Iesaki rakstu: 
Laikam jau lielai daļai sabiedrības nav nekāds pārsteigums, ka kāds asociētais profesors ir paziņojis par startēšanu Eiropas Parlamenta vēlēšanās no čoma partijas, taču pietiekami lielai daļai tas rada pārsteigumu. Jā, šoreiz stāsts būs par LU SZF asociēto profesoru Ivaru Ījabu, kurš ir eksperts ne tikai filosofijā un politoloģijā, bet arī mežraga pūšanā. Varu likt savu laucinieka bārdu ķīlā, ka katram no mums ir pazīstams cilvēks, kurš atkal zina kādu citu, kurš, politoloģiju mācoties, ir cītīgi klausījies Ījaba kunga spriedelējumos.
Runa gan šoreiz nav par lekcijām universitātē, bet par pašu Ivaru, kurš prasmīgi politiskos procesus Latvijā ir novērojis un komentējis jau vairāk nekā 10 gadu garumā. Vairāk ar viņa skatījumu uz procesiem vietējā dīķī un arī komentāriem par starptautiskajiem procesiem var iepazīties internetā un arī viņa izdotajos publicistikas rakstu krājumos. Iespējams, tieši tādēļ, man atmiņā labi palikušas viņa izteiktas domas par Eiropas Parlamentu. Diemžēl jau laikus atvainojos par gariem citātiem, bet nu Ivaram ir talants vienu domu izteikt desmit teikumos.
„Vispirms – visi mēs būsim ievērojuši, ka Latvijā jau ir sākusies gatavošanās Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Līdzās tur jau strādājošiem cilvēkiem sevi ir pieteikusi virkne pirmā līmeņa politiķu, kuri turpmākos piecus gadus gribētu pavadīt Briselē. Un kāds gan tur brīnums. Tieši Eiropas Parlaments ir īstā vieta, kur patriotisms tiešām atmaksājas – tādēļ ir vērts pacensties. Saeimas deputāta alga, redz, ir ar noteiktu koeficientu (3.2) piesaistīta vidējai algai valstī, un tagad tā ir aptuveni 1400 Ls pirms nodokļu nomaksas. Turklāt visādi papildu labumi šodien ir stipri vien apgriezti. Patiesi, nav grūti saprast, ka, strādājot šādos apstākļos, ļoti gribas pārsēsties uz Briseles gravy train.
"Centrā" deputāta pamatalga ir vairāk nekā 1500 % Latvijas vidējās algas; kopā ar visām pārējām izmaksām (birojs, ceļojumi, slavenais bezmaksas frizieris utt.) tas sasniedz aptuveni 20 – 25 000 EUR mēnesī. Īsi sakot, lieliska exit stratēģija Latvijas ļoti patriotiskajai politiskajai elitei. Vienu ļoti patriotisku partiju Latvijā jau gandrīz aizlaida pa burbuli tās redzamāko biedru pārcelšanās uz Briseles maļinu (TB/LNNK 2004. gadā).
Tagad to pašu triku grasās izpildīt arī citi – ieskaitot arī vienu ļoti patriotisku un populāru valdības ministru, kuram pēc ilgām mocībām provincē arī gribas beidzot iegremdēt snuķi centra silē. Turklāt katram gadījumam atgādināšu: tā ir tā pati valdība, kuru tā uztrauc latviešu izceļošana un kura visiem spēkiem stāsta, ka Latvija ir labākā vieta, kur dzīvot.” (Ivars Ījabs)
Vai tas nozīmē, ka Ījabs tieši šī iemesla dēļ startē uzreiz uz ES parlamentu, lai varētu „iegremdēt snuķi centra silē”? Tas man kā parastam lauku vīram liek domāt, ka viņš LR Saeimu uzskata par tādu provinces kūti, kur labāk kāju nespert. Iespējams, jau tā ir taisnība, ka mūsu pašu Saeimā vietējās politologu saimes „spīdeklis” ātri vien tiktu apliets ar samazgām tik daudz, ka noraust to visu vairs nevarēs nemūžam.
Tādēļ Ījabs labprātāk liek „uz pilnu banku”, jo piecus gadus varēs bez maksas izmantot friziera pakalpojumus, un ja nepaveiksies atkārtoti tikt ievēlētam būs sadabūjis tik daudz pazīšanās, ka varēs atvērt kādu mazu domnīciņu un uz Vācijas un citu vecās Eiropas valstu grantu rēķina bezrūpīgi sagaidīt vecumdienas. Te gan nevajadzētu savilkt ar latvieša skaudību, jo man pietiek ar dažiem lopiem kūtī un lielu bērneļu baru. Taču skaidrībai Ījaba kungam tomēr vajadzētu pateikt godīgi: „Sorry, studenti un citi – naudas par maz, taisos uz Eiropu!”
Naudas aspekts nav vienīgais faktors, kas uzpeld kādā no profesora iepriekš publicētām pārdomām. Viņš arī vienu no nopietnākajām struktūrām pasaulē ir pielīdzinājis vienai no korumpētākajām sporta organizācijām pasaulē.
„Kā zināms, Eiropas Parlaments patiesībā ir ES birokrātijas aģentūra attiecībām ar sabiedrību, nevis reāls ES likumdevējs. Par EP lemšanas iespējām nevienam nevajadzētu lolot ilūzijas - ja reiz tas pa visiem šiem gadiem nav spējis pat nolemt pulcēties vienā vietā, lai izbeigtu līdzšinējo tradīciju par nodokļu maksātāju naudu dauzīties apkārt pa trim pilsētām. Kā institūcija Eiropas Parlaments drīzāk līdzinās nevis politiskam parlamentam, bet gan Starptautiskajai olimpiskajai komitejai vai FIFA.” (Ivars Ījabs)
Laikam jau tieši tādēļ Ivars Ījabs grib tikt EP, lai varētu „par nodokļu maksātāju naudu dauzīties apkārt pa trim pilsētām” un piedalīties pilnīgi tukšās parlamenta sapulcēs un pilnīgi tukši spriest par pilnīgu neko. Ar to arī varētu apsveikt Ivaru Ījabu, kurš ir gatavs startēt uz Eiropas Parlamentu, lai tukši pūstu mežragā pilnīgā tukšumā.
Nav arī tā, ka man Ījabs nesimpatizē, taču lielākā pretruna visā ir tas, ka viņš to dara ar čoma Jura Pūces partiju, kurš viņam ilgstoši un regulāri ir piespēlējis informāciju par vietējā varžu dīķa aktualitātēm, kas lieti noderējis politologa spriedelējumos. Tāpat arī tas, ka, iespējams, tikai sakritības dēļ, bet par Ivara Ījaba sociālo tīklu administratoru ir kļuvis kāds ļoti tuvs Edgara Jaunupa cilvēks (tā baumo partiju apvienībā)!
Neskatoties uz visām pretrunām un pragmatisko pieeju, novēlu Ivaram veiksmi, jo, iespējams, viņa ieguldījums Eiropas Parlamenta darbā, aizstāvot ne tikai „Attīstībai/Par”, bet arī Latvijas tautas intereses būs daudz nozīmīgāks, nekā tas bija Ivetai Grigulei, Tatjanai Ždanokai, Andrejam Mamikinam, Alfrēdam Rubikam, Miroslavam Mitrofanovam, Inesei Vaiderei, Ivaram Godmanim un citiem.
https://www.satori.lv/article/zem-skirkla-postkolonialisms
https://www.delfi.lv/news/versijas/ivars-ijabs-rigas-laiks-nekas-kas-mus-vieno.d?id=44727544
Seko mums 
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
2023. gada 14. martā interneta resursā www.makroekonomika.lv tika publicēts 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
