Iesaki rakstu: 
Tāda vienkārša lieta kā nobalsošana Saeimas vēlēšanās š.g. 6.oktobrī nevis vienam vai diviem Latvijas pilsoņiem, bet aptuveni veseliem 60 tūkstošiem (ne)apzinīgo, iespējams, naivo letiņu, principā kļuva par kaut kādu marasmu. Rezultātā liela daļa potenciālo balsot gribētāju vienkārši atmeta ar roku vēlēšanām Centrālās vēlēšanu komisijas vadītāja Arņa Cimdara radīto vai nenovērsto birokrātisko peripetiju dēļ, kurām beigās ir jārezultējas kaut kādā vēlētāja personas apliecībā, kas būtībā neatšķiras no tā paša ID jebšu Latvijas Republikas personas apliecības, kas nav pase, bet būtībā tas ir viens un tas pats!
Tagad man gribētos uzdot vienu retorisku jautājumu izbijušās partijas „Saimnieks” biedram Arnim Cimdaram: „Kas tu par saimnieku, ka interneta un informācijas tehnoloģiju laikmetā, kad uz visiem stūriem ir WI-FI, G4, G5, viss tiek čipots – behas, suņi, kaķi, e-taloni un karta rižaņina... gandrīz katram bomzim ir jau elektroniskais paraksts,... tad priekš kam, taisot pasi, ik reizi man noņem pirkstu nospiedumus?”
Cimdars forever! Gadi nāk un iet, bet vienmēr ar balsošanu kaut kādas problēmas! Labāk būtu pastāstījis, ar ko nodarbojas tavs kantoris pēc vēlēšanām... pārskaita balsis?
Mazliet papētīju šo putnu interneta bezgalīgajās annālēs un noskaidroju, ko tik šis nav darījis Latvijā līdz šim. Lūk, te ir daži viņa darbi: Saeimas vēlēšanas (1998., 2002., 2006., 2010.gadā u.c.), Eiropas Parlamenta vēlēšanas Latvijā (2004.un 2009.gadā), Tautas nobalsošana par Latvijas dalību Eiropas Savienībā (2003. gadā), Pašvaldību vēlēšanas (1997., 2001., 2005. un 2009. gadā), un Parakstu vākšanas un tautas nobalsošanas (1998., 1999., 2000., 2007. un 2008. gadā).
Kur tik šis nav novērojis vēlēšanas: parlamenta vēlēšanas Austrijā, Azerbaidžānā, Baltkrievijā, Gruzijā, Igaunijā, Kazahstānā, Lietuvā, Polijā, Ukrainā un Ungārijā; prezidenta vēlēšanas Azerbaidžānā, Baltkrievijā, Gruzijā, Kazahstānā, Lietuvā, Polijā un Ukrainā; Eiropas Parlamenta vēlēšanas Dānijā un Zviedrijā (1999.gadā); referendumus par dalību Eiropas Savienībā Igaunijā, Lietuvā un Polijā (2003.gadā), un pat 2003.gada aprīlī EDSO Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību biroja novērtēšanas misijas sastāvā piedalījās Skotijas un Ziemeļīrijas Parlamenta vēlēšanu novērošanā Lielbritānijā.
Kur tik nav devis padomus, sniedzot lekcijas un seminārus Moldovas Republikas Centrālās vēlēšanu komisijas un reģionālo vēlēšanu komisiju locekļiem ACEEEO projekta „Moldovas Republikas Centrālās vēlēšanu komisijas vēlēšanu kapacitātes sekmēšana” (2008. gada jūlijs, Kišiņeva, Moldova); sniedzot konsultācijas un apmainoties ar pieredzi ar vēlēšanu administratoriem, valsts amatpersonām un NVO pārstāvjiem no Kosovas (2007.gada maijs), Gruzijas (2008.gada februāris, 2008.gada aprīlis, 2009.gada oktobris un 2009.gada decembris), Baltkrievijas (2009.gada aprīlis), Moldovas (2008.gada marts, pēc ANO Attīstības programmas lūguma) un Turkmenistānas (2008.gada jūlijs – augusts, pēc ANO Attīstības programmas lūguma). Pat paspējis vadīt Starptautiskās vēlēšanu administrēšanas praksi Rīgā prakses dalībniekiem no Irānas (2009.gada marts, sadarbībā ar Creative Associates International Inc. un Starptautisko vēlēšanu izglītības padomi), kā arī tikties ar prakses dalībniekiem no Irānas un Turcijas (2009.gada septembris).
