Iesaki rakstu: 
Ir jāuzraksta jauns demokrātijas stāsts. Vecās 20. gs. ideoloģijas ir sevi diskreditējušas. Tās nenoliedzami katra ir devusi savu pienesumu, bet kopumā sevi ir izsmēlušas - pagātnē vairākas ir izmantojuši noziedzīgi režīmi un politiķi. Un arī mūsdienās šie politiskie strāvojumi nereti tiek izmantoti korumpētu grupējumu aizsegam. Redzami politiķi sevi nekautrējoties pasludina par šo ideju mantiniekiem un nesējiem, bet paši pat negrasās sekot idejām, ko sludina.
Rezultāta ir izveidojusies diezgan liela putra - labējie uzvedas kā kreisie, kreisie kā labējie, konservatīvie spiesti aizstāvēt liberālās vērtības laikā, kad tā dēvētie liberāļi mēģina paštaisni uzspiest vienu - tikai savu patiesību, patiesībā uzvedoties kā ekstrēmi labējie. Tajā pašā laikā, ja šie pašpasludinātie liberāļi un “patiesības” cīnītāji redz netaisnības, kas neatbilst viņu interesēm, viņi mierīgi pagriež muguru klajiem uzbrukumiem demokrātijai, tās pamata principiem. Ne tikai demokrātijai - pat klajiem cilvēktiesību pārkāpumiem.
Pretēju, neērtu viedokļu paudējiem mutes tiek aizlīmētas ar agresīvām klišejām, kuras teju vai nokopētas no Džordža Orvela “
Ir laiks jaunam, laikam atbilstošam demokrātijas stāstam, kas sevi ietvertu pagātnes mantojumu, bet nenestu līdzi 20. gs kļūdas. Šobrīd nacionālisms, sociālisms, liberālisms un citi stāsti ir stigmatizēti, dialogs starp šīm nometnēm pārvērties par nekonstruktīvu naidu, kur viens otru vairs nedzird.
Tas rada bīstamu augsni globāla autoritārisma renesansei. Vēl 2000. gadu sākumā Putins bija teju vai vienīgais lielvalstu līderis ar šādu diagnozi, tas šķita izņēmums. Šobrīd viņam līdzīgie ir bīstami savairojušies un kļūst aizvien pārliecinātāki, jaudīgāki. Viņi ir sajutuši, ka demokrātija kā ideja ir krietni sašķobījusies, novājināta.
Ir laiks jaunam demokrātijas stāstam, par kuru varētu kopīgi vienoties. Tai skaitā Latvijā. Jo nevaram vairs staigāt no vienas krīzes uz otru. Apkarot vienus oligarhus, lai vietā nāktu citi, skatīties, kā patiesa demokrātija tiek pārvērsta par farsu, kur valdībās nāk ministri, kuri neatbilst vairs nekādiem atbildīgas demokrātijas standartiem un tālredzīgas sabiedrības vajadzībām. Piedevām šobrīd ir runa par latviešu kā tautas izdzīvošanu burtiskā nozīmē.
Ir sistēmiski jāmaina, ir jābūt jaunam stāstam, kopīgi vienojoties par principiem, vērtībām. Nevis revolucionāri graujot veco, bet evolucionāri mierīgi un konstruktīvi. Saliekot visu pa plauktiņiem, noformulējot redzējumu, kopīgu demokrātijas izpratni, saprotot, ko tieši mēs vēlamies. Kopā.
Es jau kādu laiku domāju un strādāju pie šīs vīzijas jeb jaunā Demokrātijas Manifesta.
Lūdzu, nepārprotiet, man nav ambīciju un ilūziju uzrakstīt unikālu "vispārējās laimības recepti”. Vienkārši vēlos piedāvāt saprotamu stāstu, pamata vērtību un principu komplektu, par kuru kopīgi vienojamies un pie kura pieturamies.
Mana pieticīgā vēlme ir uzrakstīt tikai skici – pamatu, uz kura tālāk jau kopīgi būvējam kopējo Redzējumu. Uzsveru - kopīgi, ieklausoties, sadzirdot, saprotot, pieņemot vienam otru - ar cieņu, izpratni un savstarpēju atbalstu.
Tai ir jābūt sistēmai, kur kopēja sadarbība, ideju apmaiņa, konkurence mūs konstruktīvi ved uz priekšu. Jā, strīdos un diskusijās, bet, nezaudējot spēju cienīt pamata principus un savstarpēju cieņu.
