Invazīvās sugas – kailgliemeži, menti un politiskās prostitūtas

Varu garantēt, ka gliemežu pasludināšana par invazīvo sugu, kas pelna visaptverošu rūpniecisku apkarošanu, pienāks vēlāk, nekā tā glumā armija būs sakauta. Tā ir uzbūvēta ierēdniecība un tai piekrītošie kantori ar regulām. Tikmēr ļaudis paši meklē un atrod veidu, kā nolikt šīs dabas novirzes pie vietas. Bet kā pie vietas nolikt, piemēram, klaju ņirgāšanos par tiesiskumu vai nožēlojamu politisko angažētību?

Pirms mēneša publiskajā telpā parādījās ziņa, ka Ģenerālprokuratūra sava galvenā cilvēka personā lūdz Rīgas pilsētas tiesai samazināt sodu diviem slepkavām, jo tie ir palīdzējuši atklāt kādu citu personu izdarīto noziegumu. Runa ir par tāda Vaļagina slepkavniekiem, par ko vainīgie saņēma 16 gadus aiz restēm.

Prokuratūra domā, ka šī sadarbošanās pelna 50 procentu atlaidi – proti, katram no noziedniekiem būtu jāsēž 8 gadi. Kas mums ir jāzina: ka gan šī slepkavība, par ko tie divi sēž, gan abu slikto cilvēku liecības ir viena otru papildinošas. Abos gadījumos tas tika izmantots, lai apsūdzība administratora Bunkus novākšanas lietā pirmajā instancē tiktu līdz spriedumam. Tā rāda arī filmās, ka atsevišķos gadījumos mentiem vai viņu aprindām ir jāizmanto radoša pieeja, kas, iespējams, balansē uz likuma pārkāpšanas robežas. Tiktāl viss tā kā saprotams.

Kas nav saprotams, ka prokuratūra savu lūgumu forsē kā ugunsgrēkā – lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk.

Te nu rodas daži jautājumi un aizdomas. Tā sauktie Bunkus slepkavas un pasūtītāji ir tiesu pirmajā instancē notiesāti. Šis spriedums ir likumā noteiktajā kārtībā pārsūdzēts, tātad – vēl nekas nav beidzies. Kamēr apelācija un iespējamā kasācija nav notikusi, var domāt, ka vainīgie ir nosaukti pie kārtības un atbildības, bet – to nevar pasludināt par galīgo spriedumu. Tā sauktā apsūdzība un atbildētāji joprojām atrodas sacīkstē – kā to paredz likums.

Ja prokuratūra tagad uzskata, ka tie citi noziedznieki, kas ir sadarbojušies šīs lietas atklāšanā, pelna apbalvojumu, kas viņiem, victicamāk, ir apsolīts, – kopš kura laika pirmās instances spriedums ir tāds kā akmenī iecirsts verdikts? Var jau, protams, solījumus pildīt, tikai – kas notiks, ja apelācija lems pretēji pirmās instances lēmumam? Teorētiski to nevar izslēgt. Vai tādā gadījumā izmeklētāju sadarbības partneriem saņemtās soda atlaides anulēs? Kāpēc šīs atlaides nevar pagaidīt līdz visu instanču beigām, kad patiešām ir iziets viss tiesiskais process ar notiesājošu spriedumu un vainas pierādīšanu?

Vai var būt tā, ka prokuratūrai nav laika gaidīt un tā jau šobrīd skaidri zina – kāds būs tiesas lēmums otrajā instancē? Apsūdzētajiem ir visas tiesības tā spriest, jo prokuratūra uzvedas tā, it kā viņiem viss būtu skaidrs bez tiesas procesa tālākās gaitas. Tad ko niekoties – netērējam laiku? Bet tā laikam tiesiskā valstī nevar.

Rīgas pilsētas tiesa, kas izskatīja šo ģenerālprokurora iesniegumu par slepkavām domātajām soda laika atlaidēm, tā maigi viņam norāda, ka “no iesnieguma nav izprotama notiesātā palīdzības forma, tās saturs, atklātā nozieguma veids un bīstamība, tiesas rīcībā vispār nav ziņu, kur tieši kriminālprocesā ir sniegta palīdzība tiesībaizsardzības iestādēm”.

Tāpat tiesa bez zemtekstiem rūgti pasmaida, ka tie, kas tagad grib sēdēt cietumā uz pusi mazāku laiku, patiesībā paši ir paveikuši ļoti smagu noziegumu – citu “slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos”. Un tieši tāpat tiesa iebaksta ģenerālprokuram ar pirkstu acī, degunā un mutē, ka tiesas spriedums tajā lietā, kurā abi slepkavas it kā esot sadarbojušies, vēl nemaz nav stājies spēkā, tas var tikt arī atcelts un tādā gadījumā “sniegtā informācija var izrādīties mazāk nozīmīga un lietderīga”.

