvaldībās. Izsludinot 22. septembrī, kad kļuva skaidrs, ka sācies sērgas sprādziens, šobrīd saslimstība būtu simtkārt zemāka vai vīruss būtu jau izskausts, un oktobrī nebūtu bojā gājuši 34 Latvijas iedzīvotāji;
- vienīgā pieņemamā vīrusa izplatība, ko kontrolēt, ir nulle. Mērķis lai ir – izskaust vīrusu;
- neatlaisties pirms nulles sasniegšanas — mīkstinot, atceļot un atslābstot agrāk (kā tika darīts jūnijā—jūlijā), tiek ielikts pamats nākamam sērgas sprādzienam;
- ierobežojumiem jābūt visstingrākiem, lai vīrusu izskaustu dažās nedēļās un minimizētu grūtības Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Martā—jūnijā ierobežojumi bija par vāju, tāpēc iedzīvotāji un uzņēmumi tika lieki vārdzināti trīs mēnešus, kaut to pašu varēja paveikt piecās nedēļās;
- pēc nulles sasniegšanas neizšķiest sasniegto, kā notika jūnijā—septembrī. Nulli uzturēt ar kārtīgu robežkontroli un kārtīgu karantīnu braucējiem no inficētām zemēm. Inficēta zeme ir ar vismaz 0,2 saslimušiem dienā no miljona iedzīvotāju, kopš jūnija izmantotie 15-16-25-50-80-… no 100 tk divās nedēļās, kā varam redzēt, ir daudz par augstu, nodrošina ievazāšanu un rada pamatu jaunam sērgas sprādzienam. Kārtīga karantīna ir 14 dienu, neatkarīgi kontrolēta un vienatnē. Nevajag veicināt ģimenes aplipināšanu, kā līdz šim darīts. Viesnīcās ir vietas;
- nevajag salīdzināt, ka citur Eiropā vēl sliktāk. Vajag ņemt paraugu no zemēm, kas uzveikušas sērgu — Jaunzēlande, Mongolija, Taivana. Vēlamo nulli var sasniegt dažādos veidos, bet džentlmeņa komplekts aprakstīts te: https://www.endcoronavirus.org/how-win
Protams, minētais nav viss un visā pilnībā. Ja būtu jāpapildina ar vēl vienu lietu, teiktu, ka nevajag gaidīt nepatikšanas, lai tad strēbtu savārīto postu — jārīkojas agri, lai līdz nepatikšanām nenonāktu. Vilcināšanās nes postu un nāvi.
Pārpublicēts no ritvars.wordpress.com.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