Jo autoritārisms, visa paveida "vadonismi," "elites" jeb kliķu falšās, dekoratīvās "demokrātijas" patiesībā agri vai vēlu noved pie smalku šķirnes suņu problēmām - tās sāk vārīties un pāroties savā starpā un sulā un neizbēgami deģenerējas. (Krievijā, Baltkrievijā degradāciju veicinājusi putiniska "vadonisma" sērga, Latvijā demokrātija ir degradēta ar "elites" jeb patiesībā šaura politiskā karteļa demokrātijas imitāciju.)
Patiesas demokrātijas īstais spēks ir tieši tautvaldībā - proti, spējā apvienot pēc iespējas vairāk cilvēku ideju, domu, apmaiņā - radīt pēc iespējas efektīvāku, atvainojiet par svešvārdu, sabiedrības sinerģiju. Pamatā jāliek pēc iespējas labāka izglītība, efektīvi sociālie "lifti." Tā ir recepte, kas sevi ir apliecinājusi tādās sekmīgās demokrātijās kā, piemēram, Šveice vai Somija.
Un tas ir iespējams arī Latvijā. Bet mums ir kopīgi jātiek skaidrībā par to, kā beidzot atbrīvoties no korupcijas sērgas, ko saprotam ar terminu - atbildīga demokrātija - un kādiem ir jābūt principiālajiem pamatiem, kuros balstīt mūsu kopējo valsti, sabiedrību, tautu, nākotni.
Seko mums 
Kamēr mūsu nevarneši cīnās ar savām sīkajām ķibelēm, mēģinot samazināt birokrātiju un domājot, kādu vēl formālu kosmētisko remontu veikt savai brūkošajai Vienotības dirškenu koalīcijai, VĀCIJA BLIEŽ PA RITĪGO! BLIEŽ TĀ, ka tas ATSAUKSIES UZ visu EIROPU!
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
Iedomājaties, ka oriģinālā 2011, gadā pasažieru plūsma Rail Baltica tika plānota 3,26 miljoni pasažieru (2040 gadā). Pēdējā 2024.gada CBA dokumentos atradīsiet 51 miljonu pasažieru (2056. gadā).
Rīgas rajona tiesa 14. februārī piemēroja apcietinājumu Aleksandram Gapoņenko, kurš jau iepriekš ir ticis sodīts par nacionālā naida kurināšanu. Vladimirs Žirinovskis reiz solīja Baltijas valstis pārvērst par Krievijas guberņām, Gapoņenko droši vien cerēja reiz kļūt par gubernatoru... Bet nu būs jāsēž cietumā, nevis gubernatora krēslā.
Pagājusi nedaudz vairāk nekā nedēļa, kopš animācijas filma "Straume" pārrakstījusi Latvijas kino vēsturi, saņemot "Oskaru" kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma. Kamēr filmas veidotāji turpina darbu pie nākamā projekta, tikmēr politikas veidotājiem arvien jādomā ne vien par plašāku atbalstu kino nozarei Latvijā, bet jāizmanto mirklis Latvijas tēla un Latvijas kā kino uzņemšanai draudzīgas valsts popularizēšanai.
Cienījamā Latvijas Republikas valdība! Ņemot vērā pašreizējo stāvokli valsts izglītības sistēmā, mēs, Rīgas Stradiņa universitātes studenti, lūdzam Jūs izskatīt mūsu priekšlikumus. Mēs ierosinām:
Visu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) pastāvēšanas laiku tikai divi politiķi ir saņēmuši reālus sodus. 2007. gadā "Jūrmalgeitas" izmeklēšanas rezultātā Juris Hlevickis tika ieslodzīts uz pieciem gadiem, taču pilnu sodu viņš tā arī nenosēdēja. Pagājušajā gadā Ķekavas vicemērs tika notiesāts par izspiešanu un saņēma četrus gadus.
Demogrāfija mūsdienu pasaulē Latvijai ir svarīga problēma. Latvijas iedzīvotāji pārstāj dzemdēt bērnus, un valdībai vēl nav bijis laika skaidri formulēt šīs problēmas risināšanas iespējas. Tajā pašā laikā valsti pārpludina arābu imigranti. Šī situācija, protams, negatīvi ietekmē latviešu tautu.