To varētu un gribētu nesaprast abi recidīvisti, kas sadarbojušies ar Latvijas policiju un prokuratūru, bet – kā to nesaprot ģenerālprokurors un policijas priekšnieks? Pārfrazējot paša ģenerālprokurora vaicājumu kādai kolēģei – kādu skolu jūs esat beiguši? Tiesa noraidīja Jura Stukāna lūgumu, un viņš to, protams, jau ir pārsūdzējis. A ja nu sanāk? Citējot laikabiedrus.

Labi, mentiem savs veikals un īpatnības, pie tā jau esam pieraduši. Bet te jums būs cits gadījums, kad Latvijas valstī iebrauc, uzturas un spēlē šahu – publiskā turnīrā – viens no Kremļa pašreizējā režīma elites. Tāds Arkādijs Dvorkovičs, kas vada Starptautisko šaha federāciju. Viena no šīs federācijas atalgotajām amatpersonām ir mūsu zemessardze un bijusī ministre Dana Reizniece.

Tā nav krustvārdu mīkla, lai saliktu kopā, ka šī federācija visos laikos ir bijusi no Krievijas (agrāk no PSRS) finansēm un ietekmes atkarīga. Šī sabiedriskā organizācija nav nekāda šaha spēles popularizētāja plašajā pasaulē – tā ir parasta Maskavas mīkstās varas balalaika, uz kuras fona tāds relikts kā St.Juris ar savu Rīgas “Dinamo” ir kā makulatūras vācējs/iesācējs. Dvorkovičs bez variantiem un atklātnēm ir viens no Putina deklarētās rašistu ideoloģijas un stulbuma smagsvariem. Un tieši šāds cilvēks mierīgi staigā pa Jūrmalas kāpām, jo esot kāda šaha turnīra īpašais viesis.

Tā kā Danai nav kauna, viņa vēl piebilst, ka priekšnieks te bijis “neitrālā sportista statusā” un neko nav propagandējis, tātad – neesot arī neko pārkāpis atbilstoši regulējumam.

Mums tiešām patīk būt par kājslauķiem? Pieņemsim, ka Reizniecei galvā ir īsais vai viņa ir atradusi veidu, kā apjāt Latvijas karaļvalsti, jo ir bijusi savulaik pietuvinātā, bijusi varā. Viņu liekam malā… Bet kur šajā notikumā palika mūsu Ārlietu ministrija ar sankciju sarakstiem?

Cik var saprast, tad šādu sarakstu var papildināt – kā uzklāt Jāņos galdu. Mūziķi un aktierīši no Krievijas tajos iekļūst vieglāk par vieglu. Ministre, kas citkārt ir gatava doties apkārt zemeslodei, lai kādu no krieviem vai putinistiem pienaglotu, pēkšņi nav vairs pat kā ezītis miglā. Viņa nav vispār šajā tematā! Nemaz nerunājot par valsts drošības iestādēm, kam šādas personas šajos laikos būtu jātur pa gabalu – bet ne tuvāk par mūsu robežām. Tad varbūt izstāstiet uz pirkstiem tautai – kā šīs lietas notiek? Ka Dvorkovičs ir mūsu spiegs, piemēram. Tāpēc viņam ir iebraukšanas atļauja Latvijā – komplektā ar dezodorantu pret svīšanu un validolu zem mēles.

Taču neviens neko neskaidro. Līdzīgi kā tie slepkavas, kas esot palīdzējuši atklāt noziegumu, tikai nav skaidrs – kā palīdzējuši un kāpēc nevar sagaidīt tā atklātā nozieguma iztiesāšanu? Nevis šo rindu autors nesaprot, bet Latvijas tiesa šo prasa. Bet prokurors prasa – lūdzu, samaziniet viņiem sodu, jo baigi vajag. Viņš atklāti šauj garām kasei, acis nemirkšķinot, un tauta vēl brīnās – ka var tik naturāli! Var, jo makaronu kāršana uz ausīm ir starptautiska mēroga kulinārijas patents. Lūdzu, lūdzu, neaiztieciet Dvorkoviču, jo viņam te ir draugi un savs galdiņš ar figūrām… Un tas nav par šahu.

Kas tās īsti bija par partijām, ko krievs te atbrauca izspēlēt? Cik ilgi Reizniece izliksies, ka viņa nav krievu matrjoška? Lai gan ir! Vai nav tā, ka tas viss velk nevis uz kārtību, kas piestāv neatkarīgai valstij, bet uz primitīvu čomu būšanu ļoti konkrētā lokā?

Policistiem savi keni, prokuratūrai savas bārbijas, bet ārlietu ministre savējos satiek vai nu Izraēlas, vai ASV vēstniecībā… Viss notiek! Pilnīgi viss, izņemot Latvijas intereses.

Ziniet: kādu dienu būs tā, ka kailgliemežu apkarošana beigsies… Un tad pienāks citu invazīvo sugu kārta. To neizsludinās. Tā notiks.

Novērtē šo rakstu: