Ir jāizbeidz pāreja uz nejēdzīgo un dārgo tā saucamo fondēto pensiju sistēmu
Vjačeslavs Dombrovskis21.12.2021.
Komentāri (52)
Iesaki rakstu: 
Aptuveni 280 tūkstoši pensionāru saņem pensiju, kas ir mazāka nekā Centrālās statistikas pārvaldes aprēķinātais iztikas minimums – 416 eiro Rīgā un 362 eiro laukos. Tie ir gandrīz divi no trim pensionāriem.
Šāda nespēja nodrošināt iztiku vecumdienām ne tikai nepiestāv gādīgai valstij, bet arī rada milzīgu morālu un politisku slogu visai mūsu sabiedrībai. Bet ir risinājums, kā atdot parādu vecākajai paaudzei un piešķirt pusmiljardu eiro pensijām gadā. Šis risinājums ļaus pacelt katra pensionāra mēneša pensiju par 95 eiro. Lai to izdarītu, jālabo viena no pagājušā gadsimta 90. gadu lielākajām kļūdām.
Pāreja uz tā saucamo fondēto pensiju sistēmu jāizbeidz. Valsts pensiju sistēmai jāfunkcionē tikai paaudžu solidaritātes jeb tā saucamā 1. līmeņa ietvaros.
Uzreiz skaidri jāpasaka, ka līdzšinējie 2. līmeņa individualizētie uzkrājumi – ap sešiem miljardiem eiro – netiks nacionalizēti, konfiscēti vai kaut kā citādi aizskarti. Bet turpmākās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) tiks novirzītas tikai pensiju sistēmas 1. līmenim, palielinot iemaksas tajā līdz 20% no bruto algas.
Vai fondēto pensiju sistēma ir labāka nekā paaudžu solidaritātes sistēma?
1990. gadu sākumā Pasaules Banka un citas starptautiskās organizācijas pārliecināja Latviju un vairākas citas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis uzsākt pāreju uz tā saucamo fondēto pensiju sistēmu. Tika argumentēts, ka paaudžu solidaritātes sistēma varētu bankrotēt, bet fondēto pensiju sistēma ir daudz labāka. Bet vai tā tas tiešām ir?
Pensiju sistēmas 2. līmenis jau ir labi zināms Latvijas iedzīvotājiem. Katru mēnesi par darbinieku tiek maksāts noteikts procents no bruto algas – pašlaik 6%. Šī nauda tiek nodota kādam privātajam pensiju fonda pārvaldniekam, kurš to iegulda vērtspapīros, parasti ārpus Latvijas. Iestājoties pensijas vecumam, pensionāram pakāpeniski tiek izmaksāts uzkrātais un nopelnītais. Fonda pārvaldnieks regulāri iekasē komisijas maksu par pārvaldīšanas pakalpojumiem neatkarīgi no darbības rezultātiem.
Savukārt paaudžu solidaritātes sistēma (1. līmenis) darbojas kā regulāra vienošanās starp jauno un veco paaudzi. Šodien strādājošie maksā daļu no saviem ienākumiem (14% no bruto algas), kas tiek pārdalīta pašreizējiem pensionāriem, balstoties uz viņu iepriekšējiem nopelniem. Kad šodienas strādājošie paši kļūs par pensionāriem, viņi pretendēs uz daļu no jaunās strādājošo paaudzes algas.
Līdz ar to dalība paaudžu solidaritātes pensiju sistēmā arī ir investīcija. Tas ir ieguldījums visā Latvijas tautsaimniecībā, un tā atdeve ir atkarīga gan no demogrāfijas (jauno cilvēku skaita), gan no tautsaimniecības veiksmes, darbinieku produktivitātes un tā tālāk. Visa 1. līmeņa nauda paliek valstī, un neviens privātais starpnieks neiekasēs komisijas maksu, jo paaudžu solidaritātes sistēmas starpnieks un garants ir Latvijas valsts.
Fondēto pensiju sistēma nav viennozīmīgi labāka par paaudžu solidaritātes sistēmu. Katras sistēmas dalībnieks veic ieguldījumu un saņem pensiju, kuras apmērs ir atkarīgs gan no ieguldījuma apmēra, gan no daudziem citiem faktoriem. Konkrēti Latvijā pensiju sistēmas 1. līmenis ir bijis daudz ienesīgāks nekā 2. līmenis. Pēc mūsu aprēķiniem, 2004. gada 100 eiro paaudžu solidaritātes sistēmā kļuvuši par 327 eiro šodien. Savukārt 2004. gadā 2. līmenī ieguldītie 100 eiro šodien kļuvuši vien par 181 eiro.
