Iesaki rakstu: 
Mana tēva māte bija krieviete. No Abrenes, kur viņā ieskatījās latviešu robežsargs. Tēvamāte bija cilvēks, pret kuru reizēm uzbangoja grūti definējamas un ne pārāk jaukas jūtas. Līdzīgas tām, kādas pārņem šodien, lasot dažu šovinistu ierakstus sociālajos tīklos. Iedomājaties? Lasu Gapoņenko vai Ždanoku un atceros vecomāti!
Vecmāmiņai, vienkāršai lauku sievai, lai viņai vieglas smiltis, bija ģenētiski un ļoti spēcīgi iekodēts tas, ko saucam par impērisko domāšanu. Tāda liela nacionālā pārākuma un izredzētības sajūta.
Reizēm sadzīvojām itin labi, bet bija gadījumi, kad man nācās aizstāvēt ne tikai savu, bet arī pārējo latviešu cieņu un godu. Ko darīju ar lielu degsmi un visiem bērna rīcībā esošajiem kaujas paņēmieniem.
Lielākoties attiecību krīzi izraisīja cīņas ap un par televizoru. Vecmāmiņa vienmēr gribēja skatīties Centrālo (ekvivalents NTV1), turklāt, ja bija ziņu programmas Vremja laiks, tad tik kaismīgi, it kā tas būtu dzīvības vai nāves jautājums.
Es – Latvijas, kur tieši tajā laikā rādīja vakara programmu bērniem. Iespējams, ka viņa, būdama par kaut ko sapīkusi, vienkārši alka drusku izmest pūku, lai noņemtu stresu. Tā jau daži dara.
Un izvēlējās ātrāko veidu, apzināti provocējot vārdu kaujai par divu nāciju nacionālajām īpatnībām. Protams to vienīgo, kas uz šīm provokācijām uzreiz uzķērās. Starp citu, pēc daudziem gadiem viņa tikpat kaismīgi izcīnīja tās pašas cīņas ar savu mazmazdēlu, jo Miedziņš (Jāņa Jarāna izskatā) pie Latvijas bērniem ieradās precīzi tai laikā, kad Krievijas iedzīvotāji skatījās ziņas.
Visus deviņdesmit mūža gadus vecāmāte nodzīvoja Latvijā. Agrā jaunībā Latgalē, bet, kad sākās karš, ģimene pārcēlās pie vectēva Kurzemes radiem – īsteniem Latvijas patriotiem, iegādājās savu saimniecību. Vēlākos gadus babuška Nastja, kā pati sevi dēvēja, dzīvoja kopā ar mums Rīgas centra dzīvoklī.
Kāpēc es to stāstu?
Saprotiet, viņa tā arī nekad neieintegrējās.
Negribēja. Nejuta vajadzību. Kad sabruka PSRS, skuma par to. Kaut spiedu viņu skatīties Panorāmu, Labvakaru un noturēju regulāras “politinformācijas”.
Labi runāja latviski, taču, kad bija dusmīga, vienmēr komunicēja tikai dzimtajā valodā. Mēs pretī – tikai latviski. Principā.
Tāpat, kā tagad varam vērot dažā TV diskusijā vai ielu sarunās. Konsekventi katrs savā valodā. Tik konsekventi, ka vairs nav pat svarīgi, vai otrs dzird un saprot, ko saki. Galvenais, ka principi tiek ievēroti.
Patiesībā vecmāmiņa bija krietna un strādīga sieviete, lielāko daļu mūža smagos lauku darbos iejūgusies, viss jau tāpēc, lai vienīgais dēls varētu studēt augstskolā un dzīvotu labi. Iespējams, viņa justos daudz laimīgāka, ja mūžu pavadītu Pleskavas apgabalā, kopā ar tiem radiem, kas atdalījās no Latvijas līdz ar Abreni, nekā izstudējušā dēla absolūti latviskajā ģimenē Rīgā. Bet nu bija tā, kā bija. Dzīve viņu te atveda. Taču viņa negribēja integrēties un arī neintegrējās.
Cita starpā – vecmāmiņa absolūti un visā pilnībā ticēja visam, ko stāstīja centrālajā televīzijā. Viņas dzelžainākais arguments jebkurā situācijā bija: "Bet pa televizoru teica!”
Savukārt es jau kopš bērnības zinu, kā ir, kad aizskar tavu nacionālo pašapziņu. Tad sirdī un prātā “aiziet ciet” un kaislības ņem virsroku pār loģisko domāšanu.
Un šodien, lasot ierakstus sociālajos tiklos, secinu, ka cilvēks, ja vien atļauj sevi izprovocēt tiem impēriskajiem trubadūriem, atkal ir tuvu bērna prātam.
Vienalga – jauns vai vecs, inteliģents vai nē.
Būsim godīgi. Valsts integrācijas politika ir iebridusi dziļās auzās. Tieši tāpat, kā reiz notika manā ģimenē. Integrācijas plāns droši vien izmaksāja gana daudz, pie tā izstrādes daudz stundu pavadīja gudri cilvēki. Teorētiski viss bija pareizi. Tikai nevienam neienāca prātā, ka teorija ir teorija, bet katrs cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Un nospļauties viņam par uz sevi attiecinātām teorijām.
Neko nevar panākt ar piespiešanu un plēšanos, nevienu nevar piespiest kaut ko mīlēt un cienīt vienkārši tāpēc, ka tā vajag.
Taču man gribas domāt, ka polarizēšanās Ukrainas notikumu sakarā nav nacionalitāšu, bet gan vērtību pretstāvēšana. Tiekšanās sarīdīt cilvēkus tieši pēc nacionālajām pazīmēm ir vienkārši rupja provokācija.
Jebkurā gadījumā – šodienas lielā aktualitāte, manuprāt, spēt nepadoties provokācijām un visiem kolektīvi nenonākt šajā “bērna prātā”, "tirgus līmenī” vai kā nu vēl šo lai nosauc.
Eiropā karo, impēriskais gēns plosās uz urrā, kaimiņvalstī notiek lietas, kas Orvela daiļradei liek nobālēt. Mūsu pašu līdziedzīvotāji un līdzpilsoņi ik pa brīdim piedraud vismaz pacensties noorganizēt ko līdzīgu. Paskatīsimies reāli – tos, kas brauc šaut ukraiņus (vai aicina to darīt), mums nav nekādas vajadzības integrēt. Viņus vajag izraidīt.
Un, ja likumā ir atklājušies kādi bremzējoši “caurumi”, tad grūti iedomāties piemērotāku brīdi, lai valsts interešu un pilsoņu drošības labā tos sāktu lāpīt nekavējoties.
Nevis, kad nedod Dievs, viņi sāks šaudīties te un kādam šķitīs, ka viņi steidzami jāpaglābj.
Pārpublicēts no http://ingagoblog.wordpress.com
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
