Ir meli, lieli meli un Pavļuta priekšvēlēšanu rosība

Nepiepildāms solījums – mazināt PVN zālēm

Ir meli, lieli meli un ministru priekšvēlēšanu rosība. Ir ministri, kas katru rītu un vakaru dzied televizorā. Daniels Pavļuts dažus mēnešus pirms vēlēšanām ir nācis klajā ar Konceptuālo ziņojumu par zāļu finansiālo pieejamību, kurā laipni piedāvā samazināt PVN recepšu un bezrecepšu zālēm no  12% uz 5%, pārskatīt zāļu cenas veidošanas principus, samazinot zāļu gala cenas pacientiem, noteikt konkrētu piecenojumu dārgām zālēm un veikt citas kustības.

Noklausījos Pavļutu  televīzijā un aplaudēju viņam: viedi vārdi – ja inflācijas dēļ pensionārs nevar zāles nopirkt, valstij jānāk viņam palīgā. Izlasīju konceptuālā ziņojuma projektu (tas nav pārlieku garš, tikai 40 lapaspuses – to var atrast MK dokumentos) – haotisks, balstīts uz ļoti atšķirīgiem dokumentiem, ļoti atšķirīga metodoloģija, tabulas un attēli ņemti no dažādiem avotiem, tādēļ to kopālikšanu var uzskatīt par kompilāciju. Rodas iespaids, ka Veselības ministrija dzīvo 2018. gadā, vismaz naudiskie aprēķini ir veci un pašreizējai situācijai neatbilstoši. 

Lielākā nelaime, ka dokumentu ir rakstījuši dažādi cilvēki (atšķirīgi termini, valoda, uzstādījumi) un dokuments satur milzīgas pretrunas. Atsevišķās vietās nekautrīgi tulkojumi no citu valstu dokumentiem, šķiet, izmantojot hugo.lv. 

Sākumā par PVN likmes samazināšanu. Ja nu Daniels Pavļuts vēlējās mazināt PVN zālēm ,  tad viņam bija pusotra gada šim vingrinājumam. Tad tas bija jādara laikā, kad bija ārkārtas  stāvoklis, kad Ministru kabinets varēja brīvi rosīties ar budžetu. Šobrīd paziņojums par PVN samazināšanu ir tīrs populisms, jo vienkārši šādu kustību līdz vēlēšanām izdarīt nevar – likumu par valsts budžetu šim gadam vaļā nevērs pat Bezkompromisa tiesiskuma valdība, kas jau ir bezkompromisā aizņēmusies uz mūsu bērnu un mazbērnu rēķina vairāk nekā visas iepriekšējās Latvijas valdības kopā.

Ja  nu Krišjānim Kariņam un Jānim Reiram ienāktu prātā tiešām PVN zālēm mazināt, tad viņiem nāktos to mazināt arī ēdmaņai un elektrībai, teātra biļetēm, minerālmēsliem, metāla  konstrukcijām un dažnedažādām ikdienas precēm, bet rindā ar likumprojektiem par PVN samazināšanu savā nozarē  nostātos visi pārējie ministri. 

Zemāks PVN zālēm neapšaubāmi arī man šķiet laba doma, bet šoreiz Pavļuta iniciatīva, ko viņš pats cildina un slavē televīzijā, ir tukša priekšvēlēšanu kampaņa, kuras rezultātā viņš paziņos – „es jau gribēju, bet tie sliktie neļāva”. Iespējams, tieši tādēļ koncepcijai piekabināts tik daudz citu nesaprotamu iniciatīvu, ka pret koncepciju kopumā skaļi iebildīs profesionāļi – aptiekāri, farmaceiti, vairumtirgotāji utt.

Populistika ir arī vienādi atvieglojumi recepšu un bezrecepšu zālēm. Igaunijā (arī Skandināvijas valstīs, Vācijā, Nīderlandē utt.) gandrīz visas recepšu zāles tiek kompensētas no valsts (vai apdrošināšanas) budžeta, bet globālās zāļu kompānijas vienmēr samazina cenas tad, ja pircējs ir valsts (kompensācija nozīmē, ka reālais maksātājs ir valsts).

