Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Bez pierādījumiem var pieņemt par patiesību vairākus atzinumus. Pirmkārt, nav vajadzīgi pierādījumi atzinumam par inteliģences fundamentālo lomu tautas liktenī. Tautas liktenis ir atkarīgs no tautas inteliģences. Tas ir aksiomātisks atzinums un nevienam negribēsies pieprasīt pierādījumus šim atzinumam.

Otrkārt, šālaika Latvijā nav vajadzīgi pierādījumi latviešu inteliģences sliktajai lomai latviešu tautas liktenī. Arī tas ir aksiomātisks atzinums. Protams, kāds ietiepīgs cilvēks var pieprasīt pierādījumus, aizbildinoties ar latviešu inteliģences lielo radošo potenciālu.

Tā būtu taisnība. Latviešu inteliģences radošais potenciāls patiešām ir liels. Bet šālaika Latvijā tā lielums izpaužas vienīgi zagšanā un stulbumā. Latviešu inteliģence ļoti slikti ietekmē latviešu tautas šālaika dzīvi. Tam nav vajadzīgi pierādījumi. Konkrēti pierādījumi atspoguļojas latviešu medijos, gadu no gada katru dienu tautu informējot par tās inteliģences radošumu zagšanā un stulbumā. Vēl medijos raksta par latviešu inteliģences „kangaru avangardu”, nodevīgi atsakoties no nacionālās suverenitātes.

Treškārt, eksistē vēl viena aksioma. Proti, tautas reputāciju nosaka tautas inteliģence. Arī šim atzinumam nav vajadzīgi pierādījumi. Tie nav vajadzīgi, runājot par latviešu tautas šālaika reputāciju. To ir sarūpējusi latviešu inteliģence.

Skaidrs, ka tā nav laba reputācija. Tā nav laba tāpēc, ka inteliģences loma nav laba.

Arī par latviešu reputāciju var izlasīt medijos. Tiesa, ne katru dienu. Latviešu reputācija medijos atspoguļojās galvenokārt intervijās ar biznesmeņiem. Tādas intervijas nepublicē katru dienu. Tomēr tās ir sastopamas, un tajās ir izklāstīta latviešu reputācija. Visbiežāk akcentē zagšanu un stulbumu.

Runa ir par zagšanu visplašākajā nozīmē, tajā iekļaujot korupciju, finansiālās blēdības investīciju un valsts iepirkumu projektos, budžetu un fondu izlietošanā. Savukārt stulbumu attiecina uz „politiķu” un valsts ierēdņu darbību, normatīvo dokumentu haotisko un iekšēji pretrunīgo saturu un nemitīgo „transformāciju”, bez saprāta un konstruktīvas jēgas likumus un noteikumus pārstrādājot gluži vai katru dienu.

Slavena ir latviešu stulbā kaislība pārbaudīt un sodīt. Par to, piemēram, kādā publikācijā ir teikts: „[..] šāda pieeja Latvijai ir bijusi visai raksturīga - sodīt, nevis domāt par preventīvām vai motivējošām alternatīvām…"

Citā publikācijā var lasīt šādu tipisku vērtējumu: „[..]konkursos valda lobisms, korupcija un nesakārtota likumdošana. Būvnieki uzskata, ka daudzu valsts un pašvaldību rīkoto būvkonkursu virzītājspēks ir lobisms, lokāla rakstura korupcija un esošo likumdošanas normu neievērošana no valsts ierēdņu puses.”

Tautas reputācija un tajā skaitā latviešu tautas reputācija vispār ir jocīga parādība. Minētās aksiomas dzīves īstenībā funkcionē jocīgi.

No vienas puses tautas reputācija vienmēr attiecas uz visu tautu. No otras puses tautas reputāciju nekad praktiski neveido visa tauta, bet tikai tās viena daļa – inteliģence. To ļoti reti ņem vērā sarunā par tautas reputāciju. Ļoti reti akcentē inteliģences fundamentālo lomu tautas reputācijā. Ja raksturo tautas reputāciju, tad ar to ir domāta visa tauta. Teiksim, ja tautas reputācija ir slikta, tad tas attiecas uz visu tautu.

