Iesaki rakstu: 
Ir jāuzraksta jauns demokrātijas stāsts. Vecās 20. gs. ideoloģijas ir sevi diskreditējušas. Tās nenoliedzami katra ir devusi savu pienesumu, bet kopumā sevi ir izsmēlušas - pagātnē vairākas ir izmantojuši noziedzīgi režīmi un politiķi. Un arī mūsdienās šie politiskie strāvojumi nereti tiek izmantoti korumpētu grupējumu aizsegam. Redzami politiķi sevi nekautrējoties pasludina par šo ideju mantiniekiem un nesējiem, bet paši pat negrasās sekot idejām, ko sludina.
Rezultāta ir izveidojusies diezgan liela putra - labējie uzvedas kā kreisie, kreisie kā labējie, konservatīvie spiesti aizstāvēt liberālās vērtības laikā, kad tā dēvētie liberāļi mēģina paštaisni uzspiest vienu - tikai savu patiesību, patiesībā uzvedoties kā ekstrēmi labējie. Tajā pašā laikā, ja šie pašpasludinātie liberāļi un “patiesības” cīnītāji redz netaisnības, kas neatbilst viņu interesēm, viņi mierīgi pagriež muguru klajiem uzbrukumiem demokrātijai, tās pamata principiem. Ne tikai demokrātijai - pat klajiem cilvēktiesību pārkāpumiem.
Pretēju, neērtu viedokļu paudējiem mutes tiek aizlīmētas ar agresīvām klišejām, kuras teju vai nokopētas no Džordža Orvela “
Ir laiks jaunam, laikam atbilstošam demokrātijas stāstam, kas sevi ietvertu pagātnes mantojumu, bet nenestu līdzi 20. gs kļūdas. Šobrīd nacionālisms, sociālisms, liberālisms un citi stāsti ir stigmatizēti, dialogs starp šīm nometnēm pārvērties par nekonstruktīvu naidu, kur viens otru vairs nedzird.
Tas rada bīstamu augsni globāla autoritārisma renesansei. Vēl 2000. gadu sākumā Putins bija teju vai vienīgais lielvalstu līderis ar šādu diagnozi, tas šķita izņēmums. Šobrīd viņam līdzīgie ir bīstami savairojušies un kļūst aizvien pārliecinātāki, jaudīgāki. Viņi ir sajutuši, ka demokrātija kā ideja ir krietni sašķobījusies, novājināta.
Ir laiks jaunam demokrātijas stāstam, par kuru varētu kopīgi vienoties. Tai skaitā Latvijā. Jo nevaram vairs staigāt no vienas krīzes uz otru. Apkarot vienus oligarhus, lai vietā nāktu citi, skatīties, kā patiesa demokrātija tiek pārvērsta par farsu, kur valdībās nāk ministri, kuri neatbilst vairs nekādiem atbildīgas demokrātijas standartiem un tālredzīgas sabiedrības vajadzībām. Piedevām šobrīd ir runa par latviešu kā tautas izdzīvošanu burtiskā nozīmē.
Ir sistēmiski jāmaina, ir jābūt jaunam stāstam, kopīgi vienojoties par principiem, vērtībām. Nevis revolucionāri graujot veco, bet evolucionāri mierīgi un konstruktīvi. Saliekot visu pa plauktiņiem, noformulējot redzējumu, kopīgu demokrātijas izpratni, saprotot, ko tieši mēs vēlamies. Kopā.
Es jau kādu laiku domāju un strādāju pie šīs vīzijas jeb jaunā Demokrātijas Manifesta.
Lūdzu, nepārprotiet, man nav ambīciju un ilūziju uzrakstīt unikālu "vispārējās laimības recepti”. Vienkārši vēlos piedāvāt saprotamu stāstu, pamata vērtību un principu komplektu, par kuru kopīgi vienojamies un pie kura pieturamies.
Mana pieticīgā vēlme ir uzrakstīt tikai skici – pamatu, uz kura tālāk jau kopīgi būvējam kopējo Redzējumu. Uzsveru - kopīgi, ieklausoties, sadzirdot, saprotot, pieņemot vienam otru - ar cieņu, izpratni un savstarpēju atbalstu.
Tai ir jābūt sistēmai, kur kopēja sadarbība, ideju apmaiņa, konkurence mūs konstruktīvi ved uz priekšu. Jā, strīdos un diskusijās, bet, nezaudējot spēju cienīt pamata principus un savstarpēju cieņu.
Jo autoritārisms, visa paveida "vadonismi," "elites" jeb kliķu falšās, dekoratīvās "demokrātijas" patiesībā agri vai vēlu noved pie smalku šķirnes suņu problēmām - tās sāk vārīties un pāroties savā starpā un sulā un neizbēgami deģenerējas. (Krievijā, Baltkrievijā degradāciju veicinājusi putiniska "vadonisma" sērga, Latvijā demokrātija ir degradēta ar "elites" jeb patiesībā šaura politiskā karteļa demokrātijas imitāciju.)
Patiesas demokrātijas īstais spēks ir tieši tautvaldībā - proti, spējā apvienot pēc iespējas vairāk cilvēku ideju, domu, apmaiņā - radīt pēc iespējas efektīvāku, atvainojiet par svešvārdu, sabiedrības sinerģiju. Pamatā jāliek pēc iespējas labāka izglītība, efektīvi sociālie "lifti." Tā ir recepte, kas sevi ir apliecinājusi tādās sekmīgās demokrātijās kā, piemēram, Šveice vai Somija.
Un tas ir iespējams arī Latvijā. Bet mums ir kopīgi jātiek skaidrībā par to, kā beidzot atbrīvoties no korupcijas sērgas, ko saprotam ar terminu - atbildīga demokrātija - un kādiem ir jābūt principiālajiem pamatiem, kuros balstīt mūsu kopējo valsti, sabiedrību, tautu, nākotni.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
