Informācija par iespējamu Ventspils tranzītuzņēmumu pārdošanu apliecina – „glabātās mantas” vērtīgākā daļa jau sen kļuvusi neatgūstama
PIETIEK21.12.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nedēļas nogalē parādījušās ziņas par to, ka Šveices jurists Rūdolfs Meroni ar zviedru kuģniecības kompāniju Stena Line veicot sarunas par Ventspils tranzītuzņēmumu pārdošanu, skaidri apliecina – Latvijas valsts iestāžu novēlotie mēģinājumi atgūt arestēto mantu no tās „glabātāja” ir nolemti neveiksmei, jo tās vērtīgākā daļa jau sen ir pārgājusi R. Meroni kontrolē un viņa uzticamības personu faktiskā īpašumā.
Jau pērn kļuva pilnīgi skaidrs, ka faktiskā Šveices jurista pārziņā ir nonākusi AS Ventbunkers, turklāt tā akciju „pirkuma” shēma īstenota, izmantojot paša uzņēmuma finanšu līdzekļus, zaudētājos paliekot Latvijas valstij.
Aivara Lemberga krimināllietā par cietušo atzītais uzņēmums Pars Termināls (iepriekš – Man-Tess) tiesai jau pirms vairākiem gadiem iesniegtā dokumentā šo iznākumu ir novērtējis kā Latvijas valstij nodarītu zaudējumu potenciāli 50-70 miljonu eiro apmērā.
„Ventbunkers nu jau pieder ārvalstniekam R. Meroni. Tam pašam, kuram tiesneši ir uzticējuši [A. Lemberga] arestētās mantas glabāšanu un ilgstoši ignorējuši likumā noteikto pienākumu kā procesa virzītājai reaģēt uz ziņām par arestētās mantas izšķērdēšanu,” teikts uzņēmuma pārstāvja Rīgas apgabaltiesai iesniegtā dokumentā.
Šajā dokumentā detalizēti aprakstīts, kā R. Meroni „par pašu arestēto uzņēmumu finanšu līdzekļiem ir iegādājies savā kontrolē 5/7 daļas Ventbunkera”, vispirms sadarbībā ar prokuratūras pārstāvjiem panākot, ka AS Latvijas Naftas tranzītu par lētu cenu pārdod Ventspils naftas akciju kontrolpaketi, bet pēc tam piespiežot saņemto samaksu „pārskaitīt uz no viņa atkarīgu fondu ārvalstīs un no tā - izmaksāt naudu iepriekšējiem Ventbunkera akcionāriem”.
Šīs shēmas rezultātā valstij potenciāli nodarītais zaudējums bijis vismaz 50 miljonu eiro apmērā, ko Pars Termināls jau 2017. gadā bija aprēķinājis šādi: „Vēl 2015. gadā Ventbunkeram piederošās mantas vērtība bija vismaz 150 000 000 - 200 000 000 eiro. Tādējādi tās likvidācijas gadījumā labumu guvējs, kuram pieder 30% no kompānijas, saņemtu 50 000 000 - 70 000 000 eiro. Līdz ar to [A. Lembergam] notiesājoša sprieduma gadījumā arī valsts saņemtu šo summu 50 000 000 - 70 000 000 eiro.”
Tagad šī nauda līdz ar AS Ventbunkers īpašumtiesībām ir „aizpeldējusi”, un, Latvijas valsts iestādēm izrādoties nespējīgām atgūt R. Meroni „uzglabāto” mantu, aizvien skaidrāka kļūst perspektīva – A. Lembergam nelabvēlīga sprieduma gadījumā valsts šos 50-70 miljonus eiro zaudēs kā iespējamo tai par labu konfiscējamās mantas vērtību, bet, ja tiesa A. Lembergu attaisnos, viņam būs visas iespējas šo summu no valsts piedzīt.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