Tāda pieeja principā ir nepareiza. Nedrīkst teikt, ka visa tauta ir slikta, jo tautas liela daļa nemaz praktiski nepiedalās reputācijas veidošanā. Reputāciju praktiski veido tikai tautas viena daļa – inteliģence. Diemžēl dzīves īstenībā to visbiežāk aizmirst un neņem vērā.

Latviešu tautas slikto reputāciju nodrošina latviešu inteliģence, bet nevis „vienkāršā tauta” – kasieri, konduktori, šoferi, traktoristi, mūrnieki, atslēdznieki, elektriķi, santehniķi, apsargi, krāsotāji, sētnieki, naktssargi, pārdevējas, apkopējas, medmāsas, slaucējas, sekretāres. Latviešu tautu par zagļu un stulbeņu populāciju ir pārvērtusi latviešu inteliģence kā noteikts sociālais slānis dotajā etnosā. Citiem sociālajiem slāņiem, laukstrādniekiem un strādniekiem, šajā ziņā nav nekādu nopelnu. Latvijas mazvērtīgo vietu visos Eiropas statistiskajos mērījumos ir sagādājusi latviešu inteliģence. Tās talantīgākie produkti ir Lielā Banda ar savu Astoņkāji, Mazās Bandas valsts novados. No latviešu inteliģences milzīgu destruktīvo porciju Latvijas dzīvē ir sasmērējuši ne tikai „politiķi”, bet arī žurnālisti un pasniedzēji, kropļojot sabiedrisko apziņu un sagatavojot inteliģences brāķi ar reti vājām un kroplām zināšanām. Tas nav „vienkāršās tautas” nopelns.

„Vienkāršā tauta” sociālajos un valstiskajos procesos nevar iztikt bez inteliģences. „Vienkāršā tauta” šajos procesos ir nekompetents spēks; fiziski spēcīgs spēks, bet nekompetents spēks bez sociāli un valstiski inovatīvām smadzenēm. „Vienkāršās tautas” smadzenes ir piemērotas sadzīves procesiem. „Vienkāršā tauta” sabiedrības un valsts labā var strādāt, šaut, gulēt ierakumos, izlauzt durvis, uzlikt roku dzelžus. Bet to visu „vienkāršā tauta” var izdarīt tikai tad, ja to visu kāds izdomā un organizatoriski vada. Un to visu izdomā un organizatoriski vada inteliģence – nekompetentās „vienkāršās tautas” sociāli un valstiski inovatīvās smadzenes.

Ja inteliģence ir „savārījusi ziepes” un sekmējusi tautai sliktu reputāciju, tad inteliģence var arī šo savārījumu izstrēbt. „Vienkāršā tauta” nevar izmainīt tautas reputāciju. To var izdarīt tikai inteliģence.

Kādēļ XX gadsimtā sāka jūsmot par „vienkāršo tautu”, „vienkāršajiem cilvēkiem”, „vienkāršajiem darba darītājiem”, „parastajiem cilvēkiem”? Kādēļ Rainis jūsmoja par „proletariātu”?

Rainis un citi jūsmoja tāpēc, ka „vienkāršā tauta” ir morāli tīra un morāli nesamaitāta etniskās populācijas daļa. Šālaika Latvijā „vienkāršā tauta” nav zādzību, organizētās noziedzības, „shēmošanas” iniciatore un izpildītāja. „Vienkāršā tauta” nav rafinētu nelietību un rafinētu blēdību autore, nav nacionālās nodevības autore, nav valsts izzadzēja un valsts resursu izpārdevēja pasaules salašņām. „Vienkāršās tautas” enerģija nav vērsta pret līdzcilvēku apzagšanu, apkrāpšanu, nogremdēšanu, pakļaušanu, izmantošanu, aplaupīšanu, ekspluatēšanu. „Vienkāršā tauta” nav gudru, godīgu un talantīgu cilvēku nīdēja. Nīdēja ir latviešu inteliģence. Latviešu inteliģentam lielākais ienaidnieks ir otrs latviešu inteliģents. Latviešu inteliģents sev līdzās spēj paciest vienīgi stulbu un netalantīgu radījumu.

