Ir jāslēdz mediji, ja tie izplata nepatiesu, maldinošu vai sagrozītu informāciju, un jūs jau zināt, kas to izlems
Beata Jonite, iekšlietu ministra padomniece27.05.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šodien, 27.maijā, iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens iesniedza politiskās partijas "KPV LV" Saeimas frakcijai sagatavotus grozījumu ierosinājumus divos likumos - likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" un likumā "Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums" - lai veicinātu viltus ziņu apkarošanu Latvijā. Grozījumi ir izstrādāti iekšlietu ministra pavasara sākumā sasauktās darba grupas viltus ziņu apkarošanai rezultātā, pēc kā iesaistītās iestādes sniedza savus priekšlikumus.
"Latvijas informatīvās telpas viens no pamata apdraudējumiem ir dezinformācijas izplatīšana, kas ir arī valsts nacionālās drošības jautājums. Dezinformācija ne tikai tieši traucē sabiedrības psiholoģisko noturību dažādu izaicinājumu priekšā, ko saskatām arī Covid-19 laikā, bet arī iejaucas sabiedrības demokrātiskajos procesos, kompromitējot to leģitīmo iznākumu. Protams, jānodrošina arī tas, lai regulējums viltus ziņu apkarošanai vienlaikus neierobežotu cilvēku fundamentālās tiesības uz vārda brīvību," pauž iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens.
Dezinformācijas definīcija vairumā valstu nav precīzi definēta, tomēr Eiropas Komisija savā kopīgajā paziņojumā Eiropas Parlamentam, Eiropadomei, Padomei, Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai norāda, ka "ar dezinformāciju saprot pārbaudāmi nepatiesu vai maldinošu informāciju, kas tiek sagatavota, publiskota un izplatīta, lai gūtu ekonomisku labumu vai maldinātu sabiedrību, un var radīt kaitējumu sabiedrībai. Kaitējumu sabiedrībai cita starpā var radīt draudi demokrātiskajiem procesiem, kā arī sabiedriskajam labumam".
Lai arī pirmais no Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma mērķiem paredz nodrošināt vārda un uzskatu paušanas brīvību, sociāli nozīmīgas informācijas vispārēju pieejamību un netraucētu brīvas, demokrātiskas diskusijas uzturēšanu un attīstību, paverot katram Latvijas iedzīvotājam iespēju patstāvīgi veidot viedokli par valstī notiekošajiem procesiem, un tādējādi sekmējot viņa kā demokrātiskas sabiedrības locekļa līdzdalību ar šiem procesiem saistītu lēmumu izstrādāšanā, tomēr likumā netika paredzēts pietiekami iedarbīgi rīki tam, lai dezinformācijas izplatība informatīvajā telpā neietekmētu šī mērķa sasniegšanu.
Līdz ar to likumā nepieciešams paplašināt nosacījumus pie kādiem Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei ir tiesības anulēt apraides atļauju vai retranslācijas atļauju ar gadījumiem, kad atļaujas saņēmējs izplata nepatiesu, maldinošu vai sagrozītu informāciju. Tāpat ar šādu nosacījumu ir paplašināms arī likumā paredzētais nosacījumu uzskaitījums pie kādiem ir aizliedzama citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai Eiropas Ekonomikas zonas valsts elektroniskā plašsaziņas līdzekļa audiovizuālo pakalpojumu pēc pieprasījuma izplatīšana un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu programmu un raidījumu satura veidošanas ierobežojumi.
Ņemot vērā arī, ka vārda brīvība neparedz sevī tiesības uz nepatiesas, maldinošas un sagrozītas informācijas publiskošanu un izplatīšanu, kā arī lai ierobežotu dezinformācijas izplatīšanas sabiedrībā iespējas un vairotu informācijas publicētāju atbildību par publicējamo saturu, likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" ir attiecīgi jāpaplašina nosacījumu uzskaitījums, pie kādiem ar tiesas nolēmumu pēc ģenerālprokurora ierosinājuma tiesa var pieņemt nolēmumu par masu informācijas līdzekļa darbības izbeigšanu.
* Tekstā saglabāta kroplā oriģinālrakstība
Seko mums 
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
