Iesaki rakstu: 
Daži Jēkabielas iemītnieki tiešām sāk uzvesties kā parunā piesauktās paēdušās peles. Kad Saeimas deputāti nesen tēloja centienus nepieļaut sava atalgojuma palielināšanos (kā zinām, tas aug automātiski līdz ar vidējās algas kāpumu valstī), viņus vismaz motivēja veselīgs populisms, apsveicama vēlme izpatikt naivākam elektorātam. Tagad latvju likumdevēji, plānojot atsacīties no būtiskas amata privilēģijas – "administratīvās imunitātes", atgādina izlutušu karalīti, kuram trakoti savajadzējies alumīnija kroni. Zelta un dimantu pārmērīgais svars, ziniet, lieki nospiež valstisko galvu.
Satversmes 30. pants neļauj pret Saeimas locekli sākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvu sodu bez pašas Saeimas dotas piekrišanas. Šī priekšrocība nu ir kļuvusi par apgrūtinājumu dažiem politiķiem, kuri nevar/negrib sakārtot sava biznesa papīrus vai iegaumēt ceļu satiksmes noteikumus. Saeimas balsojumi par vainīgo izdošanu sodīšanai rada pārkāpumam "nevajadzīgu" publicitāti – te arī slēpjas cēlonis nepatikai pret "novecojušo un sabiedrību diskriminējošo Satversmes normu".
Tas jau tika sirdsšķīsti izskaidrots ar briežudārzā atrastā dabasbērna Gunta Belēviča muti: kāpēc jātaisa vienmēr tāds ļembasts, ja tautas vietniekam sagadās kāds sīks pārpratums – ļaujiet cilvēkam bez lieka trokšņa nomaksāt sodu un izlikties, ka nekā nav bijis!
Tie, kuri jūtas pazemoti pēc Saeimas izdošanas sodīšanai un saredz šajā procedūrā varas autoritātes graušanu, vēlas parūpēties, lai turpmāk šāds traucēklis nemaisītos pa kājām. Piemēram, Dainis Liepiņš no Reģionu apvienības, kurš pieteica piedāvājumu apcirpt 30. pantu, atstājot deputātiem tikai aizsardzību pret kriminālvajāšanu (kurai pats ir pakļauts). Vai Solvita Āboltiņa, kura sola iecerei "Vienotības" atbalstu (izdota administratīvai sodīšanai par augustā izraisītu avāriju).
Cītīgi Saeimas deputāta administratīvās imunitātes sargātāji, protams, ir "mūžīgai opozīcijai nolemtie" saskaņieši – ne bez pamata redzot imunitātes apcirpšanā priekšnoteikumus varas efektīvākam spiedienam uz mazākumu.
Sākotnēji partija centās kritizēt par labu pārmaiņām piesauktos LRA argumentus – Aleksandrs Maļcevs, "Saskaņas" pārstāvis Centrālajā vēlēšanu komisijā, pamatojot vajadzību negrozīt 30. pantu, didaktiski norādīja uz Vācijas bundestāga autoritatīvo piemēru. Šī, droši jāsaka, etalonparlamenta deputātiem absolūtā imunitāte nav grozīta kopš 1949. gada – kaut arī Vācijas tiesu varas autoritāte un tās pilsoniskās sabiedrības rīcībspēja atrodas mums vienkārši nesasniedzamos augstumos.
Taču, pārāk dedzīgi aizstāvot 30. pantu, "Saskaņa" tam var tikai izdarīt lāča pakalpojumu: ko "piektā kolonna" aizstāv, tas patriotam noteikti ir jāiznīdē. Šķiet, tieši tāpēc Saeimas kreisie izvēlējās efektīgāku – kas zina, varbūt arī efektīvāku – risinājumu: piedāvāja novest valdošajiem un pusvaldošajiem deputātiem tik mīļo ideju līdz "revolucionāram" absurdam, kategoriski uzstājot uz visu valsts amatpersonu jebkādas tiesiskās imunitātes atcelšanu.
Manuprāt, Latvijā vispārējais pilsoniskās apziņas un tiesiskuma līmenis joprojām ir tik tizlā stāvoklī, ka eksperiments ar Satversmes 30. panta – vismaz formālas “fair play” garantijas – apšņikāšanu tiešām spētu nejauši pārvērst mūsu politiku par kanibālu apokalipsi.
Droši vien savas privilēģijas nepanesamā smaguma nogurdinātie latvju politiķi dzīvo svētā pārliecībā, ka viņi vienmēr būs varā. Nu, vai sliktākajā gadījumā cieši blakus tai – kā patlaban šķiet rozīgā miglā iekļuvušajai Reģionu apvienībai. Ka viņi vienmēr būs tie, kuri ar partejiski policejiskām metodēm čakarēs citus – un viss, kas viņiem pašiem var draudēt, būs politiski neattapīgas autoceļu patruļas izrakstīta kvīts par ātruma pārsniegšanu.
Taču, kā saka krievi, neviens savā dzīvē nav pasargāts no ubaga tarbas vai cietuma nārām. Varas veidošanas kombinācijas jau tuvākā nākotnē var arī samainīties, liekot kādām tagadējām "paēdušajām pelēm" izbaudīt, cik efektīvs līdzeklis politiska pretinieka pazemošanai var būt nepelnīts administratīvs sods. (Turklāt to Latvijā, ja vien uzrodas politiskā griba, ir vēl vienkāršāk safabricēt nekā krimināllietu.) Uz ko tad varētu paļauties no varas atstumti politiķi: uz latvju Temīdas objektivitāti? Uz pašu piesmietās sabiedriskās domas atbalstu? Uz varas dresētiem medijiem?
Zāģējiet vien šo Satversmes zaru, dāmas un kungi!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
