Iesaki rakstu: 
Ir jāuzraksta jauns demokrātijas stāsts. Vecās 20. gs. ideoloģijas ir sevi diskreditējušas. Tās nenoliedzami katra ir devusi savu pienesumu, bet kopumā sevi ir izsmēlušas - pagātnē vairākas ir izmantojuši noziedzīgi režīmi un politiķi. Un arī mūsdienās šie politiskie strāvojumi nereti tiek izmantoti korumpētu grupējumu aizsegam. Redzami politiķi sevi nekautrējoties pasludina par šo ideju mantiniekiem un nesējiem, bet paši pat negrasās sekot idejām, ko sludina.
Rezultāta ir izveidojusies diezgan liela putra - labējie uzvedas kā kreisie, kreisie kā labējie, konservatīvie spiesti aizstāvēt liberālās vērtības laikā, kad tā dēvētie liberāļi mēģina paštaisni uzspiest vienu - tikai savu patiesību, patiesībā uzvedoties kā ekstrēmi labējie. Tajā pašā laikā, ja šie pašpasludinātie liberāļi un “patiesības” cīnītāji redz netaisnības, kas neatbilst viņu interesēm, viņi mierīgi pagriež muguru klajiem uzbrukumiem demokrātijai, tās pamata principiem. Ne tikai demokrātijai - pat klajiem cilvēktiesību pārkāpumiem.
Pretēju, neērtu viedokļu paudējiem mutes tiek aizlīmētas ar agresīvām klišejām, kuras teju vai nokopētas no Džordža Orvela “
Ir laiks jaunam, laikam atbilstošam demokrātijas stāstam, kas sevi ietvertu pagātnes mantojumu, bet nenestu līdzi 20. gs kļūdas. Šobrīd nacionālisms, sociālisms, liberālisms un citi stāsti ir stigmatizēti, dialogs starp šīm nometnēm pārvērties par nekonstruktīvu naidu, kur viens otru vairs nedzird.
Tas rada bīstamu augsni globāla autoritārisma renesansei. Vēl 2000. gadu sākumā Putins bija teju vai vienīgais lielvalstu līderis ar šādu diagnozi, tas šķita izņēmums. Šobrīd viņam līdzīgie ir bīstami savairojušies un kļūst aizvien pārliecinātāki, jaudīgāki. Viņi ir sajutuši, ka demokrātija kā ideja ir krietni sašķobījusies, novājināta.
Ir laiks jaunam demokrātijas stāstam, par kuru varētu kopīgi vienoties. Tai skaitā Latvijā. Jo nevaram vairs staigāt no vienas krīzes uz otru. Apkarot vienus oligarhus, lai vietā nāktu citi, skatīties, kā patiesa demokrātija tiek pārvērsta par farsu, kur valdībās nāk ministri, kuri neatbilst vairs nekādiem atbildīgas demokrātijas standartiem un tālredzīgas sabiedrības vajadzībām. Piedevām šobrīd ir runa par latviešu kā tautas izdzīvošanu burtiskā nozīmē.
Ir sistēmiski jāmaina, ir jābūt jaunam stāstam, kopīgi vienojoties par principiem, vērtībām. Nevis revolucionāri graujot veco, bet evolucionāri mierīgi un konstruktīvi. Saliekot visu pa plauktiņiem, noformulējot redzējumu, kopīgu demokrātijas izpratni, saprotot, ko tieši mēs vēlamies. Kopā.
Es jau kādu laiku domāju un strādāju pie šīs vīzijas jeb jaunā Demokrātijas Manifesta.
Lūdzu, nepārprotiet, man nav ambīciju un ilūziju uzrakstīt unikālu "vispārējās laimības recepti”. Vienkārši vēlos piedāvāt saprotamu stāstu, pamata vērtību un principu komplektu, par kuru kopīgi vienojamies un pie kura pieturamies.
Mana pieticīgā vēlme ir uzrakstīt tikai skici – pamatu, uz kura tālāk jau kopīgi būvējam kopējo Redzējumu. Uzsveru - kopīgi, ieklausoties, sadzirdot, saprotot, pieņemot vienam otru - ar cieņu, izpratni un savstarpēju atbalstu.
Tai ir jābūt sistēmai, kur kopēja sadarbība, ideju apmaiņa, konkurence mūs konstruktīvi ved uz priekšu. Jā, strīdos un diskusijās, bet, nezaudējot spēju cienīt pamata principus un savstarpēju cieņu.
Jo autoritārisms, visa paveida "vadonismi," "elites" jeb kliķu falšās, dekoratīvās "demokrātijas" patiesībā agri vai vēlu noved pie smalku šķirnes suņu problēmām - tās sāk vārīties un pāroties savā starpā un sulā un neizbēgami deģenerējas. (Krievijā, Baltkrievijā degradāciju veicinājusi putiniska "vadonisma" sērga, Latvijā demokrātija ir degradēta ar "elites" jeb patiesībā šaura politiskā karteļa demokrātijas imitāciju.)
Patiesas demokrātijas īstais spēks ir tieši tautvaldībā - proti, spējā apvienot pēc iespējas vairāk cilvēku ideju, domu, apmaiņā - radīt pēc iespējas efektīvāku, atvainojiet par svešvārdu, sabiedrības sinerģiju. Pamatā jāliek pēc iespējas labāka izglītība, efektīvi sociālie "lifti." Tā ir recepte, kas sevi ir apliecinājusi tādās sekmīgās demokrātijās kā, piemēram, Šveice vai Somija.
Un tas ir iespējams arī Latvijā. Bet mums ir kopīgi jātiek skaidrībā par to, kā beidzot atbrīvoties no korupcijas sērgas, ko saprotam ar terminu - atbildīga demokrātija - un kādiem ir jābūt principiālajiem pamatiem, kuros balstīt mūsu kopējo valsti, sabiedrību, tautu, nākotni.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