Šālaika latviešu inteliģences pasionaritāte kalpo vienīgi naudai, varai, karjerai, ambīcijām un verdziskai pielīšanai ģeopolitiskajiem saimniekiem un transnacionālajām varas struktūrām. Verdziskums, nodevība, neuzticamība ir inteliģences īpašības, bet nevis „vienkāršās tautas” īpašības. „Vienkāršā tauta” stāv ļoti tālu no visiem procesiem (politiskajiem, ekonomiskajiem, valstiskajiem, finansiālajiem, drošības, militārajiem, ģeopolitiskajiem), kuros ir iespējams šļakstīties ar verdziskumu, nodevību, neuzticamību. Toties inteliģence ir organiski saistīta ar šiem procesiem.

Pēcpadomju Latvijā latviešu inteliģence nekļuva tautas un valsts sargpostenis, sargtornis, sargkareivis. Latviešu inteliģence kļuva tautas un valsts pretīgs sāndzimums, sānlīnija, sāniela, sānkabata, sānkauls, sānķermenis, sānsakne, sānsvere, kas var visu apgāzt, nogāzt, nogānīt, nogremdēt, nospeķot, nolaupīt, nomelnot, nobirdināt, nobālināt, nodrāzt, nobrāzt, nocenot, nodot, nogalēt, nogrēkot, nogurdināt, nokautēt, noklīdināt, nolaist, noliesēt, nomākt, bet nevis iedvesmot, pamudināt, iekvēlot, aizdedzināt, sašūpot, uzkurināt, uzmundrināt, atbalstīt, organizēt, vadīt, uzraudzīt, apgādāt, spēcināt, nostiprināt.

Saprotams, inteliģence nekad un nekur nav bijusi viendabīga masa, korporācija, sociālais slānis. Vēsturiski tradicionāls ir inteliģences iedalījums progresīvajā inteliģencē un reakcionārajā inteliģencē. Vispār augstākās izglītības masveidīguma laikmetā inteliģences statuss ir pretrunīga problēma. Mūsdienu inteliģences kādu daļu pat var raksturot ar O.Špenglera iecienīto latīņu apzīmējumu „profanum vulgus”(neapgaismota masa). Katrai tautai ir subtila (smalka, delikāta) inteliģence. Tā ir inteliģence ar „prāta godīgumu” (D.Ļihačovs), intelektuālās brīvības cienīšanu, sirdsapziņu, taisnīguma un tiesiskuma apziņu. Pret tādu inteliģenci nākas izturēties kā pret morālo vērtību.

Latviešu inteliģences kāda daļa ir paškritiska. Tā mīl sevi šaustīt, piemēram, šādā veidā: „Pirms 5. Saeimas vēlēšanām latviešu inteliģence vienkārši demisionēja, atviegloti nopūšoties aizgāja krūmos.[..]Tieši tad, kad visiem vēl jo vairāk vajadzēja konsolidēties un neatlaidīgi mesties iekšā politikā, pēkšņi notika gluži pretējs process. Un kam mūsu inteliģence atdeva varu savā valstī? Kas tie visi bija „Latvijas ceļā”? bijušie partijnieki, komjaunieši, nomenklatūras darbinieki ar labām organizatoriskajām iemaņām, jo – cita jau neviena nebija, kādam bija jānāk. Un tie aizveda privatizāciju absolūti ne valsts interesēs, radīja iedīgļus oligarhu iespējai, izdarīja visu, lai vēlāk tādu sistēmu arī noturētu. Un tas viss tikai tāpēc, ka nebija neviena cita spēka. Inteliģences tur nebija. Uz ko tad lai tauta vispār cer, ja ne uz savu inteliģenci, uz saviem izglītotajiem cilvēkiem? Taču ne jau uz kādu ciema tantīti, kura dzīvi tver tādu, kāda tā ir, un, ja nav gluži tik labi, kā gribētos, tad nikni lamā savu valsti. Uz tādiem taču nevar balstīties, ceļot jaunu, labāku valsti.”

Neapšaubāmi, citātā vārdi „Inteliģences tur nebija” ir milzīga neprecizitāte. „Bijušie partijnieki, komjaunieši, nomenklatūras darbinieki” pieder inteliģencei ne tikai saskaņā ar sociālistisko šķirisko iedalījumu, bet arī saskaņā ar kapitālistisko šķirisko iedalījumu. To nav vajadzīgs plašāk izskaidrot.

Vārdus „Inteliģences tur nebija” vajadzības gadījumā drīkstētu attiecināt vienīgi uz „prāta godīguma” inteliģences trūkumu. Taču tāda vajadzība joprojām neeksistē, kaut gan latviešu inteliģencē personības ar „prāta godīgumu” noteikti ir sastopamas. Bet tās netiek apzināti pielaistas LR sociālajos un valstiskajos procesos.

90.gadu sākumā vaļsirdīgākie „politiķi” privātās sarunās pie klāta galda neslēpa ārzemju semināros viņiem iemācīto gudrību valsts darbā pagaidām nepielaist latviešu inteliģences „ideālistus” un „uzkrītoši godīgos”. Viņu laiks iestāsies apmēram pēc 12.Saeimas XXI gadsimta pirmajā pusē, kad „valsts” būs „sakārtota un noregulēta”, ar to smaidīgi domājot „prihvatizāciju” un nacionālo resursu piesavināšanos. Ārzemju instruktori valsts pārvaldīšanā ieteica izmantot tikai materiālistiski orientētus indivīdus bez ideālistiskām un patriotiskām noslieksmēm. Pašlaik (2016.gada septembrī) speciāli nav jāilustrē ārzemju instruktoru gādīgo pamācību rezultāts pēcpadomju Latvijā.

Kā zināms, jebkurš simbols simboliski adekvāti raksturo dzīves realitāti. Tas attiecās arī uz inteliģences simbolu. Kāds ir inteliģences simbols, tāda ir pati inteliģence.

Pēcpadomju periodā latviešu inteliģences simbols ir J.Stradiņš. Žurnālisti to regulāri atgādina tautai. Tātad latviešu inteliģences simbols ir cilvēks, kurš sadarbojās ar VDK un nepārtraukti sevi apliecina kā servilisma klasiķi, izceļoties ar savu verdziskumu, līšanu, pieglaimīgo iztapību politiskajai varai un atsaucīgi atbalstot jebkuru politiskās varas kroplību. Viņa lipīgā iztapība pat ir dzemdējusi pilnvērtīgu idiotismu. Stradiņš ir autors šādai idiotiskai domai: „Šobrīd svarīgi būtu atbildēt uz jautājumu, kāpēc latviešiem ir veidojusies spēcīga intelektuālā elite, bet nav noformējusies saimnieciskā un politiskā elite”. Izpildot latviešu inteliģences kvēlo pieprasījumu, ar LR skaistu ordeni apbalvotais VDK informators palaidis milzīgu aplamību, it kā saimnieciskā elite un politiskā elite neietilptu intelektuālajā elitē; proti, rīkotos bez prāta.

XXI gadsimta pirmā puse ir pienākusi. Vai latviešiem ir cerības sociālo un valstisko procesu priekšgalā ieraudzīt inteliģences „ideālistus” un „uzkrītoši godīgos”? Kāda ir jaunāko paaudžu izpratne par inteliģences misiju un mesiānismu?

Atbilde uz šiem jautājumiem ir sastopama. Internetā ir lasāmi kādas aptaujas materiāli, noskaidrojot jaunāko paaudžu attieksmi pret inteliģenci. Lūk, daži citāti no šiem materiāliem.

Dzejniece un literatūrzinātniece: „Dzirdot latviešu valodā vārdu "inteliģents", es uzreiz iedomājos kaut ko sev simpātisku, un iztēlē uzzīmējas konkrēts tēls: visticamāk, tieva sieviete melnā tērpā, bet galvenais – gudrām un skumjām acīm”.

Rakstnieks: „Tāpat kā vārdi "enerģija", "iedvesma" un tādā garā, arī "inteliģence" ir tāds nestabils jēdziens, kura nozīme šķiet pašsaprotama, bet nenotverama. Labi vismaz, ka šo vārdu lieto arvien retāk (varbūt neeju pa īstajām vietām?). Turklāt pēdējās reizēs, kad to dzirdēju, līdzi vienmēr nāca tāda kā ironiska konotācija. Nevar vairs to vārdu nopietni pateikt. Kur nu vēl pateikt, ko tas nozīmē”.

Mākslas kuratore: „Inteliģence, manuprāt, nav mērāma tikai kā iegūto zināšanu kopums un kvalitatīvas izglītības rezultāts. To vairāk varētu raksturot kā atsperīgu prāta stāvokli, kas iekļauj nerimstošu interesi par daudziem mūsu dzīvi ietverošiem aspektiem, ko papildina spēja kritiski spriest un izvērtēt situācijas. Nereti šo kombināciju bagātina arī visai attīstīta intuīcija un empātija”.

Filosofs: „Es pats izvairos no vārda "inteliģence" tā divdomības dēļ un tīri labi iztieku ar "intelektu" ("emocionālais intelekts", kāpēc gan ne?) un "intelektuāļiem". Ne pirmais, ne otrie nav iedomājami bez saprašanas (lat. intelligere), un, kamēr mēs spējam saprasties, konkrēta vārda izvēli es labprāt uzskatītu par gaumes jautājumu un nestrīdētos par to”.

Socioloģijas doktore: „Inteliģence ir 19. gadsimta vidus poļu vai prūšu sabiedrības kārta, narodņiki Krievijas impērijas plašumos, kritiski domājošie un pret varas netaisnībām stāvošie ļaudis Eiropā un citviet, sabiedriskās stratifikācijas jēdziens padomju birokrātijas prātā un dokumentos, 20. gadsimta 60. gadu brīvības robežu paplašinātāji, sociālistiskās sistēmas drupinātāji un aizstāvji, kreisie un nacionālisti, skeptiķi un ideālisti, megafonos runājošie un virtuvēs klusējošie, apbrīnojamie un nicināmie. Iespējams, "inteliģence" ir otrs nesaprotamākais vārds aiz "kultūras"”.

Cits filosofs: „Inteliģences zvaigžņu stunda bija Atmodas periods, kad daudzi šīs grupas pārstāvji, kas jau bija iemantojuši autoritāti, pateicoties savai profesionālajai darbībai (literāti, mūziķi, zinātnieki, arī žurnālisti), īsā laikā ieguva lielu publisko ietekmi. Nav šaubu, ka viņu politiskā darbība lielā mērā veicināja Latvijas neatkarības atgūšanu. Taču inteliģences sludinātie ideāli bija pārāk asā pretrunā ar tikko radušās patērētāju sabiedrības likumiem. Materiālās grūtības, ar kurām pēkšņi nācās saskarties garīgā darba darītājiem, iedragāja arī viņu sociālo tēlu. Rezultātā vārds "inteliģence" ieguva negatīvu skanējumu, saistoties ar nabadzību, moralizēšanu, pompozu pretenciozitāti un vāji slēptām cerībām atgūt kādreizējo sociālo ietekmi. Tātad jēdziena "inteliģence" lietojumu raksturo ambivalence: tas var būt gan kompliments, gan izsmiekls. Bieži vien abi reizē. Tādēļ daudzi no tiem, kuru darbība lielākā vai mazākā mērā atbilst šī jēdziena saturam, tomēr izvairās sevi publiski dēvēt par inteliģenci”.

Publiciste: „Inteliģence ir zinātkāre. Atpazīstama pēc vēlmes saprast, kāpēc man pašam nav taisnība”.

Kulturologs: „Inteliģence ir priekšmetiska, jo tā veidojas no literāriem artefaktiem, kuru vidū inteliģence ir kaleidoskops, kas kultūras saturu saliek nemitīgi jaunās kombinācijās. Inteliģence ir arī nemitīga atsauce, process, kurā tiek veidota Es kā citu Es kopsumma, nejauša un vienlaikus paredzama, jo priekšmeti, kas veido inteliģences saturu, mēdz selektīvi nonākt mūsu redzeslokā un daudzos gadījumos paver mūsos tukšas telpas. Jautājums – ko darīt ar tukšām telpām? Inteliģence ir prasme tās piepildīt”.