Priekšstats par 2. līmeņa pārākumu un lielāku ienesīgumu ir mīts! Ja mēs atteiktos no pārejas uz fondēto sistēmu vēl 2004. gadā, šodienas pensijas būtu ievērojami augstākas!
Kur ir tas āķis?
Kā var palielināt katru pensiju par 95 eiro mēnesī, nepalielinot nodokļus un neko nevienam neatņemot, kā arī neapdraudot pensiju sistēmas ilgtspēju? Daudziem tas varētu izklausīties pēc neiespējami laba piedāvājuma.
Āķis slēpjas tajā, ka pāreja no paaudžu solidaritātes uz fondēto sistēmu prasa patiesi milzīgas izmaksas. Tas nozīmē, ka darbaspēkam ir nepieciešams gan nodrošināt pienācīgas pensijas pašreizējiem pensionāriem, gan sākt veidot uzkrājumus pašiem sev. Citiem vārdiem, tas nozīmē dubultu slogu (darbaspēka nodokļos) darbaspēkam.
Šādu reformu varētu atļauties vai nu ļoti bagāta valsts, vai arī ilgstošas un ļoti straujas ekonomikas izaugsmes laikā. Pretējā gadījumā pāreja uz fondēto pensiju sistēmu var notikt vai nu ar ārkārtīgi augstiem darbaspēka nodokļiem, vai ar neadekvāti zemām pensijām, vai arī vispār nenotikt.
Latvija piedzīvojusi mazliet no katra scenārija. Mūsu darbaspēka nodokļu slogs ir viens no augstākajiem Eiropā. Mūsu pensijas ir tik zemas, ka diviem no trim pensionāriem tās nenodrošina pat minimālo iztiku. Un pensiju reforma ne tuvu nav sasniegusi tos mērķus, kas tika izvirzīti 90. gados. Rodas loģisks jautājums: kāpēc Latvija (un daudzas citas valstis) 90. gados vispār ir ieviesusi šādu pensiju reformu?
Tajos laikos mēs bijām naivi un gatavi bez jebkādiem jautājumiem sekot ārvalstu autoritātēm. Tie arī bija finanšu sektora liberalizācijas un starptautiskā finanšu lobija zelta laiki. Paaudžu solidaritātes pensiju sistēmas turēja visus pensiju līdzekļus iekšienē. Pāreja uz fondēto pensiju sistēmu banku sektoram bija ārkārtīgi izdevīga, jo ļāva paņemt pensiju kapitālu apritē un pelnīt ar tās pārvaldīšanu. Piemēram, 2016. gadā bankas ik gadu iekasēja aptuveni 46 miljonus eiro no komisijas maksām par 2. līmeņa naudas pārvaldīšanu, un komisijas maksas Latvijā bija vairākas reizes augstākas nekā, piemēram, Zviedrijā.
Pāreja uz fondēto pensiju sistēmu bija kļūda, kas ļoti dārgi izmaksājusi Latvijas tautsaimniecībai un īpaši Latvijas pensionāriem. Bet šī kļūda ir ļoti vienkārši labojama. Viss, kas jāizdara, – jānovirza 2. līmenim mērķētās sociālās apdrošināšanas iemaksas uz 1. līmeni. Tas dos iespēju uzreiz palielināt katru pensiju par 95 eiro. Pensionāri būs ieguvēji. Latvijas tautsaimniecība no tā būs ieguvēja. Jau uzkrātie 2. līmeņa līdzekli netiks aizskarti. Galvenie zaudētāji, protams, būs finanšu starpnieki.
Daudzi jau ir attapušies, pienākusi mūsu kārta
Gandrīz visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis pirms kāda laika ir atteikušās no nepārdomātām pensiju reformām, paliekot vien ar paaudžu solidaritātes sistēmu. Ungārija, Čehija, Polija un citas. Pensiju 2. līmeņa bezjēdzību atzinusi arī Igaunija, ļaujot dalībniekiem brīvi izņemt uzkrātos 2. līmeņa līdzekļus. Sen pienācis laiks attapties arī mums. Partija "Republika" labos šo 90. gadu kļūdu un piešķirs papildu pusmiljardu eiro pensijām.