Kādās viņš tikai konferencēs un semināros par vēlēšanu organizēšanu nav piedalījies: paneļdiskusijā “Grūtības vēlēšanu administrēšanas iestāžu darbībā, līdzsvarojot sarežģītas politiskās intereses” (2009.gada jūlijs, Vīne, Austrija); paneļdiskusijā “EDSO esošo saistību pielietošana” (2008.gada jūlijs, Vīne, Austrija), bijis moderators seminārā “Balsstiesību atņemšanas kritēriji” 6.Eiropas vēlēšanu administratoru konferencē (2009. gada novembris, Hāga, Nīderlande), piedalījies 4.Eiropas vēlēšanu administratoru konferencē “Cīņa pret vēlēšanu rezultātu viltošanu: sūdzību un pārsūdzēšanas procedūra” (2007. gada septembris, Strasbūra, Francija); sesijā “Tiesu nolēmumi lietās par vēlēšanu rezultātu apstrīdēšanu: Latvijas pieredze” priekšsēdētājs un referents (2009. gada septembris, Erevāna, Armēnija); sesijā “Vēlētāju sarakstu precizitātes garantija: sabiedriskā vai privātā?” priekšsēdētājs un referents (2008. gada septembris, Konstance, Rumānija); sesijā “Vēlēšanas un izglītība – vajadzības, pieredze un perspektīvas” priekšsēdētājs un referents (2007. gada septembris, Strasbūra, Francija); piedalījies starptautiskajā konferencē “2010. gada Parlamenta vēlēšanas: vairāk demokrātijas un caurspīdīguma”, ko organizēja Asociācija par pilsonisko sabiedrību Azerbaidžānā sadarbībā ar Francijas NVO Eurasie: les nouveaux horizont (2010. gada aprīlis, Baku, Azerbaidžāna); piedalījies starptautiskajā konferencē “Vēlēšanu administrēšana Moldovas Republikā: evolūcija un perspektīvas”, ko organizēja Moldovas Centrālā vēlēšanu komisija ar ANO Attīstības programmas Moldovā, IFES un Eiropas Padomes atbalstu (2009.gada novembris, Kišiņeva, Moldova); piedalījies Starptautiskā vēlēšanu sistēmu fonda Prezidenta vēlēšanu programmā (IFES 2008 U.S. Election Program) (2008.gada novembris, Vašingtona, ASV); bijis paneļdiskusijas “Godīgas un atklātas vēlēšanas Eiropas politiskā dialoga kontekstā” dalībnieks 3.semināra starptautiskajiem novērotājiem un konsultantiem valsts varas vēlēšanās NVS valstīs ietvaros (2008.gada februāris, Sanktpēterburga, Krievija); piedalījies starptautiskajā konferencē “2007.gada vispārējo vietējo vēlēšanu iezīmes Moldovas Republikā. Pieredze, problēmas, tendences un secinājumi” (2007.gada decembris, Kišiņeva, Moldova); piedalījies starptautiskajā konferencē “Progresīvas balsošanas tehnoloģijas 2007.Tagadne un nākotne” (2007.gada novembris, Budapešta, Ungārija); atradies plenārsesijā “Profesionālā attīstība” moderators Pasaules Vēlēšanu organizācijas konferencē (2007. gada marts, Vašingtona, ASV); bijis sesijas “Vēlēšanu administrēšana un vēlēšanu novērošana” priekšsēdētājs Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas konferencē „Vēlēšanu novērošanas parlamentārā dimensija: Kopīgu standartu pielietošana” (2007.gada februāris, Strasbūra, Francija) un ņēmis dalību Eiropas valstu vēlēšanu organizatoru asociācijā (ACEEEO), kā arī no 2000.gada viņš ir ACEEEO Izpildpadomes loceklis un no 1997. gada – ACEEEO loceklis, bet no 2005. – 2007.gadam – viņš vairs nebija loceklis, jo bija ACEEEO prezidents.
Nu piekritīsiet, ka viņš ir gramotnij čuvak, bet naglu sienā iedzīt nejēdz! Nu kāpēc četru gadu laikā nevarēja vismaz sakārtot, lai 4% Latvijas balsstiesīgo varētu nobalsot ar ID kartēm, - datoru par maz?
Un, protams, fascinē arī PMLP darba laiki, jo, ja man konservu fabrikas šefs neiedod brīvdienu, kā lai es no Rojas vai Ģipkas, vai Zilupes paspēju izņemt savu vēlētāju apliecību 6.oktobrī līdz pulksten 16.30, bet sestdien pērties uz Rīgas 1.nodaļu (Čiekurkalna 1.līnija) līdz pulksten 19.30 arī vairs nav nekādas jēgas!
Avoti:
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