Cita mākslas kuratore: „Inteliģenta persona ir subjektīva un ieinteresēta citu subjektivitātē, jo subjektivitāšu summa veido demokrātiju. Inteliģenta persona veido pasauli atbilstoši cilvēka mērogam. Inteliģenta persona nav Lielā māte vai Baltais tēvs, kas kādu aprūpē, inteliģenta persona nedzīvo mitoloģiskā pasaulē. Inteliģentai objektivitātei, piemēram, kultūrpolitikai, būtu jābūt subjektivitāšu summai un subjektivitāšu korelācijai, kas tapusi tehniski (izzinot subjektivitātes), nevis ideoloģiski (kultivējot mītisku objektivitāti). Inteliģenta persona redz telpu un saprot, ka telpa nemēdz būt tukša. Inteliģentai personai, lai tā kaut ko veiktu, nav prasības visu sākt no nulles, jo tāda prasība liecina vai nu par analfabētismu (neko no apkārtējā neatpazīstu), vai paranoidālu varaskāri. Inteliģenta persona saprot, ka cilvēks ir kultivējama parādība, nestabila parādība un ka viņš ir cilvēks, ne tikai "tie tur ārā". Inteliģenta persona ir arī drosmīga, aizstāvot demokrātiju no kāda "objektīva lielā spēlētāja" (institucionāla, politiska, masmedijiska)”.

Cilvēktiesību aktīvists: „Man nepatīk jēdziens "inteliģence". Man vispār nekad nav patikuši jēdzieni, ar kuriem cenšas apzīmēt cilvēku grupas. Tie pēc savas būtības ir neprecīzi un noniecina indivīda vērtību. Vēl vairāk – tie patiesībā mēģina kontrolēt un ierobežot indivīda rīcības brīvību. Katra cilvēkam piekārtā birka rada ekspektācijas. Ekspektācijas par to, kā šim cilvēkam jāuzvedas, jārunā, jādomā. Kāpēc gan kāds vispār gribētu, lai viņu pieskaita "inteliģencei"? Iespējams, ka tieši mazāk inteliģentie to vēlas. Tikt šajā klubiņā, kas viņiem garantēs vērtību un apkārtējo cilvēku cieņu. Tādā ziņā inteliģence ir iluzors kopums, sava veida kolektīvs pašapmāns. Tas pats par sevi nebūtu nekas traks. Ja jau kāds cilvēks grib dzīvot ilūzijās, tad tā ir viņa darīšana. Diemžēl ar inteliģences birku tiek arī noteikts, kuri šai "augstākajai kastai" nepieder. Viņu viedoklis, viņu izteikumi, domas un rīcība attiecīgi ir ar mazāku vērtību. Taču demokrātijā katram cilvēkam ir viena balss. Vismaz tā vajadzētu būt. Bet vai tā ir? Tas, šķiet, ir jautājums, par kuru inteliģence diezin vai īpaši interesējas. Jo viņu interesēs ir saglabāt savu priviliģēto stāvokli”. 

Aina ir atraktīva, bet vienpusīga. Vienpusību nosaka tas, ka tika aptaujāti t.s. radošās jaunatnes („radošās inteliģences”) pārstāvji. Aptauja tika veikta „kultūras un pastāvīgas domas interneta žurnālā”. Tajā ir modē pašmērķīga oriģinalitāte un bez pašmērķīgās oriģinalitātes glancējuma vispār nekas netiek publicēts.

Ja par inteliģences misiju jauniešiem ir zināms priekšstats, tad par inteliģences mesiānismu (kalpošanu tautai un valstij) nekas netiek teikts. Tam nav attaisnojuma. Inteliģences mesiānisma neizpratni neattaisno doto indivīdu piederība „radošajai inteliģencei”. Arī inteliģences šai daļai ir jākalpo tautai un valstij. Tā tas vēsturiski vienmēr ir bijis. Tā tam ir jābūt arī nākotnē.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

21

Zagšana un tautas vara

FotoPie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja viņu sagaidīja ar siltu smaidu, kas toreiz bija ļoti neparasti. Bārdainis uz letes nometa maisus un pateica, lai tajos saliekot visu, kas viņai ir. Svešiniekam, kas veikalā bija ienācis aiz neparastā pircēja, šķita, ka ir kļuvis par laupīšanas liecinieku.
Lasīt visu...

21

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

FotoIdeālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez visa tā cilvēkam piemīt tieksme sekot cildeniem un svētiem ideāliem. Cilvēks tic ideāliem un cenšas tos realizēt dzīvē. Ideālistiska pieeja parasti tiek slavēta, veicināta, atbalstīta, audzināta, skolota, ideoloģiski iedvesta. Ideāli vienmēr liecina par cilvēka apziņas attīstību un cilvēka morālo, estētisko, tikumisko principu daudzsološo kvalitāti.
Lasīt visu...

21

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

FotoNepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....