Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Par neeiropiešu masu imigrāciju un tās sekām vecajā Eiropā ir rakstīts un runāts jau gadiem ilgi. Šī problēma ir gadu desmitiem sena, un tai ir tendence ar laiku tikai pieaugt un plesties plašumā. 2015.gadā tā kļuva aktuāla arī mums, kad Laimdotas Straujumas vadītā Latvijas valdība pieņēma lēmumu „brīvprātīgi” uzņemt 776 bēgļus jeb nelegālos imigrantus – lielāko daļu no Grieķijas un Itālijas nelegālo imigrantu nometnēm, un arī tieši no to izcelsmes valstīm Āfrikā.

Šķietami nedaudz, un, kā rādīja tālākie notikumi, ne Eiropas Savienības (ES) birokrāti, kas bija izdomājuši imigrantus uzspiest visām savienības dalībvalstīm, ne arī to rīkojumu vietējie izpildītāji šo plānu nebija izdomājuši līdz galam. Proti, ja ir izvēle saņemt lielākus pabalstus un komfortablākus dzīves apstākļus kādā bagātākā ES dalībvalstī, „bēglis” pie pirmās izdevības pārbēgs uz turieni.

Paradoksāli, bet relatīvi sliktie sociālie apstākļi mūs šoreiz ir paglābuši, un tie, kurus bija paredzēts nometināt Latvijā, pie pirmās iespējas pārceļas uz Rietumeiropu. Tā ir šobrīd, taču nevajag dzīvot ilūzijās, ka tas tā turpināsies vienmēr. Rietumeiropa ir pilna, bet migrantu pieplūdums neatslābst. Tas ir vienmērīgi pastāvīgs, bet, kā rādīja 2015.gada migrācijas krīze, tas var kļūt arī viļņveidīgs, un sasniegt katastrofālus apmērus.

Par faktiem, mītiem un ilūzijām

1) Bēgļi vai tikai nelegāli imigranti?

Lai attaisnotu masveidīgu imigrantu nometināšanu Eiropas valstīs, bieži vien tiek izmantots termins „bēgļi”. Šis jēdziens, kas ir pilnībā atrauts no realitātes, tiek izmantots kā psiholoģiskā kara ierocis pret eiropiešiem. Tā ir ļaunprātīga manipulēšana ar cilvēku labākajām īpašībām – līdzjūtību, vēlmi palīdzēt nelaimē nonākušajiem. Protams, ka “bēgļa” apzīmējums nekādi nav izmantojams, runājot par miljoniem, kas šķērsojot Vidusjūru un citus populārākos nelegālās imigrācijas ceļus, ieplūst Eiropā no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Loģiski spriežot, jebkurš, kas bēg no kara briesmām, patvērumu meklē kādā sev ģeogrāfiski tuvākajā kaimiņvalstī turpat Āfrikā vai Tuvajos Austrumos. Tur šobrīd arī atrodas faktiski visi īstie bēgļi.

Tie jaunie vīrieši (un tieši šī grupa veido absolūto tā saukto „bēgļu” vairākumu), kas mēro tūkstošiem kilometru garu ceļu, maksājot līdz pat desmit un piecpadsmit tūkstošiem eiro cilvēku kontrabandistiem, lai iekļūtu tieši Eiropas Savienībā, nav nekādi bēgļi. Tie ir nelegāli imigranti, kuru mērķis ir tīri ekonomisks. Vēlēšanās par katru cenu iekļūt Eiropas Savienībā, kur automātiski tiek nodrošinātas sociālās garantijas un ar izcelsmes valsti nesalīdzināmi augstāks dzīves līmenis.

Vēl uzskatamāk viņu patiesos mērķus rādīja 2015. un 2016. gadā bieži redzamie kadri, kad satrakoti imigrantu pūļi (tie paši, ko sabiedrībai mēģināja uzdot par nelaimīgiem kara bēgļiem) vardarbīgi mēģināja šķērsot ES valstu iekšējās robežas. Piemēra pēc piesauksim nu jau bēdīgi slaveno Francijas ostas pilsētu Kalē, ko pārpludināja tūkstošiem agresīvu afrikāņu migrantu. Izrādās, ka visnotaļ labklājīgajā un multikulturālajā Francijā tā sauktie „bēgļi” joprojām nejutās droši un tādēļ devās uz Kalē, kas atrodas pie Lamanša jūras šauruma, lai nokļūtu Lielbritānijā.

Vai Francijā plosās karš, varbūt mēra epidēmija, vai draud bada nāve? Nē, vienkārši Lielbritānija ir pretimnākošāka pabalstu parazītiem un tādēļ arī iekārojamāks galamērķis. Tātad runa nav par „patvērumu” vai „drošību”, bet tikai par labumiem un iespēju labāk iekārtoties, un dzīvot uz eiropiešu rēķina.

Vēl viens emocionāls viltus arguments, ko imigrantu ievešanas entuziasti izmanto, lai spēlētu tieši uz latviešu jūtām, ir atsaukšanās uz 1940. gadu latviešu bēgļiem, kas, Otrajam pasaules karam noslēdzoties, bija spiesti atstāt savu zemi, un apmesties kādā no Rietumu valstīm.

Tās ir pilnīgi nesalīdzināmas lietas. Pirmkārt – faktiski visi Latvijas (un citu komunistu okupēto Austrumeiropas zemju) bēgļi apmetās rases, kultūras un reliģijas ziņā radniecīgās valstīs, kurās dominēja eiropieši, eiropeiskā kultūra un kristīgā reliģija. Līdz ar to viņi bez problēmām integrējās un asimilējās jaunajās mītnes zemēs, viegli iekļaujoties vietējā sabiedrībā un pieņemot tās tradīcijas.

Otrkārt, latviešu tautas tikumi, tradīcijas un mentalitāte noteica to, ka viņi neradīja ne sociālekonomisku, ne kulturālu, ne arī politisku slogu patvēruma devējiem. Latvieši neveidoja noziedzības perēkļus, kriminālus geto rajonus, ne arī centās uzspiest vietējiem svešas un naidīgas reliģijas un sadzīviskās normas. Latvieši viesmīlību neatmaksāja ar noziedzīgu tieksmju, etniska vai reliģiska naida motivētiem terora aktiem.

Fakti ir tādi, ka austrumeiropieši, kas, glābjoties no komunistu režīmiem, meklēja patvērumu etniski un kulturāli radniecīgās zemēs, nevis paģērēja „mums pienākas” un centās dzīvot no sociālajiem pabalstiem, bet smagi strādāja, izglītojās un guva atzīstamus panākumus. Statistikas pētījumi rāda, ka Otrā Pasaules kara bēgļu pēcteči, savās mītnes zemēs ir viena no veiksmīgākajām sociālajām grupām – izglītota, ekonomiski aktīva atšķirībā no Āfrikas un Tuvo Austrumu imigrantiem, kuru vairums paaudzēm dzīvo kriminālos geto rajonos, kultivējot pabalstu parazītismu, kriminalitāti un terorismu.

Mēģinājumi salīdzināt Otrā Pasaules kara bēgļus ar etnokulturāli svešo nelegālo imigrantu vilni, kas pēdējās desmitgades Eiropā ieplūst no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem, nozīmē salīdzināt nesalīdzināmo!

Ne Latvijai, ne Eiropas Savienībai kopumā nav morāla pienākuma atzīt nelegālos imigrantus par bēgļiem, ne arī tos izmitināt un nodrošināt ar komfortablu eksistenci!

2) Vai var ticēt valdībai, ka 776 imigrantu uzņemšana ir vienreizējs pasākums un nākotnē Latviju imigrantu pieplūdums neapdraud?

Nē, tam nevar ticēt. Latvijas politiskā elite šoreiz ļoti viegli piekāpās ārējam spiedienam šajā jautājumā un piekāpsies arī citu reizi. Ļoti zīmīgi izteicies eiroparlamentārietis Artis Pabriks: “(...) Latvija tagad nav gatava uzņemt lielu bēgļu skaitu. Tāpēc prātīgākais būtu sākt ar minimālu bēgļu skaitu. Tādējādi gan pašvaldības, gan sabiedrība vieglāk pierastu pie bēgļiem. (...) Arī Latvijas sabiedrība jāsagatavo bēgļu uzņemšanai.” Pabriks domā – ja kādā ciematā ieradīsies divi vai trīs bēgļi, vietējie cilvēki viņus vieglāk pieņems nekā 20 vai 30 cilvēkus. “Mums jābūt uzmanīgiem. Esam maza sabiedrība un valsts. Mums ir sava dzīves pieredze. Jābūt uzmanīgiem, lai neradītu pretsparu. Ja būsim pārāk ātri, mūsu cilvēki radīs pretestību. Arī latvieši ir jāpieradina pie bēgļiem.” (TVNET, 15.07.2015)

Citiem vārdiem, te aprakstīta taktika, ko sauc „astes ciršana pa gabaliņam”. No sākuma tiks atvesti daži simti, vietējie pieradīs, jo nav jau tik briesmīgi, tad būs jau daži tūkstoši, un galu galā nemaz nepamanīsim, pa kuru laiku mūsu valsts neatgriezeniski pārmainījusies. Līdzīgi notika Rietumeiropā – viss sākās ar dažiem simtiem un tūkstošiem un vietējo „pieradināšanu”…

Ilgtermiņā jārēķinās ar nacionālu valstu konceptam pāri stāvošajām pārnacionālajām organizācijām, to virzību uz pasaules valdību jeb starptautiskās likumdošanas prioritāti pār valstu tiesībām uz suverenitāti un savu nacionālo likumdošanu. Šobrīd dažādu pārnacionālu struktūru izdoti akti un konvencijas cenšas pasaules mērogā regulēt arī jautājumus, kas saistīti ar cilvēku pārvietošanos, legālu un nelegālu migrāciju. Universālais „cilvēktiesību” koncepts tiek stādīts pāri valstu tiesībām uz savu robežu un ieceļotāju plūsmas kontroli, un tautu tiesībām uz savas identitātes, tradicionālās etniskās struktūras un proporciju saglabāšanu savās valstīs.

