Iesaki rakstu: 
Aizvadītajā nedēļā sašutuma pilnus video "Telegram" profilā ievietojis skandalozais prokrieviskais politiķis, kādreizējais Saeimas deputāts Aleksejs Rosļikovs. Politiķis ar Valsts drošības dienesta "svētību" devies oficiālā vizītē uz Igauniju, taču uz robežas aizturēts kopā ar savu komandu. Tāpat no Igaunijas esot izraidīti (pēc Rosļikova vārdiem viņa "Telegram") Saeimas deputāti Svetlana Čulkova, Nataļja Marčenko-Jodko un Igors Judins.
Igaunijas iekšlietu ministrs Igors Taro sabiedriskajai raidorganizācijai ERR sacīja, ka lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz politiķa darbības radīto risku novērtējumu.
"Ja kādam ir slikti nodomi tajā, ko viņš cenšas darīt Igaunijā, īpaši atbalstot Krievijas agresiju, tad viņam šeit nav vietas. Īpaši vēlēšanu nedēļā, īpaši tik jutīgā laikā. Es domāju, ka tas ir konkrēts piemērs ikvienam," sacīja Taro.
Taču viens no izraidītajiem "Stabilitātei!" Saeimas deputātiem Igors Judins ir Saeimas Nacionālās drošības komisijas loceklis. Šeit rodas jautājums mūsu drošības iestādēm - kā tas var būt? Kādēļ šim cilvēkam izsniegta pielaide valsts noslēpumam un viņš atrodas šajā komisijā? Igauņiem - drauds, Latvijai nē?
Nacionālajā drošības komisijā ievēlētajiem deputātiem darbam šajā komisijā nepieciešama pirmās kategorijas speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam. Šī komisija veic valsts drošības iestāžu darbības un budžeta līdzekļu izlietošanas parlamentāro kontroli.
Šis pats deputāts Igors Judins kopā ar Alfrēdu Rubiku vēl nesen devās pieminēt sarkano partizānu Vili Samsonu, kura vārds ir saistīts ar smagām kara noziegumu apsūdzībām.
Vilis Samsons (1920.-2011.) ir zināms kā latviešu-padomju vēsturnieks, kurš savā laikā bija viens no tā saucamajiem “toņa veidotājiem” vēstures zinātnē. Vēl viņš Otrā pasaules kara laikā bija sarkano partizānu vienības vadītājs, kura vārdu saista ar šaušalīgām slepkavībām Mazo Batu sādžā Latgalē.
Cienījamie drošības iestāžu vadītāji - valstī viss ir kārtībā? Kam vēl jānotiek, lai jūs rīkotos? Vai vienkāršāk ir noskatīties uz šo visu un ķert noziedzniekus Tiktokā?
Seko mums 
Par kādu žurnālistu neitralitāti šeit var runāt? Sen tādas mūsu valstī vairs nav. Par deputātu balsojumu rebaltikas žurnāliste aicina citus viņus kancelēt.
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