Paaudžu solidaritātes sistēma un demogrāfijas izaicinājumi
Ka zināms, Latvijas demogrāfiskās prognozes nav iepriecinošas. Pensionāru skaits pieaug, bet darbspējīgo iedzīvotāju īpatsvars samazinās. Cilvēki arī dzīvo ilgāk, līdz ar to vairāk laika pavada pensionāra statusā. Tāpēc loģisks ir jautājums: vai paaudžu solidaritātes sistēma spēs nodrošināt pienācīgas pensijas arī pēc divdesmit un trīsdesmit gadiem?
Ja pēc divdesmit gadiem Latvija tiešām kļūs vien par veco ļaužu zemi, no kuras aizbēguši gandrīz visi jaunie cilvēki, tad nedz paaudžu solidaritātes, nedz pašreizējā pensiju sistēma nespēs nodrošināt pienācīgas pensijas. Bet, pirms šādi – manuprāt, absolūti priekšlaicīgi – norakstīt Latvijas valsti, atcerēsimies, ka, pat neskatoties uz cilvēku aizbraukšanu un iedzīvotāju novecošanos pēdējo trīsdesmit gadu laikā, sistēmas paaudžu solidaritātes komponente spēja nodrošināt lielāku "atdevi" nekā daudz slavētais 2. līmenis.
Īstenojot straujāku Latvijas tautsaimniecības izaugsmi, reformējot un padarot konkurētspējīgāku darbaspēka nodokļu sistēmu, kā arī piesaistot jaunos talantus no citām valstīm, pēc divdesmit gadiem mēs spēsim mūsu senioriem nodrošināt pensiju līmeni, kurš piestāv patiesi attīstītai valstij. Pāreja uz paaudžu solidaritātes pensiju sistēmu ir daļa no visaptveroša plāna. Bet tas jau ir cita raksta temats.
Seko mums 
Grieķija ar NATO atbalstu pašlaik bruņojas, lai varētu aizstāvēties pret iespējamo Turcijas agresiju, bet, lūk, paradokss, arī Turcija ir NATO, līdz ar to arī Turcija rīkojas ar NATO svētību un nebūtu pārsteigts, ka arī ar atbalstu. Visai interesanti, kuras NATO valsts karodziņu Latvijā liks piekārt pie prievītēm šāda visai neizbēgama konflikta gadījumā?
Trīs lietas kultūras skapītī stāv - porcelāns, skandāli un Nacionālā apvienība (NA)… Tādi ir mani iespaidi par pēdējo laiku spilgtākajiem notikumiem kultūras nozarē, kuras politisko vadību NA īsteno jau kādus 12 gadus.
1. Es atzīstu daudzskaitļa pirmo personu mēs, kurā ietilpst visi Latvijas kā suverēnas valsts idejai lojāli Latvijas iedzīvotāji. Es atzīstu visu citu nāciju mēs.
Rit otrais gads kopš Krievijas uzsāktā trīsdienu zibenskara Ukrainā. Pa šo laiku Ukrainas armija papūlējusies demilitarizēt Krievijas bruņotos spēkus par vairāk nekā 20 tūkstošiem militārās tehnikas vienību un vismaz 155 tūkstošiem kritušo iebrucēju. Šie zaudējumi jau ir desmit reizes lielāki nekā PSRS desmit gadu garajā Afganistānas karā.
Nesen medijiem tika ziņots, ka Finanšu izlūkošanas dienests pērn ir saņēmis ziņojumus par vairākiem tūkstošiem aizdomīgu darījumu.
Likumus Latvijā līdzīgi kā citur teorētiski ražo Saeima - mūsu gadījumā 100 deputāti, lai gan faktiski tos nosaka koalīcijas komanda, kuru vieno koalīcijas līgums – deputātu vairākums kas par likumu solidāru apstiprināšanu iepriekš vienojies. Tomēr kas notiktu, ja opozīcija (mazākums) arī vienotos, ka nepieņemamu likumu balsojuma gadījumā viņi vienkārši pamestu zāli un dotos mājās?
Tik daudzi atviegloti uzelpoja, uzzinot, ka pašreizējam Rīgas mēram, stabiņu apmātajam Staķim uz brīdi esot pārgājusi maniakālā kāre uzbrukt pieminekļiem. Uzbrukt mūsu vēsturei un kultūrai. Pār viņu uz brīdi nolaidusies atklāsme, ka Rīgā esot daudz nopietnākas problēmas nekā pieminekļu jaukšana. Protams, ka ir ļoti nopietnas problēmas! Bet patiesībā sašutums sabiedrībā par draudiem pieminekļiem bija tik liels, ka Rīgas mērs kļuva piekāpīgāks.