Latvijas situācijas kontekstā jāsaprot sekojošais – katrs uzņemtais imigrants ilgtermiņā palielina iespējamību, ka šeit ieradīsies vēl daudz lielāks citu imigrantu skaits. Runa ir par to pašu starptautisko likumdošanu, kaut vai konkrēti par Dublinas Regulu, kas cita starpā garantē tiesības uz ģimeņu apvienošanos. Tas nozīmē, ka katrs afrikānis vai musulmanis, kurš iegūs bēgļa statusu Latvijā, būs tiesīgs aicināt šurp arī savu ģimeni. Pieņemot, ka vidēji statistiskā ģimene šajos pasaules reģionos ir daudzkārt lielāka par vidējo latviešu ģimeni, potenciāli divu vai trīs cilvēku vietā šeit var ierasties veseli radinieku klani – radinieku sarakstos var iekļaut pat veselu ciemu, jo izkontrolēt ziņu patiesību ir tikpat kā neiespējami un kopējais imigrantu skaits var pat desmitiem reižu pārsniegt sākotnēji domāto.

Otrkārt – neviens nopietni neapdomā par kopējo Eiropu apsēdušo imigrantu skaitu. Ja to mēra dažās desmitgadēs tad tie ir vairāki desmiti miljonu. Tikai 2014.gadā ES „patvērumu” pieprasījuši 625 000 migrantu, un to saņēmuši 185 000, pārējie tajā pat laikā uzturas, tā sacīt, legāli nelegāli jeb, „karājoties gaisā”. Protams, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, ir skaidrs, ka arī šie „gaisā karājošies” agrāk vai vēlāk tiks vai nu jau ir tikuši legalizēti.

Vārdu sakot, skaitļi ir biedējoši iespaidīgi. Rietumeiropa ir pilna, valstu sociālie budžeti pārslogoti, pamatiedzīvotāji neapmierināti ar masu imigrācijas radītajām sekām, tādēļ ir pilnīgi skaidrs, ka Brisele, kurā toni nosaka bagātās Rietumvalstis, turpmākā nākotnē centīsies imigrācijas radīto slogu vismaz daļēji novelt uz Austrumeiropu. Neapšaubāmi būs spiediens – gan morāls, kas iekļaus runas par „solidaritāti” un „līdzatbildību”, gan ekonomisks, kas var tieši ietekmēt finanšu resursus, ko Latvija saņem no ES fondiem, gan juridisks, kas nebūt nav izslēgts, ņemot vērā ES virzību uz centralizētu varu, padarot migrantu uzņemšanu par obligātu nosacījumu visām tās dalībvalstīm.

Protams, būs vietējo līderu uzpirkšana, solot naudu par migrantu izvietošanu, un noteikti tiks ņemtas vērā jau aprakstīto notikumu mācības, lai nometinātie migranti tiktu administratīvi piesaistīti konkrētai teritorijai, un nevarētu pārvietoties uz citu valsti ar dāsnāku pabalstu sistēmu. Galvenais, kas jāņem vērā –nevajag dzīvot rožainās ilūzijās: “mēs esam nabagi, imigranti pie mums negrib palikt”. Šis jautājums agrāk vai vēlāk tiks „sakārtots”. Atslābumam nav nekāda pamata.

 To apliecina arī vēsts, ka Dublinas regulai tiek gatavota jauna versija jeb tā dēvētā "Dublina II". Tā paredzēs, ka migranti pēc noteiktas sistēmas tiks pārsūtīti uz dažādām ES valstīm, kuras attiecīgi izskatīs viņu lūgumus pēc patvēruma un pozitīva apstiprinājuma gadījumā viņus izmitinās. Plānotā sistēma paredz, ka lielākās un bagātākās valstis saņems lielāko daļu migrantu, mazākās un trūcīgākās – mazāko.

Tomēr kopumā tas nozīmē, ka pirmajās migrantu uzņēmējvalstīs kā Itālijā, Grieķijā un Bulgārijā izskatāmo patvēruma lūgumu skaits samazināsies, kamēr valstīs, kuras līdz šim nebija ne pirmās uzņēmējvalstis, ne arī populāras migrantu vidū, uzņemto migrantu skaits pieaugs. Viena no tādām ir arī Latvija.

3) Jauni scenāriji imigrantu ievešanai

Pēdējos divus gadus sabiedrības uzmanība fokusējās uz ES uzspiesto nelegālo imigrantu uzņemšanu. Šobrīd (visticamāk uz laiku) šis jautājums noklust divu iemeslu dēļ. Pirmais iemesls ir sabiedrības izteiktā pretestība, un otrais – ka šie imigrantu uzspiedēji vēl nebija izdomājuši mehānismu, kā viņus šeit noturēt. Pēdējā laikā imigrācijas jautājums tiek aktualizēts citā aspektā. Valdošā elite un tai pietuvinātie sabiedriskās domas veidotāji uzmācīgi skandē mantru par ārvalstu darbaspēka imigrācijas nepieciešamību.

Atšķirībā no iepriekšējās „bēgļu” uzspiešanas kampaņas, kad psiholoģiskais karš tika veikts ar meliem un viltu mēģinot ieprogrammēt latviešos līdzjūtību pret iebrucējiem, tagad uzbrukums tiek vērsts pret vājāku vietu – bažām par ekonomisko stāvokli un labklājību. Izrādās, ka bez imigrantu ievešanas, Latvijas ekonomika sabruks, un tagadējā ekonomiski aktīvā paaudze vecumdienās paliks bez pensijām. Spēcīgākie argumenti ir latviešu tautas masveidīga izceļošana, darbaroku trūkums un visnotaļ zemie dzimstības rādītāji. Bet par visu pēc kārtas.

Kas ir ieinteresēts „darbaspēka imigrācijā”? Te saknes nebūtu jāmeklē ne pārnacionālās struktūrās, ne idejiskos kosmopolītos un nacionālisma pretiniekos (kuri, protams, dabiski pieslēdzas, jo principiāli atbalsta jebkuras darbības, kas veicina „dažādību” un nacionālās identitātes vājināšanu), bet drīzāk – vai vismaz daļēji – tajā domāšanas veidā, kas piemīt valsts politiskajai elitei, kuras vidū reti sastopami cilvēki ar izteikti nacionālām jūtām. Viņi valsti neskata kā aizsargājamu latviešu etnokulturālo teritoriju, kā mājas latviešu tautas saglabāšanai, bet kā ekonomisku projektu: „Nav kas strādā? Nu tad ievedīsim!”. Un tas saskan ar alkatīgāko un nacionāli vienaldzīgāko vietējo uzņēmēju domāšanu: „Man vienalga, kas sarauš man bagātību, ka tik man ir labi.”

Tā ir konsekventi un ilgstoši realizēta valsts politika, kas ar nepārdomātu nodokļu slogu sadārdzina darbaspēka izmaksas, vienlaikus neatstājot pašiem strādājošiem pienācīgus eksistences līdzekļus. Rezultātā, uzņēmējiem darbaspēks ir dārgs, bet paša darbaspēka ienākumu līmenis ir zems. Taču, līdztekus valsts politikai, vismaz daļā gadījumu ļaunprātība ir arī uzņēmēju rīcībā. Netrūkst to, kuri izvēlas luksusa dzīvesveidu, bet ekonomēs ik centu uz strādājošo atalgojuma rēķina.

Un patiešām, darbaspējīgi cilvēki masveidā ir izceļojuši. Ja 2000. gadā Latvijā iedzīvotāju skaits bija 2 377 383, tad 2015.gadā vairs 1 968 957. Piecpadsmit gadu laikā esam zaudējuši pusi Rīgas! Protams, ka arī šajos neiepriecinošajos skaitļos var atrast ar ko sevi mierināt – izceļojušo un izmirušo nelatviešu proporcionāli ir vairāk nekā latviešu. Ja 2000. gadā latviešu Latvijā bija 57,7%, tad 2016. gadā jau 61,8%. Un tomēr tas nemaina to, ka arī latvieši vairāk izmirst un izceļo nekā piedzimst un demogrāfiskie procesi ir mums ļoti nelabvēlīgi.

Jau tagad ik gadu nodarbinātības atļaujas tiek piešķirtas aptuveni diviem tūkstošiem trešo valstu pilsoņu, bet tiek virzīta ideja par atvieglotiem nosacījumiem ievestajam darbaspēkam vairākos simtos profesiju, kas ieceļotāju skaitu pamatīgi palielinās.

Ko tas ilgtermiņā nozīmēs Latvijai? Pirmkārt tās būs sākumā neuzkrītošas, bet nenovēršamas etniskā sastāva izmaiņas, kas latviešiem nāks tikai par sliktu. Tās būs veselas tautsaimniecības nozares, kuras tiks uzsēdinātas uz ārvalstu darbaspēka adatas. Un, ja ārvalstu darbaspēka ievešana īstermiņā ekonomiski attaisnosies, biznesa aprindu spiediens uz varu tikai pieaugs, ar ievestajiem nepietiks, būs nākamās „darbaspēka krīzes” – tiks pieprasīti aizvien vairāk imigrantu. Imigrantu, kas šeit apmetīsies uz dzīvi, atvedīs ģimenes, radīs pēcnācējus. Pat, ja uz ārvalstu imigrantu darbaspēku balstītais ekonomikas modelis sabruktu, vismaz pamatīga daļa no šiem imigrantiem te arī paliktu.

Kas viņi varētu būt, un ar ko būtu jārēķinās? Visticamāk sākotnējā posmā tie varētu būt migranti no bijušās padomju telpas – Ukrainas, Baltkrievijas, Moldovas. Protams, tie nav ne afrikāņi, ne musulmaņi. Savā veidā situācija līdzinātos padomju okupācijas laiku migrācijai. Problēmas būtu ar to, ka valodas un politiskās identifikācijas jautājumos, liela daļa varētu būt papildinājums jau tā lielajai „krievu pasaulei”. Otrkārt, to, kas no kādreizējās PSRS Eiropas daļas vēlētos strādāt Latvijā, varētu nebūt nemaz tik daudz, jo sevišķi, ja šiem cilvēkiem pavērtos ceļš uz Rietumeiropu. Un nākamā ievestā darbaspēka avots var būt Āzija, kas radītu jau daudz lielākas problēmas. Jebkurā gadījumā, ja latviešu proporcionālais sastāvs valstī ir tikai ap 60%, to demogrāfiskie rādītāji ir negatīvi, jebkuras etniskā sastāva izmaiņas, kas palielina sveštautiešu īpatsvaru, uzskatāmas kā latviešu tautai nelabvēlīgas, un to apdraudošas.

Ir skaidrs, ka ekonomika spēj funkcionēt arī valstīs ar nelielu cilvēku skaitu. Tāpat, piespiežoties, arī ar nelabvēlīgu vecuma struktūru (piemērs – Japāna). Pirms runāt par migrantu ievešanu, būtu jāmeklē visi iespējamie risinājumi ekonomikas funkcionēšanai ar saviem cilvēkresursiem, kādi nu tie ir. Par tehnoloģijām, par to ekonomikas sektoru attīstību, kas var funkcionēt ar nelieliem cilvēkresursiem, par alternatīvām esošajai pensiju sistēmai. Par vietējo noturēšanu darba tirgū, kaut vai ceļot ar nodokļiem neapliekamo iztikas minimumu un izdarot spiedienu uz maksātspējīgiem uzņēmējiem, kas izvairās celt algas strādājošajiem. Tādu un līdzīgu soļu ir daudz, bet par tiem runāt ir valstiski un nacionāli domājošu ekonomistu uzdevums.

Taču atslēga tomēr ir demogrāfija. Zemās dzimstības problēmas Eiropas kontinentā var iedalīt divos galvenajos, šķietami atšķirīgos blokos, kas, ļoti vienkāršoti raksturojot, ir egoisms un nabadzība. Par pirmo runājot, tā ir izlaidība un dzīvesveids „pēc manis kaut ūdensplūdi”. Tas ir labklājības un komforta kults (bērni tiek uztverti kā apgrūtinājums, kas traucē baudīt dzīvi), feminisms, izlaidības un tā saukto brīvo attiecību modelis, kas sagrauj tradicionālās dzimumu lomas un ģimenes modeli. Otrs – jo sevišķi Austrumeiropā – ir nabadzības risks. Ģimenes rēķina, ka katrs bērns tas ir papildus materiālais slogs, kas ir ne tikai jādzemdē, bet arī jāizaudzina. Vairāki bērni, jo sevišķi pašreizējos sociāli ekonomiskajos apstākļos Latvijā, vidusmēra ģimenei, nemaz nerunājot par tām, kas materiāli ir zem vidusmēra, ir liela uzupurēšanās. Valsts materiālais atbalsts dzimstības kāpuma nodrošināšanai ir absolūti nepieciešams.

Ja gribam saglabāt nacionālu valsti, tad par taupīšanu uz ģimeņu atbalstu un dzimstības kāpuma veicināšanas rēķina ir jāaizmirst. Var taupīt uz visu, lai arī cik tas sāpīgi neliktos atsevišķām nozarēm, bet nevar taupīt uz mūsu tautas dzīvā spēka rēķina. Ir nožēlojami vērot dažādu ministriju tielēšanos par dažiem eiro uz bērnu, ņemot vērā, ka valsts atbalsts ģimenēm Latvijā ir viens no viszemākajiem Eiropas Savienībā (ģimene ar trīs skolas vecuma bērniem, 2017.gadā no valsts saņem 67 eiro! Tepat kaimiņos Igaunijā, tie ir 400 eiro.) Un atbalstu iespējams sniegt ne tikai skaidrā naudā, bet arī taustāmākās lietās, piemēram, mājokļa jautājuma risināšanā.

Šāda situācija ar demogrāfijas politiku liecina par absolūtu nacionālās domāšanas trūkumu. Un, ja to kombinē ar plāniem trūkstošos latviešus aizstāt ar imigrantiem, tā ir apzināti noziedzīga politika, kas ilgtermiņā iznīcinās latviešu valsti.

Eiropas noriets jeb imigrācijas sekas

Eiropas liberālā multikulturālisma politika, kas ietver arī attiecībā pret saviem pamatiedzīvotājiem pašnāvniecisku imigrācijas politiku, pašos pamatos izmainījusi kontinentu, un liek nopietni analizēt, cik gadu Eiropā atlicis nācijvalstīm kā konkrētu tautu identitātes nesējām. Esam jau tik tālu, ka pat atsevišķi politiskajai elitei piederīgi politiķi nu jau tiešos vārdos atzīst, ka baltās rases pastāvēšana ir apdraudēta. Vēl pirms dažiem gadiem, runāt par rases apdraudējumu atļāvās tikai visdrosmīgākie un ideālistiskākie nacionālisti, jo tas faktiski nozīmēja politiska ekstrēmista birku un līdz ar to arī politisku marginalizāciju.

Bet tautas iznīcinošā sistēma nepadodas. Neskatoties ne uz apdraudējumu Eiropas identitātei un kultūrai, ne uz augošo etnisko, reliģisko un sociālo spriedzi, ne noziedzību un par ikdienu kļuvušajiem terorisma draudiem, tā negatavojas ar labu atteikties no multikulturālās utopijas. Pat, ja tā nozīmē Eiropas kolektīvo pašnāvību.

Kāda ir situācija, kas notiek ar Eiropu, un kāpēc tā notiek?

Ikviens, kas pabijis Rietumeiropas metropolēs – Londonā, Parīzē, Briselē un citur, savām acīm redz, ka angliskais, franciskais, flāmiskais saglabājies vairs tikai iepriekšējo paaudžu radītajos vēstures pieminekļos. Ja tūristu apmeklētajās vietās vēl redzēsiet labu tiesu baltu seju, tad nejauši nomaldoties, varat nokļūt rajonos, kur musulmaņu vai melnādaino vidū būsiet vienīgais baltais. Un, situācija ar katru gadu vēršas aizvien drūmāka – tādu to padara kārtējie simti tūkstošu jaunu imigrantu, un demogrāfija: gan musulmaņi gan citi tumšādainie, kas iekļuvuši Eiropā, rada pēcnācējus vairāk nekā eiropieši. Kāda šobrīd ir aptuvenā situācija skaitļos?

Vēl 2013. gadā visnotaļ neprecīzi (jo ne visas valstis veic detalizētus uzskaitījumus, un ne visas migrantu kategorijā iekļauj migrantu pēctečus vairākās paaudzēs) dati liecināja, ka Eiropas Savienībā dzīvo aptuveni 9 miljoni turku, 5 miljoni arābu (no dažādām izcelsmes valstīm) 5 miljoni ekvatoriālo afrikāņu jeb nēģeru, aptuveni 2,5 miljoni indiešu, 2 miljoni kurdu, 1,1 miljons pakistāņu, 1 miljons ķīniešu un vēl pusotra miljona citu Austrumāzijas izcelsmes migrantu, un citu skaitliski mazāk nozīmīgu grupu pārstāvji. Nu jau šie skaitļi ir novecojuši, rādot tikai daļu no kopējās ainas, jo 2014., 2015., un 2016. gada laikā Eiropā tikai nelegālā ceļā jeb uzdodoties par bēgļiem ieradušies 3 miljoni afrikāņu un musulmaņu. Paralēli nelegālo imigrantu invāzijai, kā ierasts, tika uzņemti arī legāli ieceļotāji. Un rindā gaida nākamie miljoni – gan nelegālie gan legālie, jo Eiropas politiskā elite ar savu rīcību (jeb bezdarbību) ir devusi skaidru signālu, ka uzņemti tiek visi, kas vien spēj nokļūt līdz Eiropai.

Šajā kontekstā Eiropas nākotni daiļrunīgi ilustrē arī fakts, ka jau 2014. gadā populārākais vārds jaundzimušajiem zēniem Lielbritānijā bija Muhameds (gana daudz arī Omāru, Alī un Ibrahimu).

Kur viņi atrodas?

Protams, imigranti, pa reģioniem nav izkliedēti vienādi. Ir vietas, kurās nekas neliecina par migrācijas problēmām, bet kaimiņos var būt apdzīvota vieta, kur baltie jau ir skaitliskā mazākumā. Lielpilsētās ir izveidojušies bīstami geto rajoni, kurus kontrolē imigrantu bandas (Zviedrijas policija nesen apliecināja, ka viņu valstī tādu ir 55), zeļ noziedzība, darbojas bīstamas islāmistu sektas. Taču īpaša ļaunprātība (komplektā ar muļķību) ir tendence uzspiesti izkliedēt migrantus iespējami plašākās teritorijās – mazpilsētās, ciematos. Migrantu etnisko kopienu izveidošanās ilgtermiņā ir magnēts jaunu iebraucēju pievilināšanai. Respektīvi – problēma tiek izvazāta pa visu teritoriju.

Kādas problēmas viņi rada?

Eiropa ir saskārusies ar jaunu parādību – islāma terorismu, kas apvieno etniski, reliģiski un politiski motivētu vardarbību. Vai ir vērts uzskaitīt visus tikai pēdējo divu gadu laikā notikušos imigrantu veiktos terora aktus, kas prasījuši eiropiešu dzīvības? Sprādzienus, slaktiņus ar šaujamieročiem, dzīvu cilvēku šķaidīšanu ar automašīnām, uzbrukumus ar aukstajiem ieročiem… Rietumeiropa dzīvo jaunā realitātē – pastāvīgā nedrošības sajūtā. Musulmaņu pārpildītās metropolēs nejaušība iziet no mājas un neatgriezties, ir kļuvusi daudzkārt lielāka. Tāpat drošības barjeru būvēšana un līdz zobiem bruņota policija Ziemassvētku tirdziņos un citās masu pulcēšanās vietās, liecina, ka mēs dzīvojam citā, daudz nedrošākā Eiropā.

Ikviens, kurš seko līdzi ziņām, noteikti būs redzējis skatus no liesmojošās Parīzes, Londonas, Stokholmas vai kādas citas pilsētas, kur lielākā skaitā koncentrējušies imigranti. Laiku pa laikam satrakojušies melnādaino un musulmaņu pūļi, lai paustu savu neapmierinātību, ka vietējie viņus „pietiekami labi neuzņem”, sarīko pa kādam iznīcinošam, miljoniem lielus zaudējumus radošam grautiņam.

Masveida publiski seksuāla rakstura uzbrukumi sievietēm Vācijas pilsētā Ķelnē, kas notika 2015.gada nogalē un kurus veica jauni Tuvo Austrumu izcelsmes vīrieši, pavēra vaļā aizsprostu ilgi noklusētajam tabu tematam par mežonību, seksuālo vardarbību un noziedzību, ko uz Eiropu atnesuši mūsu „kultūras bagātinātāji”, kā viņus nereti dēvē liberālās elites pārstāvji.

Noziedzības statistika pa dažādām valstīm ir vesela raksta vērta, bet pieminēsim dažus šokējošākos faktus, kas skar tik jūtīgu tēmu kā dzimumnoziegumi. Itālijā imigranti pagaidām sastāda 7% no kopējā iedzīvotāju skaita, taču uz viņu rēķina ir 40% valstī reģistrētajiem izvarošanas gadījumiem. No Norvēģijas galvaspilsētā Oslo laikā no 2007.-2010. gadam reģistrētajiem izvarošanas gadījumiem, pilnīgi visus veikuši imigranti, pārsvarā no Somālijas un Pakistānas. Stavangeras pilsētā jaunie „norvēģi” pastrādājuši 90 % no visām izvarošanām. 2014.gadā pasaule šausminājās par notikumiem nelielajā Roterhamas pilsētiņā (Lielbritānijā). Izrādās desmit gadu garumā pārsvarā no pakistāņiem sastāvošai imigrantu bandai par upuriem bija krituši tūkstoši britu meiteņu, pat bērnu, kas tikušas izvarotas un seksuāli izmantotas. Ilgstošā noziegumu slēpšana bija iespējama, "pateicoties" politkorektumam – vietējiem baidoties sūdzēties par imigrantiem, lai neiegūtu rasista zīmogu, un kreisajiem (leiboristu) pilsētas domniekiem nevēloties atzīt leiboristu partijas piekoptās imigrācijas politikas sakāvi.

Tie nav izolēti gadījumi, nu jau sen tā ir pierasta ikdiena Rietumeiropas daļās, kuras blīvi apdzīvo neeiropiešu izcelsmes personas. Kriminālhronikās, jo sevišķi noziegumos, kas saistīti ar vardarbību – uzbrukumi, izvarošanas, bruņotas laupīšanas, huligānisms un līdzīgi gadījumi, vienmēr dominē nevis vietējie, bet svešie. Arī šajā ziņā imigrācija ir pārvērtusi eiropiešu dzīvi.

Vietējās kultūras un cilvēku nospiešana un izspiešana ir neatņemama sastāvdaļa procesam, kad mainās iedzīvotāju sastāvs. Svešie ienāk ar savām iedzimtajām īpašībām – temperamentu, mentalitāti, sadzīves tradīcijām, pasaules redzējumu, reliģiju, ko kopēji varētu raksturot kā identitāti. Tā ir vietējiem sveša, konkurējoša identitāte. Pilnīgi loģiski, ka migranti vēlas baudīt Rietumu civilizācijas labklājību, un vienlaicīgi dzīvot saskaņā ar savu identitāti un sadzīves tradīcijām, nevēlas mainīties, un noteiktos aspektos to arī nevar, jo noteiktas īpašības un tieksmes ir ģenētiski pārmantotas vai paaudžu paaudzēs izauklētas un ierakstījušās kultūras kodā.

Ko tas nozīmē eiropiešiem? Tas nozīmē izmirušās baznīcas aizstājošas mošejas Eiropas kultūrvidē, tas nozīmē bīstamas islāma fanātiķu sektas Eiropas pilsētās, parandžās un burkās ietērptas sievietes, mežonīgus reliģiskos rituālus uz ielām, šariāta patruļas. Tas nozīmē citādu, mums nepieņemamu attieksmi pret vidi, sanitārajām normām, dzīvniekiem, apģērbu, sievietēm. Tas nozīmē, ka mainās agrāk eiropeiskie dzīvojamie rajoni, kļūstot sveši saviem pamatiedzīvotājiem, mainās skolas, kurās līdztekus vietējiem, masveidā sarodas imigrantu bērni – ar citu ģenētisko mentalitāti un temperamentu, sevišķi tie, kuri nāk no mežonīgas vides ar vardarbības tradīcijām, vai/un arī zemāku intelektuālo potenciālu, ko var teikt par migrantiem no īpaši atpalikušiem reģioniem. Vietējiem no šādas vides ir jābēg, un tā ir vienīgā iespēja, kas arī plaši tiek izmantota. Otrs ceļš ir piemēroties, zaudējot sevi. Šajā konkurējošo identitāšu cīņā, eiropieši šobrīd ir zaudētāji. Un svešie iebraucēji, redzot, ka pozīcijas un teritorija tiek atdota bez nopietnas pretestības jeb vispār bez pretestības, izplešas savās prasībās, nekaunībā, ietekmē un dzīvajā spēkā. Noteiktās vietās vietējie tiek burtiski izspiesti, un Eiropas pārņemšanas ģeogrāfija līdz ar imigrantu skaita palielināšanos pastāvīgi paplašinās.

Kāpēc Eiropa tiek atdota bez cīņas?

Eiropieši zaudē daudzu iemeslu dēļ – pirmkārt, jau tādēļ, ka noteikta veida audzināšanas rezultātā ir zaudējuši veselīgu nacionālo egoismu, vīrišķību un līdz ar to arī kareivīgumu, kas nepieciešams, lai pretotos savas teritorijas pārņemšanai. Otrkārt – daļai sabiedrības ir zudusi sajēga, ka notiekošie procesi ir nenormāli. Viņi ir jau ir pieradināti pie esošās situācijas, pieņēmuši to, labākajā gadījumā kā nenovēršamu ļaunumu, ieslīguši apātijā, sliktākajā – ļāvuši savu apziņu saindēt ar kultūrmarksistu dvēseļu inženieru laboratorijās radītajām nāves ideoloģijām, kas iekļauj arī kolektīvās vainas sindromu par baltās rases un savu tautu vēsturi (white guilt), kas jāizpērk ar patoloģisku altruismu jeb apzinātu nacionālo jūtu un rasiskās pašsaglabāšanās instinkta izskaušanu sevī, atsacīšanos no nacionālisma, nacionālajām interesēm vispārējas „laimes”, „progresa”, „universālu cilvēktiesību” un utopiskas rasu draudzības vai pat pretdabiskas bezrasu harmonijas vārdā.

Par šiem pēdējiem runājot – viņi ir aktīvs un dominējošs mazākums, kam līdzi iet bailīgs, vienaldzīgs un klusējošs vairākums. Šo pašu politisko ideoloģiju dēļ vairāk nekā pusgadsimta garumā Rietumeiropā ir izskausts garīgums, reliģijā vairs nav spēks, pārliecība un tradīcija, bet tā ir nonīkusi, veicot pastāvīgu pašcenzūru, lai piemērotos laicīgajās politikas jaunajam virzienam uz nekurieni. Ir degradētas nacionālās kultūras, kas tikušas aizstātas ar bezsakņu modernismu elitei, vai globālu, pārnacionālu masu patēriņa kultūru proletāriešiem. Arhitektūra kļuvusi bezveidīga, māksla ķēmīga un zaimojoša, teātris – murgains. Humanitārās un sociālās zinātnes ir iztīrītas no tradicionālistisku, nacionālu, patiesi konservatīvu viedokļu paudējiem, kas pasludināti par „rasistiskiem”, „reakcionāriem”, „autoritāriem” vai pat „fašistiskiem”.

Ir tikušas noārdītas tradicionālās ģimenes vērtības, laulība, dabiskās dzimumu lomas, to vietu ierādot bezatbildīgas baudas un seksualitātes kultam. Kā gan sabiedrībā var saglabāties dabiska vīrišķība un drosme, ja vīrišķība tiek pasludināta par sievietes apspiedošu, ja ar ārprātīgu mērķtiecību tiek uzspiesta homoseksuālisma atzīšana par līdzvērtīgu normālām dzimumattiecībām, ja visā nopietnībā tiek konstruēta bezdzimuma identitāte, trešie dzimumi un citas anomālijas?

Un tagad iedomājieties – ko vidusmēra eiropietis, lai aizstāv, kāda ir viņa motivācija aizstāvēt savu dzīvestelpu un kultūru? Ko viņam aizstāvēt – makdonaldus, Eiropas Komisiju, transseksuāļu cilvēktiesības? Kā vispār var domāt, ka kaut kas ir jāaizstāv, ja desmitgadēm ilgi nacionālā kultūra ir atņemta, un nacionālā apziņa izskausta, veselīgie pašsaglabāšanās instinkti novājināti, un viss kas notiek, tajā skaitā Eiropas etniskā sastāva nomaiņa, tiek saukts par „nenovēršamu progresu”?

Pat ja viņš izjūt diskomfortu no tā, ko izraisa migrācija un tās blakusparādības, pat, ja viņš nav zaudējis veselīgu spriestspēju, viņš jūt, ka nav nekādu izredžu pretoties. Mediji, kas veido sabiedrisko domu, likums un vara nav viņa, bet svešo ienācēju pusē.

Tā aug arī jaunieši, kas citādu Eiropu, citādu kultūru un vērtības nav redzējuši. Viņi izaug sabiedrībā, vietā, kur jau dzīvo migranti, nezinot kad, un kāpēc tie te ir uzradušies. Apkārtējā pasaule ir dažāda, tātad tā laikam jābūt. Viņi iet skolā, kur saņem kārtīgu „tolerances”, „iecietības” un „politkorektuma” (tas ir īpaši svarīga audzināšanas sastāvdaļa, jo runājot par lietām tā, kā tu tās redzi, tiek grauta utopija un viltotā aina, kādu tevi piespiež redzēt) mācību, uzzinot gan par seksuālajām identitātēm, gan par bagāto Āfrikas kultūru, bez kuras Eiropa zaudēs radošās spējas, gan par to, ka rasu atšķirības ir sociāla konstrukcija, ko baltie rasisti izdomājuši, lai apspiestu citādas ādas krāsas cilvēkus, gan arī, ka nacionālisms ir naida ideoloģija, kas noveda līdz holokaustam, un tā tālāk un tā joprojām. Un skolā, piemēram jaunajam vācietim, nekad neviens nepateiks: „Esi lepns, Tu esi vācietis! Vācijai ir bagāta vēsture, tavi senči bija labi karavīri, kas drosmīgi cīnījās abos pasaules karos”, „Tu esi piederīgs izcilajai Eiropas kultūrai!”, „Esi vīrs, Tev jāaizstāv sava ģimene, sava valsts!” Nē, tā vietā viņš dzirdēs, ka Vācija ir dzemdinājusi nacismu, viņa vectēvi un vecvectēvi ir kara noziedznieki, un viņam par to jāuzņemas vaina, un tādēļ ar visiem spēkiem jācīnās pret rasismu un nacionālajiem aizspriedumiem, jāmīl „dažādība”, bet tradicionālā ģimene ir autoritārisms, kas apspiež sievietes un „seksuālās minoritātes”. Tā tiek audzināti gļēvuļi, kas nepretojas svešo invāzijai un savu zemju pārņemšanai.

Pastāvēt par sevi, savu identitāti, Rietumeiropā šobrīd nozīmē „čurāt pret vēju”, vai nostādīt sevi izstumtā lomā. Par laimi, tādi cilvēki pavisam vēl nav iznīkuši. Iespējams, ka viņu skaits vairosies.

Vai imigrācija Rietumeiropu novedīs līdz katastrofai?

Visas pazīmes rāda, ka ir iespējami vairāki scenāriji. Pirmais – Eiropas dzīvības koks ir pārāk izkaltis, turpinās nīkuļot, un neatradīs sevī spēku atzelt. Imigrācijas politika nemainīsies, nopietna pretestība tai nebūs, vai arī mēģinājumi pretoties tiks savlaicīgi neitralizēti. Ieceļotāju būs aizvien vairāk, vairosies viņi straujāk, un Rietumeiropa ilgtermiņā tiks pilnībā pārņemta, ar visām no tā izrietošajām sekām.

Otrais – izjūtot, ka ievērojama elektorāta daļa kļūst nemierīga, un neapmierinātību ar esošo politiku pauž vēlēšanās, imigrācijas politika var tikt mainīta, ievērojami samazinot tās apjomus, nodrošinot ES ārējo robežu apsardzību, vēršoties pret islāma radikālajām un simboliskajām publiskajām izpausmēm. Vienlaikus nekādi radikāli soļi netiks sperti, lai mainītu eiropiešu vērtību sistēmu, ne arī tiks skarti tiem imigrantu un viņu pēcteču miljoni, kas te jau uzturas. Tas varētu būt status quo, kas uz nenoteiktu laiku pavilktu Rietumeiropas eksistenci, līdz eiropiešiem nelabvēlīgā, un neeiropiešiem labvēlīgā demogrāfija jebkurā gadījumā darītu savu.

Trešais – pašnāvnieciskā imigrācijas un eiropiešu sabiedrības garīgās kastrācijas politika netiks mainīta, vienlaikus svešo ieceļotāju skaitliskais spiediens, un ar to arī nekaunība būs tik liela, ka „politkorektums” sabruks pretēji valdošo centieniem to uzturēt, nacionālā atdzimšana sāksies no apakšas, kļūs nekontrolējama, radīs ko līdzīgu revolūcijai, un samilzušās problēmas tiks risinātas tieši – ar vardarbību, kuras rezultātā vai nu eiropieši atgūs savas zemes pilnībā, vai neglābjami zaudēs.

Protams, tie ir vienkāršoti scenāriji, kuri var īstenoties ar visdažādākajām modifikācijām. Piemēram – Austrumeiropa un Centrāleiropa iet savu ceļu (Intermarium), kas rada atbalsi un piemēru Rietumeiropai. Arī Rietumeiropā dažādās valstīs var īstenoties pat kardināli atšķirīgi scenāriji. Katrā ziņā – problēma ir milzīga, vieglu un nesāpīgu atrisinājumu nebūs.

Un Latvijā?

Skatoties uz šo visu Latvijas kontekstā, skaidri ir jānodefinē pašreizējais stāvoklis, kā arī galvenie izaicinājumi.

Neviena ES valsts vēl pagaidām nav piedzīvojusi proporcionāli tik lielas iedzīvotāju sastāva izmaiņas, kādām padomju okupācijas, kolonizācijas un rusifikācijas rezultātā tika pakļauta Latvija. Atgādināšu, ka 1989.gadā intensīvas krievvalodīgo migrācijas rezultātā latviešu Latvijā bija palicis vien 52% un pa 25 gadiem esam sasnieguši tikai 10% proporcionālu pieaugumu, sastādot 61,8% no visiem valsts iedzīvotājiem.

Lielākā daļa padomju laiku ieceļotāji ir palikuši šeit, un, protams, tie nav ne afrikāņi, ne Tuvo Austrumu izcelsmes personas, bet relatīvi līdzīgi latviešiem – pieder eiropiešu rasei, ir kristieši. Un tomēr integrēt latviešu valstiskumā un vērtībās viņus nav izdevies, jo mūs šķir pietiekami daudz – valoda, vēsturiskā pieredze, attieksme pret valsti un, ļoti svarīgi, ģeopolitiskās simpātijas, kas, dzīvojot impēriskā revanša pārņemtās Putina Krievijas pierobežā, ir jo sevišķi svarīgi. Viņu integrācija izdodas tikai lauku apvidos ar lielu un nospiedošu pamatnācijas pārsvaru.

Latviešu pārsvars valstī ir ļoti trausls (lai pamatnācija varētu justies droša, tās īpatsvaram savā etniskajā teritorijā jābūt vismaz 75-80%), un jebkuras etniskā sastāva izmaiņas, kas samazina latviešu īpatsvaru, ir eksistenciāls drauds.

Latviešu tautas demogrāfiskie rādītāji ir slikti. Mēs vairāk izmirstam un izbraucam. Šāda negatīvā bilance līdz šim nav nākusi par sliktu mūsu proporcijai vienīgi tādēļ, ka cittautiešu demogrāfiskie rādītāji ir vēl sliktāki. Ievedot valstī imigrantus no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem, kas izceļas ar nesalīdzināmi augstākiem dzimstības rādītājiem, šādu priekšrocību latviešiem vairs nebūs.

Liela latviešu priekšrocība ir tā, ka padomju okupācijas gados mēs bijām savā veidā iekapsulēti un pasargāti no Rietumeiropas vadošajiem intelektuālajiem strāvojumiem, no kultūrmarksisma, sociāla liberālisma, pašnāvnieciska altruisma, politkorektuma un visa cita iepriekš aprakstītā (vienlaikus latviešu vairākums palika imūns arī pret primitīvi īstenoto, varmācīgi uztiepto komunistisko propagandu). Mūsu sabiedrība ir nesalīdzināmi tradicionālāka, konservatīvāka, vēl nesirgst ar politkorektuma slimību, un nav zaudējusi veselīgos pašsaglabāšanās instinktus.

Latviešu nospiedošais vairums (vadoties no dažādu sabiedrisko aptauju datiem - vismaz 70–80%) ir noskaņots pret imigrāciju, un tas ir ļoti nopietns pretestības potenciāls. Ar šādu situāciju spiesta rēķināties arī politiskā elite, lai cik nacionāli vienaldzīga un gļēva tā nebūtu. Strauja un atklāta migrantu ievešana radītu tiem nopietnus iekšpolitiskos riskus, tādēļ tas var notikt vienīgi daļēji slēpti, salīdzinoši lēnos tempos, un veicot ilgstošu sabiedrības „pieradināšanu”. Tas mūs neglābj ilgtermiņā, bet tikai dod laiku.

Lai arī pieminēts, ka tautas vairumam vēl nav raksturīgs politkorektums, un vēl darbojas pašsaglabāšanās instinkti, taču nevajag dzīvot ilūzijās, ka tas ir nemainīgi. Rietumeiropas sabiedrība arī nemainījās ne gada, pat ne desmitgades laikā. Mēs nevaram neņemt vērā noskaņojumu un viedokļus inteliģences slānī, jo jebkuras pārmaiņas sākas ar viedokļu līderiem. Valstī aktīvi darbojas dažādas ārvalstu izcelsmes struktūras, no kurām pazīstamākās būs ar ultraliberālo miljardieri Džordžu Sorosu saistītās, bet netrūkst arī citu – Eiropas Savienības aģentūru, un citu pārnacionālo organizāciju filiāļu, atsevišķu ārvalstu un tajās eksistējošu kreisas ievirzes ietekmes grupu dāsni finansēti fondi, projekti un domnīcas, kas veic intelektuāli graujošu darbību Latvijā.

Tas notiek aptuveni šādi – jauni, nereti visai apdāvināti un ambiciozi cilvēki tiek ņemti šo struktūru paspārnē. Tiek finansēta viņu izglītošanās Rietumos (bet Rietumu universitātes ir kreiso bastioni!), viņiem tiek piešķirtas stipendijas, pasūtīti pētījumi (protams atbilstoši pasūtītāju idejām!), tiek piedāvāta dalība dažādos semināros, konferencēs, iespējas veidot karjeru attiecīgajās organizācijās, iesaistīties un nopelnīt to finansētajos projektos, un tamlīdzīgi. Pēc tam no šiem ideoloģiski apstrādātajiem, mankurtizētajiem un Rietumu izglītību baudījušajiem jauniešiem, tiek radīti ietekmes aģenti jeb nākamie „dvēseļu inženieri”, kuri tiek iebīdīti Latvijas augstskolu sociālo un humanitāro zinātņu fakultātēs, vadošajos medijos un tiek uzdoti par politikas un kultūras ekspertiem. Un rezultāts ir tāds, ka šī, par ienaidnieku naudu apmācītā, saujiņa ir pārņēmusi mūsu augstskolas un sabiedriskos medijus.

Augstskolās viņi ar atzīstamiem panākumiem atražo nākamās savas tautas eksistences un nacionālu valsti noliedzošu politologu, žurnālistu, juristu un filozofu paaudzes. Bet sabiedriskie mediji pauž viedokļus, kas ir krasā pretrunā ar sabiedrības vairākuma noskaņojumu, dienu dienā indējot sabiedrības apziņu ar tām idejām, kas faktiski jau ir sagrāvušas Rietumeiropu. Šobrīd sabiedrības vairākums vēl nav tām pakļāvies, bet, kā jau uzsvēru, pārmaiņas notiek ilgstošā laika periodā. Ja šīs diversijas pret latviešu nacionālo apziņu un tradicionālajām vērtībām netiks pārtrauktas, agrāk vai vēlāk tās radīs ietekmi.

Ļoti nopietni riska faktori ir latviešu vēsturiskā pieredze, ģeogrāfiskais novietojums, un valsts relatīvā nabadzība. Katrs atsevišķi un visi kopā šie faktori ļauj salīdzinoši viegli manipulēt ar latviešu tautu. Kā? Mūsu jaunāko laiku drūmākās lappuses saistītas ar padomju okupāciju. Tās ir dzīvā atmiņā. Un neviens šobrīd tik ļoti neiemieso padomju pagātni kā mums kaimiņos esošā Krievija. Putina Krievijas ideoloģiskajā arsenālā ir gan lielkrievu šovinisms (kas ietver arī manipulāciju ar Latvijā dzīvojošajiem krieviskas izcelsmes padomju laika migrantiem un viņu pēctečiem), gan padomju pagātnes glorifikācija, gan arī impērisks revanšisms un „krievu pasaules” būvēšanas ambīcijas visā kādreizējās Padomju Savienības teritorijā, ar neslēptu nicinājumu izturoties pret kādreiz Krievijai (arī PSRS veidolā) pakļauto zemju neatkarību un nacionālajām interesēm.

Lai arī šobrīd pret tiešiem Krievijas iebrukuma draudiem esam nodrošinājušies ar dalību NATO aliansē, pašreizējais Krievijas politiskais režīms neapšaubāmi rada apdraudējuma sajūtu latviešiem vēsturiskās pieredzes un ģenētiskās atmiņas iespaidotā emocionālā zemapziņas līmenī. Ar šīm mūsu bailēm no Krievijas izrietošajiem draudiem, ļoti veiksmīgi spēj manipulēt tie, kas mūs vēlas iedzīt pretējā galējībā. Nav grūti pamanīt šo manipulāciju: „Izvēlieties starp Eiropu un Krieviju!”. Bet „izvēloties Eiropu” mums komplektā jāizvēlas arī Eiropas Savienības politika, neizbēgamas Dublinas regulas, uzspiesti imigranti, atvērtas robežas, politkorektums un tradicionālo vērtību noārdīšana. Neesam mēs tik lieli un nav mums drosmīgu valstsvīru, kā Polijai un Ungārijai, kas pagaidām formāli nesaraujot saites, spēj salīdzinoši veiksmīgi turēties pretim Rietumu „vērtību” spiedienam.

Neviens nepiedāvā trešo ceļu – neatkarīgu valsti un citu ģeopolitisko virzību uz Baltijas-Melnās jūras savienību. Un, tā kā šobrīd mūsu sabiedrība tiek maldināta ar šauru redzējumu, ka ir tikai divas izvēles – impēriskā Krievija vai Eiropas Savienība ar pašreizējās Rietumeiropas politikas un vērtību modeli, nav grūti nosliekt sabiedrību par labu pēdējai izvēlei. Latvietis padomā: „Nu jā, viņiem Rietumos jau traki ar tiem migrantiem un to izlaidību, bet pie mums jau tā vēl nav, gan jau kaut kā noturēsimies, bet vismaz krievi neienāks kā 1940. gadā.” Šo izvēli vēl nostiprina nabadzība, kas kontrastē ar krietni augstāko materiālās labklājības līmeni Rietumeiropā. Šie faktori jāņem vērā, un jāsaprot, ka gadījumā, ja būs grūta izvēle, tad latvietis, aiz bailēm no Krievijas politikas un tiecoties pēc lielākas materiālās labklājības, tomēr var norīt pat tik rūgtas zāles, kā bezierunu pakļaušanās Briseles diktātiem un imigrantu ievešana Latvijā. Trešo ceļu, alternatīvu abiem eksistenciālajiem draudiem, viņam neviens neparādīs, bet pats viņš neiedomāsies to meklēt.

Latviešu nacionālistu nostāja un piedāvājums

Varbūt nevaru runāt visu to vārdā, kas sevi uzskata par nacionālistiem, bet varu paust sevis pārstāvētās Latviešu nacionālistu politiskās partijas (Nacionālā Savienība „Taisnīgums”) un mūsu domubiedru redzējumu uz lietām.

Atbilde uz aplūkotajām smagajām problēmām ir pirmajā brīdī šķietami vienkārša: nacionālisms – nacionāla ideoloģija, nacionāla kustība, nacionāla politika, kam vajadzētu novest pie nacionālas labklājības valsts.

Kas ir nacionālisms? Tā ir apziņa, ka tauta, pie kuras mēs piederam, ir aizsargājama vērtība. Ģenētiskais mantojums, kopīga vēsturiskā pieredze, senas saknes šajā zemē, piederība savdabīgai un īpatnai kultūrai, un identificēšanās ar to, valoda un piederības sajūta veido to, ko sauc par tautu. Nacionālists tautu vispirms uztver kā etnisku kopību. Savukārt valsts nav mērķis, bet labākais līdzeklis, pilnīgākā organizatoriskā forma, kas radīta tomēr tikai tādēļ, lai nodrošinātu vislabākos apstākļus, kuros kādai tautai saglabāties, augt un attīstīt savu unikālo kultūru, tādējādi bagātinot visu cilvēci. Tāda vismaz bija Latvijas valsts dibinātāju ideja, radot šo valsti priekš latviešiem, tāda visos laikos bijusi mūsu brīvības cīnītāju ideja, cīnoties pret svešiem iebrucējiem un svešām varām. Ja šī valsts vairs nekalpo šiem mērķiem, tad tās pastāvēšanai zūd jēga. Latvijas pārvēršana par iebraucamo sētu pasaules klaidoņiem, ir krasā pretrunā ar tās pastāvēšanas jēgu.

Atsaucoties uz Rietumeiropas negatīvo pieredzi un savām nacionālajām interesēm, mēs noraidām iespēju uzņemt jebkuru uzspiestu imigrantu, tā ir sarkanā līnija, kura nav pārkāpjama!

Ja izejam no tās pozīcijas, kurās šobrīd atrodas Latvijas valsts (esot ES sastāvā), valsts politiku redzu sekojošu:

– Stingri pieturēties pie šīs sarkanās līnijas, pārstāvot valsts pozīciju sarunās ar citu valstu pārstāvjiem, ES struktūrām, un jebkurām organizācijām, kas uzņēmušās kompetenci risināt globālās migrācijas jautājumus. Skaidri un pārliecinoši deklarēt, ka nekādas migrantu kvotas, regulas (Dublinas vai jebkuras līdzīgas) Latvijas valstij nav saistošas, ja tās nav akceptējuši Latvijas pilsoņi vispārējā tautas nobalsošanā. Ja argumenti nelīdz, tad praktiskā rīcība ir atteikšanās šādu uzspiestu politiku realizēt;

– Uzturot šādu pozīciju, atsaukties uz padomju koloniālo politiku un piespiedu etniskā sastāva nomaiņu, kā sekas vēl joprojām iespaido latviešu proporcionālo īpatsvaru Latvijā;

– Aktīvi lobēt stingru ES ārējo robežu apsardzību un nesaudzīgu vēršanos pret cilvēku kontrabandas tīkliem. Piedāvājums iesaistīt Latvijas bruņotos spēkus, militāro floti un robežsardzi nelegālās imigrācijas apkarošanas pasākumos vietās, kur tas ir akūti;

– Ja tiek apelēts pie humānisma, tad tas jāizrāda patiesiem karu upuriem, nevis viltus bēgļiem, sniedzot materiālu palīdzību to mītnes zemēs vai tuvākajās kaimiņvalstīs;

– Paredzot riskus, ka masu nelegālās imigrācijas ceļi potenciāli var vest cauri Krievijas teritoriju, Austrumu robeža visā garumā stiprināma ar barjerām, kuras aprīkotas ar jaunākajām novērošanas tehnoloģijām;

– Atteikšanās no taupīšanas demogrāfijas jautājumā. Maksimāla programma latviešu dzimstības veicināšanai (materiāls, finansiāls, sociāls un morāls atbalsts);

– Darbs pie ekonomikas pārstrukturēšanas, analizējot un plānojot pašpietiekamu uz vietējiem darbaspēka resursiem balstītu ekonomikas pastāvēšanas modeli, pieņemot sliktāko scenāriju, ka iedzīvotāju skaits samazinās un vecuma struktūra pasliktinās;

– Valsts uzturēto sabiedrisko mediju un augstskolu depolitizēšana, pārtraucot to graujošo propagandu, kas vērsta uz nacionālas valsts vērtību ārdīšanu un aģitāciju, kas vērsta uz iedzīvotāju sastāva nomaiņu;

– Solidaritāte un sadarbība ar Austrumeiropas un Centrāleiropas valstīm, kuras konsekventi pretojas uzspiestai imigrantu pārdalei. Kopīgas pozīcijas formulēšana un uzturēšana.

Šie būtu praktiski un tūlītēji praktiski realizējami priekšlikumi esošā situācijā, valstij atrodoties Eiropas Savienības sastāvā.

Protams, nacionālistu ideālam jāsniedzas tālāk. Tam ir jābūt valstij, kas balstās uz nacionālo ideoloģiju, un saskaņā ar šo ideoloģiju plāno savu etnisko, nacionālo, kultūras, sociālo, ekonomisko un citu nozaru politiku, nevis tikai reaģē (vai kā šobrīd – pat nereaģē!) uz tādiem atklātiem savu interešu apdraudējumiem, kā uzspiesta imigrantu ievešana. Nacionāla valsts ir daudz plašāks redzējums par vienu jautājumu – imigrācijas nepieļaušanu (vai citā variantā – valodas politiku).

Lai nākotnē tāda valsts rastos, ir jābūt noteiktiem priekšnosacījumiem vismaz Eiropas mērogā. Vai vismaz Austrumu/Centrāleiropas reģionālajā līmenī. Jādomā, uz to tiecas arī nacionālie spēki mums tuvākās un tālākās Eiropas valstīs.

Bet, atgriežoties pie piezemētās tagadnes, jākonstatē, ka politiskās varas līmenī Latvijā nacionālisti nav pārstāvēti. Ir tikai kāda varas partija, kas žonglē ar nacionāliem lozungiem, bet praktiskā darbībā nacionālu politiku neīsteno (par ko var pārliecināties sekojot viņu pārraudzībā esošo ministriju praktiskajai politikai, piemēram, liberālās iniciatīvas atbalstošo Kultūras ministriju jau sāk sarkastiski dēvēt par kultūrmarksisma ministriju), izpildot sistēmas dekoratīvā sarkanbaltsarkanā spārna lomu.

Šajā situācijā, atrodoties ārpus varas struktūrām (kurās iekļūt dabiski ir jātiecas), nacionālisti nevar iniciēt un īstenot politiku, bet tikai reaģēt uz to, kas ir neizdevīga pozīcija. Tas liek izmantot metodes un līdzekļus, kādi ir pieejami, lai ar tiem gūtu maksimāli iespējamo rezultātu.

- Izmantojot sev pieejamos informatīvos resursus, tajā skaitā visiem pieejamos sociālos medijus, organizēt informatīvu pretsparu imigrantu ievedēju un viņiem izpalīdzīgo vietējo politikāņu un „ekspertu” centieniem ietekmēt sabiedrisko domu. Mērķis – vismaz saglabāt sabiedrības pašreizējo nostāju šajā jautājumā;

- Intelektuālā pretestība, izglītojoties, pētot šos jautājumus un skaidrojot tos plašākai sabiedrībai, izstrādājot nacionālisma idejiskos konceptus un pamatojumu, radot no sava vidus viedokļu līderus kā pretspēku jau piesauktajai uzpirktajai, antinacionālajai inteliģencei;

- Organizatoriskais darbs, līderu audzināšana, lai kritiskos momentos spētu nodrošināt masveidīgu cilvēku iziešanu ielās protesta akcijās, šādi radot spiedienu uz varas eliti;

- Nacionālā kustība (partija, organizācijas) rada iespējas izmantot platformu, lai iegūtu politisko ietekmi, saliedē aktīvu, kas ir būtiski, ja jāīsteno ielu protesti, objektu blokādē, spēka akcijas (pašaizsardzības vai kārtības uzturēšanas nolūkos) un līdzīgas aktivitātes;

- Fiziskās formas uzturēšana, tuvcīņas un militāro iemaņu apgūšana, lai varētu aizstāvēt sevi un savu ģimeni, ja neizdodas apturēt imigrantu invāziju un īstenojas sliktākais scenārijs;

- Dzimstības veicināšana, neizslēdzot personīgo ieguldījumu (Pasmaidām! Bet tomēr nopietni), jo katrs latviešu bērns, kas augs un dzīvos Latvijā, apgrūtina mūsu zemju sagrābšanu!

Pārpublicēts no taisnigums.lv

Novērtē šo rakstu:

25
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Kad cerību zaudēs pēdējais dons Kihots...

FotoEs esmu pedagogs. Strādāju Rīgas Sanatorijas internātpamatskolā. Tajā pašā, uz kuru ved meža ceļš, kur reizēm lido krēsli un, kā jau visiem ticis paziņots, ne skolēni, ne skolotāji neievēro iekšējās kārtības noteikumus. Dienām ilgi visi, kam vien nav slinkums, ir izteikušies par mūsu skolu. Tagad pienākusi mana kārta. Es neesmu ne direktore, ne mācību pārzine, ne kāds cits no skolas administrācijas. Es esmu ierindas skolotājs. Es runāšu tikai savā vārdā un paudīšu savu viedokli. Un tās durvis… Tās durvis ir manas!
Lasīt visu...

21

Kurš piesedz Andu Čakšu?

FotoVeikli darboņi cenšas panākt Eiropas Savienībā nereģistrētu un nepārbaudītu zāļu masveida ievešanu Latvijā, tādējādi apdraudot veiksmīgi sākto cīņu ar C hepatītu un pakļaujot nopietnam riskam daudzus pacientus.
Lasīt visu...

21

Ja vēlēšanas būtu rīt

FotoŠis socioloģisko aptauju jautājums mani vienmēr ir nedaudz mulsinājis. Jo, ja vēlēšanas nav rīt, tad cilvēki nekad nejūtas un nedomā tā, kā viņi jūtas un domā vēlēšanu kampaņu pēdējā dienā. Bet nu neko darīt – nekur pasaulē nekas labāks nav izgudrots, lai sekotu vēlētāju izvēles dinamikai.
Lasīt visu...

21

Ādama nolādēšanas monitorings: ekonomikas izpratne

FotoĀdama mantojums ir ļoti daudzpusīgs. Tajā ietilpst ne tikai klaušas, augļošana, zinātniski tehniskais progress, par ko bija runa pirmajā esejā. No Bībelē attēlotās Ādama nolādēšanas viedokļa var izprast arī ekonomikas līkločus. Šajā izpratnē saskatāma cilvēciskās domas grēkošana, cilvēkiem pašiem sevi mānot un tādējādi sev sagādājot ciešanas. Turklāt mūsdienās attieksmē pret ekonomiku var novērot paradoksāli pretrunīgus pavērsienus.
Lasīt visu...

12

Komunistu kolaboranti Eiropā un Latvijā

FotoEiropā ir tāda organizācija - Prāgas platforma, jeb pilnā vārdā „Eiropas atmiņas un sirdsapziņas platforma”, kas vieno 43 institūcijas no 18 valstīm ar mērķi izglītot sabiedrību par totalitāro režīmu pastrādātajiem noziegumiem. Man bijis tas gods šajā organizācijā pārstāvēt Latvijas okupācijas izpētes biedrību.
Lasīt visu...

21

AKKA/LAA rijībai un alkatībai nav robežu

Foto5. decembrī Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) bija uzaicināta piedalīties Saeimas Valstiskās audzināšanas un jaunatnes lietu apakškomisijas sēdē. Izskatāmais jautājums – pieejas nodrošināšana periodika.lv pilnam saturam izglītības iestādēs. Tā nu sanācis, ka saskaņā ar šī brīža likumdošanu, periodika.lv saturs ir brīvi pieejams visās Latvijas publiskajās bibliotēkās, bet, piemēram, skolu bibliotēkas formāli nav publiskas bibliotēkas un tāpēc tur, tāpat kā no publisku lietotāju datoriem ir pieejami tikai tie laikraksti, kas izdoti līdz 1946. gadam (nākamgad kļūs pieejams arī 1947. gads).
Lasīt visu...

15

Par partiju pārbēdzējiem, suņiem un blusām

FotoPublicējam mazmazītiņu fragmentu no Rīga TV24 aizvadītās nedēļas raidījuma TOP5, kurā Lato Lapsa sniedz, domājams, visiem labi izprotamu skaidrojumu par mūsdienu Latvijas politiķiem, kas "Latvijas labā" no vienas partijas mēģina pārbēgt uz kādu citu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

“Replace Baltica”, un vai jauna migrantu iepludināšana glābs Latviju

Ieraudzīju sejgrāmatā diskusiju par migrāciju. Paldies rakstītājiem, ierosinājāt arī mani izteikties. Tā kā domas gaŗākas par caurmēra sejgrāmatas atsauksmi...

Foto

JKP nepieļaus savās rindās negodprātīgus politiķus

Lai nodrošinātu Jaunās konservatīvā partijas (JKP) principu un vēlētājiem doto solījumu pildīšanu – strādāt sabiedrības, nevis šauru grupu interesēs, JKP...

Foto

Ārpus Saeimas esošie laulības institūta pretinieki liek kāju durvīs

Ievērojot, ka ārpus Saeimas esošie laulības institūta pretinieki savai likumdošanas iniciatīvai (Kopdzīves likums) ir savākuši 10 tūkstošus...

Foto

Takfir: dvieļu kari jeb kāpēc musulmanis nogalina musulmani

Sīnaja pussalas pilsētā Ravdā (al Rawdah) 25.novembrī sunnītu musulmaņi uzbruka vietējai sūfiju mošejai un, izmantojot sprāgstvielas un šaujamieročus, nogalināja vairāk nekā...

Foto

Advokāta piezīmes uz Anša Ataola Bērziņa (ne)izdošanas lietas materiāliem

Novembra beigās beidzot bija iespējams iepazīties ar oficiālo Čehijas tiesas nolēmumu, ar kuru nolemts, ka mans klients...

Foto

Latvijas Zaļās partijas valde aicina savus ministrus un zaļos Saeimas deputātus iestāties pret grozījumiem noteikumos par koku ciršanu mežā

29. novembra valdes sēdē Latvijas Zaļās partijas...

Foto

Kāpēc „Silavas” direktors sešu gadu laikā kardināli mainīja viedokli par cērtamajiem kokiem

„Vēl 2011. gadā LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons brīdināja, ka galvenajā cirtē cērtamo koku...

Foto

Etniskais sadisms un patogēnais tārps

Sadismam tradicionāli ir individuāla trajektorija. Parasti kāds tīksminās par otra cilvēka ciešanām. Tomēr iespējams sadistiski tīksmināties par visas tautas ciešanām....

Foto

Somijas piemērs - vai Latvijas mežu nākotne?

Vēl 2011. gadā LVMI "Silava" direktors Jurģis Jansons brīdināja, ka galvenajā cirtē cērtamo koku caurmēra samazināšana var nojaukt Latvijas...

Foto

Neļaujiet vēl vairāk iznīcināt Latvijas mežus

Jūs uzrunā iniciatīva 100 kailcirtes Latvijas simtgadei. Mēs esam vairāku organizāciju un privātpersonu sākta kustība, un mūsu mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību Zemkopības...

Foto

Tjarvei-Ločmelei no vēršanās Ģenerālprokuratūrā nekas nesanāk, tagad iesniegumu Kalnmeieram nosūta Paiders

Žurnāla Ir izdevēju pārstāvei Nellijai Tjarvei (publiski zināma kā Ločmele) vēršanās Ģenerālprokuratūrā pret žurnālistu Juri Paideru nekādus...

Foto

Aicinām valdību nepieņemt grozījumus noteikumos par koku ciršanu un rosinām Latvijas iedzīvotājus parakstīt petīciju

Trešdien, 22.novembrī, Zemkopības ministrija nosūtīja piecu dienu saskaņošanai pēc starpministriju sanāksmes precizēto...

Foto

Ušakovs virza neveselīgu politiku, „Saskaņa” tiek izmantota kā „satelītpartija” Lembergam

Saskaņas un Aivara Lemberga pakļautībā esošās Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) sadarbība ir pastāvējusi vienmēr. Tā tas...

Foto

„Rīdzenes sarunas”: nevienu konkrētu faktu neminēšu, bet aizdomas apstiprinās

Patstāvīgi strādājot ar oligarhu krimināllietas un operatīvās lietas materiāliem, esmu guvis pārliecību, ka pieņēmumi par valsts sagrābšanas...

Foto

Deputātu pieprasījums par Ašeradena ministrijas nespēju vai izvairīšanos sniegt atbildes par subsidētās elektroenerģijas ražošanu

Mēs, Saeimas deputāti, saskaņā ar Saeimas Kārtības rulli un Latvijas Republikas Satversmi,...

Foto

Operatīvās informācijas avotu filosofija

Vārdkopa „operatīvās informācijas avots” bija termins VDK. Par operatīvās informācijas avotiem (turpmāk – „avotiem”) dēvēja gan cilvēkus, gan tehniskās iekārtas. „Avoti” bija...

Foto

Imigrācija - fakti un izaicinājumi. Nacionālistu skatījums un atbildes

Par neeiropiešu masu imigrāciju un tās sekām vecajā Eiropā ir rakstīts un runāts jau gadiem ilgi. Šī...

Foto

VID nodokļu audits un pušu tiesības

Statistika jau daudzus gadus nemainīgi apstiprina: ja Valsts ieņēmumu dienests (VID) nolēmis veikt nodokļu auditu, aptuveni 95% gadījumu tas noslēgsies...

Foto

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta stāvoklis tuvojas bioloģiskajai nāvei

Kopš Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD) augustā pametusi tā direktore Sarmīte Villere, dienesta stāvokli var raksturot kā klīnisko...

Foto

Vai Maizīša aste ir čekas maisos?

“Drošības dienestiem, redzot kartotēku, ir zināms, ar ko ikdienā nodarbojas personas, kas strādājušas VDK,” – šādi Saeimas cilvēktiesību komisijas sēdē...

Foto

Latvieši, nepieļaujiet mūsu kļūdas ar mežu iznīcināšanas grozījumiem

Mēs esam iepazinušies ar grozījumiem, kas ierosināti Latvijas mežu ciršanu regulējošajos noteikumos un ietekmētu milzīgas mežu platības, atļaujot...

Foto

Latvijas tautu no atmodas laika sapņa par to, kāda būs brīvā Latvija, šķir astoņi prihvatizēti miljardi

Atkl 2:1-5 “Raksti Efesas draudzes eņģelim: tā saka tas, kas...

Foto

Esiet gatavi rīkoties

Mīļā Latvijas tauta! Es sirsnīgi sveicu jūs Latvijas dzimšanas dienā! Es to daru ar patiesu lepnumu. Šodien sākas Latvijas simtais gads. Gadsimts nozīmē...

Foto

Vai Latvija kļūs par Eiropas kabeļu izgāztuvi?

Kad iegādājamies Eiropā ražotas sadzīves preces, tad paļaujamies taču, ka eksistē noteikti standarti (ja ne Latvijā, tad vismaz Eiropā),...

Foto

Dažādas vaļības, apvainojumi, pat naida runa nereti tiek maskēti kā demokrātijas izpausmes

1918. gada 18.novembris ir tā vēsturiskā diena, kurā pirms 99 gadiem tika proklamēta mūsu...

Foto

Nāk kailcirtes izgreznot Latviju?

Jau vairākus gadus, uzrunājot tautiešus, arī mūsu novadniekus, kas kaut kādu iemeslu dēļ dzīvo un strādā ārzemēs, nevar nepamanīt apbrīnojamu vienprātību viņu...

Foto

Valsts svētkos vēlu beidzot sākt domāt par nacionālo drošību

Patriotiskā nedēļa pirms mūsu valsts svētkiem ir laiks, kad cildinām Latviju un arī tos cilvēkus, kas rūpējas...

Foto

Par Neo lietu – pie prezidenta

Lai arī šī gada 27. oktobrī Latvijas Republikas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu atstāt spēkā Rīgas apgabaltiesas 2017. gada 17. janvāra...

Foto

Kāpēc lai Čakša rūpētos par resursu efektīvu izmantošanu, ja var vienkārši paprasīt Saeimai vēl 16 miljonus

Saeima no valdības ir saņēmusi Veselības aprūpes finansēšanas likuma projektu,...

Foto

Pirms četriem gadiem pirmoreiz publicēts raksts: vai aicinājums turpināt „dzīvot melos”?

Tieši tā var uztvert Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja (raksts pirmoreiz publicēts 2013. gada decembrī)...