Informācija par iespējamu Ventspils tranzītuzņēmumu pārdošanu apliecina – „glabātās mantas” vērtīgākā daļa jau sen kļuvusi neatgūstama
PIETIEK21.12.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nedēļas nogalē parādījušās ziņas par to, ka Šveices jurists Rūdolfs Meroni ar zviedru kuģniecības kompāniju Stena Line veicot sarunas par Ventspils tranzītuzņēmumu pārdošanu, skaidri apliecina – Latvijas valsts iestāžu novēlotie mēģinājumi atgūt arestēto mantu no tās „glabātāja” ir nolemti neveiksmei, jo tās vērtīgākā daļa jau sen ir pārgājusi R. Meroni kontrolē un viņa uzticamības personu faktiskā īpašumā.
Jau pērn kļuva pilnīgi skaidrs, ka faktiskā Šveices jurista pārziņā ir nonākusi AS Ventbunkers, turklāt tā akciju „pirkuma” shēma īstenota, izmantojot paša uzņēmuma finanšu līdzekļus, zaudētājos paliekot Latvijas valstij.
Aivara Lemberga krimināllietā par cietušo atzītais uzņēmums Pars Termināls (iepriekš – Man-Tess) tiesai jau pirms vairākiem gadiem iesniegtā dokumentā šo iznākumu ir novērtējis kā Latvijas valstij nodarītu zaudējumu potenciāli 50-70 miljonu eiro apmērā.
„Ventbunkers nu jau pieder ārvalstniekam R. Meroni. Tam pašam, kuram tiesneši ir uzticējuši [A. Lemberga] arestētās mantas glabāšanu un ilgstoši ignorējuši likumā noteikto pienākumu kā procesa virzītājai reaģēt uz ziņām par arestētās mantas izšķērdēšanu,” teikts uzņēmuma pārstāvja Rīgas apgabaltiesai iesniegtā dokumentā.
Šajā dokumentā detalizēti aprakstīts, kā R. Meroni „par pašu arestēto uzņēmumu finanšu līdzekļiem ir iegādājies savā kontrolē 5/7 daļas Ventbunkera”, vispirms sadarbībā ar prokuratūras pārstāvjiem panākot, ka AS Latvijas Naftas tranzītu par lētu cenu pārdod Ventspils naftas akciju kontrolpaketi, bet pēc tam piespiežot saņemto samaksu „pārskaitīt uz no viņa atkarīgu fondu ārvalstīs un no tā - izmaksāt naudu iepriekšējiem Ventbunkera akcionāriem”.
Šīs shēmas rezultātā valstij potenciāli nodarītais zaudējums bijis vismaz 50 miljonu eiro apmērā, ko Pars Termināls jau 2017. gadā bija aprēķinājis šādi: „Vēl 2015. gadā Ventbunkeram piederošās mantas vērtība bija vismaz 150 000 000 - 200 000 000 eiro. Tādējādi tās likvidācijas gadījumā labumu guvējs, kuram pieder 30% no kompānijas, saņemtu 50 000 000 - 70 000 000 eiro. Līdz ar to [A. Lembergam] notiesājoša sprieduma gadījumā arī valsts saņemtu šo summu 50 000 000 - 70 000 000 eiro.”
Tagad šī nauda līdz ar AS Ventbunkers īpašumtiesībām ir „aizpeldējusi”, un, Latvijas valsts iestādēm izrādoties nespējīgām atgūt R. Meroni „uzglabāto” mantu, aizvien skaidrāka kļūst perspektīva – A. Lembergam nelabvēlīga sprieduma gadījumā valsts šos 50-70 miljonus eiro zaudēs kā iespējamo tai par labu konfiscējamās mantas vērtību, bet, ja tiesa A. Lembergu attaisnos, viņam būs visas iespējas šo summu no valsts piedzīt.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
