Iesaki rakstu: 
Tāpat kā Amerikā ik pa pāris gadiem pāri traucas tornado, visu dzīvo noslaucīdams, bet nedzīvo sagraudams, Latvijas politikai laiku pa laikam pāri brāžas Baiba Rozentāle, citkārt kā kompartijas, citkārt kā sociāldemokrātu, citkārt kā Tautas partijas biedre, bet šoreiz jau kā Saskaņas centra pārstāve.
Šķiet, lielāko virpuli Baiba sagrieza 2009. gadā, kad, Tautas partijas atbalstīta, nonāca veselības ministres krēslā, aizslēdza Rīgas 1. slimnīcu, slēdza Sabiedrības veselības aģentūru (SVA).
Līdz Baibai Rozentālei nevienam pasaulē nebija ienācis prātā aizvērt vienīgo kompetento iestādi valstī, kas atbild par profilaksi un prevenciju, un pārvērst visu šo darbību par infekcijas slimību meklēšanu un apkarošanu. Pēc SVA likvidācijas Latvija kļuva par vienīgo valsti pasaulē ar samērojamu sociālo attīstību, kurā nebija nevienas iestādes, kas rūpētos lai iedzīvotāji neslimotu, nevis cīnītos ar sekām.
Šo faktu pasaule uzņēma ar neslēptu interesi, apsprieda Pasaules Veselības organizācijas Ģenerālajā asamblejā un pat retoriski jautāja– vai Latvija eksperimenta kārtībā negribētu atteikties arī no primārās aprūpes? Trīs gadus visa Latvija katru dienu klausījās šausmu stāstus par briesmīgo legionellu un nāvējošo gripas vīrusu, bet pilnībā piemirsa profilaksi pret sirds slimībām vai nepieciešamību pārbaudīties pret krūts vēzi.
Baibas Rozentāles veikums ir arī Latvijas iedzīvotāju neuzticība vakcinācijai un vakcinācijas apjoma strauja krišanās. Ja vienā gadā tiek veiktas visas iespējamās reformas vakcinācijā un pievienotas četras jaunas vakcīnas, tad ģimenes ārsti, pediatri un citas personas, kas rūpīgi darījušas savu darbu, sāk neuzticēties valsts politikai.
Vēl vairāk neuzticēties sāk jaunās māmiņas, un visiem rodas iespaids, ka visa vakcinācijas jezga saistīta tikai un vienīgi ar faktu, ka iepirkšana notika caur Infektoloģijas centru, kas no malas, iespējams, izskatījās gauži koruptīva nodarbe.
Nekad nevienam Latvijā nav izdevies veikt tik daudz asu, haotisku sociālu kustību, kas jebkurā valstī ar attīstītāku iedzīvotāju pašcieņu novestu pie sociāliem satricinājumiem. Atcerieties, pa dienām: slimnīca būs slēgta; nē– slimnīca būs atvērta, nē – slimnīcas vietā būs traumpunkts, bet tad pēkšņi – slimnīcas budžets līdzināsies divām nullēm. Vēl gadsimtu katra Baibas Rozentāles emocionāli radošā sociālā performance būtu Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas vērta.
Rīgas 1. slimnīca divus gadsimtus bija nozīmīgākā ātrās un neatliekamās palīdzības sniegšanas vieta. Slimnīca bija gatava jebkurā mirklī uzņemšanas nodaļā sagaidīt vairākus desmitus pacientu vienlaicīgi. Baiba Rozentāle slimnīcu slēdza tikai personiskas antipātijas dēļ. Nelabvēļi gan melsa, ka slimnīcas vadība atteikusies profesorei maksāt slavenos „saskaņas otkatus”, bet es šīm nepārbaudāmām ziņām neticu.
Pret 1. slimnīcas slēgšanu iebilda premjers Valdis Dombrovskis, un man kā viņa padomniekam bija iespējas būt klāt situācijās, kad premjers strikti pieprasīja aprēķinus šādai slēgšanai un stratēģiju tālākai veselības aprūpei Rīgā. Diemžēl aprēķinus un citu dokumentāciju Veselības ministrijas ierēdņi tolaik sastādīja, akli izpildot Baibas Rozentāles uzstādījumus. Rīgas 1. slimnīca tika slēgta, nodaļu vadītāji un spēcīgākie kolēģi devās uz ārvalstīm, māsas un sanitāri darbu meklēja kur kurais.
Šobrīd Rīgas 1. slimnīca akūtos pacientus vairs nepieņem, galvenokārt sniedz ambulatoros un dienas stacionāra pakalpojumus. Stradiņa slimnīca, kas nekad nav bijusi neatliekamās palīdzības slimnīca, nespēj savā nelielajā uzņemšanā tikt galā ar pacientu plūsmu. Nila Ušakova vēlme atjaunot neatliekamo palīdzību Rīgas 1. slimnīcā nav lāga realizējama, jo neatliekamo darbu veic personāls, nevis telpas. Pirmsrozentāles ērā Rīgas 1. slimnīca bija perfekta mašīna, kurā bija apmācīts katrs zobratiņš– ārsts, māsa, ārsta palīgs, sanitārs, rentgenlaborants. To atjaunot ir faktiski neiespējami.
Visiem tiem, kas piemirsuši Baibas Rozentāles lielos darbus, atgādināšu Bauskas medicīnas darbinieku iztramdīšanu no Bauskas tilta ar policijas specvienību palīdzību, kad baušķēnieši protestēja pret Baibas Rozentāles lēmumu noņemt Bauskas slimnīcai pilnīgi visu finansējumu.
Savulaik Daugavpils ātrās palīdzības stacija izsludināja konkursu jaunas vieglās automašīnas iegādei. Mašīnai vajadzēja ādas krēslus un speciālas halogēnu spuldzes, īpašu aprīkojumu. Iepirkumu izsludināja Daugavpils neatliekamās palīdzības stacija, bet mašīnu saņemtu jau Neatliekamās palīdzības centrs. Vai šo mašīnu vajadzēja Daugavpils feldšerīšiem, lai aizbrauktu pie pacienta?
Nē, mašīna bija paredzēta veselības ministrei Baibai Rozentālei, jo viņa, lūk, nevar braukt tumšas krāsas mašīnā – tas viņai nepiestāvot un esot psiholoģiski nomācoši. Lai iegādātos jauno Mercedes, Neatliekamās palīdzības dienests noslēdza līgumu ar Domenikss grupu.
Protams, Daugavpils kolēģiem negribējās iesaistīties afērā, viņi nopludināja informāciju, ka tiks iepirkta šāda automašīna. Par to uzzināja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis un pieprasīja paskaidrojumus. Un tad pēkšņi ministre Baiba Rozentāle pikti norāja daugavpiliešus par šādu iepirkumu. Tā nu ministrei nācās braukt ar prastu Audi 6.
Un tomēr ir kāds prieciņš par Baibas Rozentāles brāzmaino atgriešanos politikā. Tālajā 2010. gada pavasarī Andris Šķēle nolēma atsaukt visus Tautas partijas ministrus no valdības, jo saprata, ka Baiba Rozentāle spēs partiju nogremdēt. Tautas partijai tolaik bija izcils ārlietu ministrs Māris Riekstiņš, talantīgs kultūras ministrs Ints Dālderis, rosīgs reģionālās attīstības ministrs Edgars Zalāns, kas visi vēl labprāt būtu strādājuši valsts un tautas labā, bet bija jāiet prom.
Kā zināms, pēc šīs promiešanas Tautas partija vairs neatguvās. Tā nu Saskaņas centrs var braši doties Tautas partijas pēdās, iedodot Baibai Rozentālei uzvarošo Krustiņsones karogu rokās.
Baibas Rozentāles vārdu varētu akmenī iecirst ar šādu tekstu: „Viņai izdevās sagraut Rīgas 1. slimnīcu, kas pirms tam bija veiksmīgi strādājusi 200 gadu, un simtiem Latvijas ārstu aizsūtīt svešumā veiksmīgāk nekā Staļinam ar represijām."
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