Zāļu kompānijas mēdz lielākas atlaides dot lielākām valstīm. Un tomēr – gan kompensējamās zāles, gan lielākā daļa no recepšu medikamentiem Latvijā aptiekās ir vieni no lētākajiem Eiropā. Visi, kas netic šim apgalvojumam, ir laipni lūgti ar savu recepti aizbraukt līdz Zviedrijai vai Somijai, tiesa – šajās valstīs saviem iedzīvotājiem valsts kompensē  recepšu medikamentus.  

Reālajam mērķim būtu jābūt – pacientam ir jālieto zāles, kuras nozīmējis  ārsts, pie kam jālieto tādās devās, kādās tās ārsts izrakstījis, un tik bieži, kā tās nozīmētas. Daudz nozīmīgāks solis par populistisko (neizpildāmo) PVN samazinājumu, būtu visu ārsta izrakstīto antibakteriālo līdzekļu kompensācija.

Kaut Latvijā nav plašāku pētījumu par līdzestību zāļu lietošanā, varam izteikt pieņēmumus, kas balstās uz intervijām – līdz 50% cilvēku, kam ambulatori izrakstītas antibiotikas, tās nelieto, lieto pārlieku īsu laiku vai lieto nepareizās devās. Antibiotikas daļa pacientu nelieto, jo tās ir dārgas, tādēļ pacienti ielaiž slimību un  tālāk ārstējas slimnīcā – kas nozīmē lielākas izmaksas valsts budžetam. Otra problēma ir neregulāra un nepietiekama antibiotiku lietošana, kas nereti noved pie antibakteriālas rezistences.  

Bezrecepšu zāles un uzturbagātinātājus Latvijā lieto pārlieku daudz. Aptiekāres stāsta, ka pacienti nereti nepērk zāles, kas izrakstītas, kas jālieto ilgstoši un precīzi, lai samazinātu asinsspiedienu, holesterīna līmeni vai astmas simptomus, toties iepērk tabletes, kas tikai izskatās pēc medikamentiem, bet patiesībā ir uzturbagātinātāji bez pierādījumu bāzes un jebkādiem pētījumiem,  taču ar skaļu reklāmu. 

Ja Pavļuta paziņojums nebūtu populistika, tad viņam būtu jāmēģina pilnībā atbrīvot no PVN recepšu zāles, toties no bezrecepšu un uzturbagātinātāju tirdzniecības iegūtie līdzekļi budžetā jāatgriež nopietnu medikamentu kompensācijai (piemēram, onkoloģisko preparātu kompensācijai). Man tiešām šķiet, ka pacientu veselību un dzīvību nosaka kardiologa vai pneimonologa izrakstīti medikamenti, nevis pretblaugznu šampūns. 

Esmu ļoti skeptisks pret paracetamola (acetaminofēna) un nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (ibuprofēna, naproksēna, aspirīna, diklofenaka) pārmēru vieglo pieejamību, kas rezultējas ar nepatīkamiem kuņģa-zarnu trakta neveselības simptomiem – sliktu dūšu, sāpēm vēderā, uzpūšanos, vemšanu, caureju vai aizcietējumu, asiņošanu, aknu un nieru bojājumu, dažkārt pat ar ļoti smagu hronisku saindēšanos. Mūsdienu medicīnas pamatlicējs, šveiciešu ārsts un alķīmiķis Paracelzs (1493–1541) ir teicis – „zāles no indes atšķiras tikai ar devu”. 

Zāles kļūs dārgākas,  aptieku uzturēšanas izdevumi jau šobrīd ir strauji pieauguši 

Tas, ko Daniels Pavļuts jums nestāsta, ir: zāles kļūs dārgākas. Šobrīd par zāļu cenu pieaugumu runā jau visā Eiropā. Tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, pazudīs daļa lētāku zāļu (galvenokārt, bezrecepšu), kas tika importētas no Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas. Otrkārt, līdz ar karu Eiropas zāļu firmām mazināsies noiets ne tikai Krievijā un Ukrainā, bet  arī  citās bijušās PSRS telpas valstīs, bet kompānijas zudušā tirgus dēļ cels cenas. Treškārt, ievērojami sadārdzināsies loģistika, uzglabāšana, sterilizācija utt. Ceturtkārt, Eiropas zāļu kompānijas samazinās lēto izejvielu iegādi Āzijas valstīs, jo būs spiestas atzīt, ka šo izejvielu lētums nozīmē lēta darbaspēka un bērnu ekspluatāciju, kā arī ķīmisko produktu nopludināšanu pasaules okeānā. 

Zāļu ražotāji šobrīd pakāpeniski paaugstina cenas līdz līmenim, lai ražošana būtu rentabla, bet aptieka kā farmaceitiskās darbības veicējs ir atkarīga no ražotāja piedāvātās cenas, kā arī veselības ministrijas izpratnes par procesiem nozarē.

Inflācija atstās iespaidu uz katru aptieku, pie kam – jo šī aptieka būs mazāka un tālāk no centra, jo grūtāk tai nāksies norēķināties par siltumu, ūdeni, gāzi, elektrību, transportu utt. Aptiekāru algas ir zemas. Bez speciālista ar augstāko farmaceitisko izglītību aptieka nevar pastāvēt. Aptiekām nepietiek darbinieku, bet algas nekonkurētspējas dēļ šogad no RSU Farmācijas fakultātes absolventiem aptiekas darbu uzsāks tikai trīs absolventi. 

Aptieku piecenojumi nav mainījušies kopš 2005. gada, tāpēc vidēja aptieka Latvijā nespēj veikt uzņēmējdarbību, balstoties uz ieņēmumiem tikai no zāļu esošā uzcenojuma, jo šāda ir bijusi valsts politika farmācijas jomā pēdējo 15 gadu laikā. 

Daniela Pavļuta dokumentā piedāvātie risinājumi radīs aptieku pastāvēšanas risku lauku reģionos. Iespējams, ka aptiekām, kas atrodas ķēdēs ar vairumtirdzniecību, ir kaut kādas kompensācijas iespējas, bet tai aptiekai, kas pieder pašai aptiekārei, Pavļuta ieteikumu realizācija kļūtu nāvējoša. Rodas iespaids, ka Pavļuts darbojas kāda interesēs, mēģinot piespiest visas privātās aptiekas iekļauties kāda liela (visdrīzāk ārvalstu kapitāla īpašumā esoša) vairumtirdzniecības  tīkla sastāvā.  

Priekšvēlēšanu solījumi par zāļu cenām

Protams, katrs politiskais spēks drīkst solīt, jo nevarot tak nesolīt. Pieredze liecina, ka visi sola lētas zāles un pašvaldību aptiekas, kurās zāles būšot lētākas. Neticiet šiem solījumiem! Protams, mūsdienās daudz ko nevar prognozēt, bet Eiropas lielāko sabiedrības veselības žurnālu lapaspusēs var izlasīt bažas par inflāciju arī veselības aprūpē un farmācijā. 

Politiķus, kas savām partijām raksta īsas un garas programmas, aicinu, pirmkārt, apsolīt izstrādāt valsts farmācijas politiku, kurā ietvert zāļu rezerves iespējama militāra konflikta gadījumam, zāļu ražošanas atbalstu Latvijas rūpnīcām, bioķīmisko preparātu rūpnīcu ar Eiropas Savienības finansējumu (šādu politiku izstrādāt bija apņēmusies arī Kariņa valdība savā programmā, tikai piemirsa solījumu).

Otrkārt, apsoliet ievērojami palielināt finansējumu kompensējamiem medikamentiem, inovatīviem medikamentiem. Tos, kas ir drosmīgi, un gatavi savus solījumus pildīt, aicinu apsolīt kompensēt recepšu medikamentus un šo solījumu realizēt četru gadu laikā.

Novērtē šo rakstu: