Ir vai nav mums sava ārpolitika?

Ziņojums tiešām bija eleganti un gludi uzrakstīts, bezmaz vai līdz sterilitātei pareizām frāzēm un formulējumiem, veiksmīgi noslēpjot visus asos, neērtos stūrus tā, lai nekas neaizķertos. Par ko tas arī saņēma citu ārpolitikas profesionāļu augsto novērtējumu.

Saeimas debates bija garas, bet pa lielam debatētāji viens otrā nemaz neklausījās, garlaikojās, pļāpāja, pastaigājās vai „čivināja” internetā. Tādejādi radot pamatotu jautājumu – cik reāls ir pats diskusiju priekšmets?...

Ziņojums saturēja Latvijas pozīcijas izklāstu gandrīz par visām pašreizējām pasaules aktualitātēm – notiekošo Sīrijā, Izraēlas un palestīniešu attiecībām, par Irānas kodolprogrammu, utt.

Protams, visiem šiem notikumiem zināmā mērā var būt tieša vai netieša ietekme uz mūsu valsti, un tāpēc ir jēga pozicionēt savu attieksmi arī pret tiem. Bet vai tomēr nebūtu bijis daudz svarīgāk un noderīgāk formulēt savu pozīciju ne tikai par Irānas kodolprogrammu, bet arī par Visaginas AES vai RailBaltica projektu – lietām, kas daudz vairāk skar Latvijas intereses un kur Latvija ar savu pozīciju varētu arī kaut ko ietekmēt?

Nu, piemēram, – uzlūkot Visaginas AES nevis šauri, tikai kā enerģētikas projektu (nogrūžot visus ar šo projektu saistītos lēmumus uz energokompānijas pleciem), bet gan kā projektu ar ģeopolitisku nozīmi, kāds tas noteikti ir Lietuvai, kurai bez šī projekta draud pamatīgākā energoatkarība no Krievijas, kādēļ tā ir spiesta iepirkt no Krievijas vairāk nekā 70% tai nepieciešamās elektroenerģijas! Tas savukārt dod mums manevra iespējas, kuras mēs neizmantojam – pirms risināt Lietuvai aktuālās ģeopolitiskas problēmas, būtu tikai loģiski vienoties ar Lietuvu par tām neatrisinātajām problēmām, kas ir aktuālas mums – jūras robeža ar naftas laukiem, kurus vēlās no mums apstrīdēt Lietuva vai Lietuvas nojauktās sliedes pie Reņģes, lai Baltkrievijas tranzīta kravas nevarētu nosūtīt uz Liepājas ostu, uc.

Tāpat par Rail Baltica projektu, kurš tik svarīgs ir mūsu kaimiņiem Igauņiem.

Tomēr nekas no tā, ko Latvija varētu ietekmēt ar saviem ārpolitiskajiem lēmumiem, ziņojumā netika izskatīts. Kādēļ tas netika izdarīts?

Vai tādēļ, ka nebija, no kā norakstīt pareizos formulējumus, vai arī tāpēc, ka baidāmies kļūt par skabargu kādam uzdrošinoties paust savas nacionālās intereses?

Ir saprotams, ka ļoti ērti ir runāt par lietām, par kurām mums nav jāuzņemas atbildība, kur no mūsu pozīcijas nekas nav atkarīgs, kur pašiem nekas īpaši nav jādomā, kur lēmumi tiks pieņemti un procesi norisināsies neatkarīgi no mūsu ieņemtās pozīcijas.

Tas ir līdzīgi kā anekdotē par Jaunā gada sagaidīšanu: ko jūs izlēmāt par Jauno gadu? Mēs izlēmām – lai jau tas nāk!...

Var to nosaukt par mūsu ārpolitiku, lai gan šī izvairīšanās pašiem pieņemt lēmumus (ja vien kāds netur mūs aiz rokas vai nenodiktē tos) un uzņemties atbildību par tiem caurstrāvo visu mūsu politiku: lai atceramies kaut vai pēdējos notikumus ar lielajiem valsts iepirkumiem vai amatpersonu algām – no tāda aspekta tiešām ar rūgtu ironiju sanāk atzīt, ka mūsu ārpolitika ir mūsu iekšpolitikas turpinājums.

Un vai mēs vispār varam atļauties apgalvot, ka mums ir sava ārpolitika?

Jo apgalvot, ka mums ir sava ārpolitika, nozīmē apgalvot, ka tā sastāv no mūsu pašu pieņemtiem lēmumiem, kuri balstās uz mūsu pašu izdarītiem secinājumiem, kas iegūti mūsu pašu veiktās informācijas analīzes rezultātā, uz tās informācijas pamata, kuras patiesumu mēs paši esam verificējuši.

Cik no tā visa mēs nodrošinām sev paši? Un cik to tā visa tiek iegūts vienkārši copy – paste režīmā vai vienkārši tiek replicēts, mazliet interpretējot?

Vai tā būtu izejas informācija, situācijas analīze, veiktie secinājumi vai pat pieņemtie lēmumi...

Jā, protams, var uzreiz atrunāties, ka šādai situācijai ir ne tikai subjektīvs, bet arī objektīvs pamatojums - kopš esam Eiropas Savienībā, NATO, mums ir jāvadās no spēles nosacījumiem, kurus uzliek šis kopējais ietvars. Neviens jau to neapstrīd. Arī tās priekšrocības, ko Latvijai sniedz integrācija šajās struktūrās. Runa ir par to, cik adekvāti savām interesēm mēs to visu spējam izmantot.

Jo, pat ja mēs paši pieņemam savus lēmumus – bet, ja lemšanas procesā neizpildām paši kaut vienu šīs ķēdes posmu, tad gala rezultāts (mūsu lēmumi) kļūst manipulējams - mēs vairs nevaram apgalvot, ka rezultāts, ko mēs iegūstam, ir mūsu un nodrošina mūsu interešu īstenošanu.

Tad nu, pirms ļauties taisnīgam sašutumam par šīm šaubām, ir vietā godīgi sev pajautāt – kāda tad ir lietu patiesā kārtība?...

Un patiesībā to nav nemaz grūti noskaidrot!

 Nu, piemēram, ņemam AM ziņojumā rakstīto:

 „...2013.gadā viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas ietekmēs Latvijas ārpolitiku, ir situācijas attīstība Eiropas Savienībā.”

Nenoliedzami. Bet, ja tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, tad, lūdzu, atbildiet – kur ir šīs situācijas analīze, veiktie secinājumi, attīstības prognozes, alternatīvu izvērtējums un, balstoties uz to visu, – mūsu rīcības plāni?

Kā mēs redzam dzīvē - nekā tāda mums nav.

 Šajā kontekstā to uzskatāmi apliecina arī „euro” ieviešanas kampaņa. Tā vietā, lai tiktu vesta kompetenta, izvērsta diskusija, kas pierāda valdošās elites piedāvātā kursa pamatotību – sniedzot esošās situācijas un iespējamo nākotnes scenāriju (alternatīvu) izvērstu analīzi, argumentēti pierādot tālāku valsts suverenitātes zaudēšanas nepieciešamību, kas tiks atsvērta ar tiem federalizācijas labumiem, kurus iegūsim – nekas tāds netiek darīts, mums tiek piedāvāti tikai atsevišķi, no konteksta izrauti fakti un jau gatavi apgalvojumi, „laimes formulas” bez pamatojuma, kuras jāuztver kā absolūtās patiesības un uz kurām tālāk mums ir jābūvē visa sava nākotne.

Zinot to, kādi procesi notiek Eirozonā - piemēram, kas saistīts ar ciešākas Ekonomiskās un Monetārās Savienības veidošanu, un redzot, kas no tā un kā tiek pasniegts sabiedrībai, nu nekādi nevar runāt pat par adekvātu situācijas pasniegšanu, nemaz nerunājot par secinājumiem. Toties tiek skandināti skaļi apgalvojumi no augstām kancelēm. Un tā tiek veidota mūsu politika....

Notiekošais ir gluži kā parodija situācijai vecajā labajā latviešu filmā Vella kalpi, kad Rīgu grasījās ieņemt karaļa Gustava karapulks. „Gudrie varas vīri” domāja, kā ērtāk situācijai padoties, taču tā „dumjā tauta” tam nevēlējās piekrist un bija pat gatava pretoties karaļa Gustava karaspēkam, kas galīgi neietilpa „cienīgā svētā tēva” plānos, kuram bija apsolīts augsts amats, ja Rīgu izdosies ieņemt pēc iespējas ātrāk. Tāpēc, lai iegūtu tautas atbalstu saviem plāniem, tas no savas augstās kanceles sauca par ”vella kalpiem” tos, kas uzdrošinājās pretoties šiem plāniem, apgalvojot, ka tie kalpojot pašam nelabajam...

Gribētos tomēr arī analīzi. Izsvērtu un vispusīgu. Pirms trīcošām rokām uz spilventiņa turēsim savu suverenitāti, lai atdotu to kādam. Jo iespējams, ka atpakaļ to mēs vairs nedabūsim nekad.

Protams, uz to visu jau ir sagatavots varens pretarguments – no biežās lietošanas jau krietni nodeldēts „džokeris”, ar kuru tiek nosists jebkurš arguments par mūsu pašnoteikšanās tiesībām – mēs taču esam tik maziņi! Tāpēc mums nav izvēles, jo citādāk neizdzīvosim! (Tiesa, kā mēs izdzīvosim ar džokera lietotāju piedāvāto scenāriju, arī to joprojām mums neviens tā arī nav spējis izklāstīt....)

Jā, mēs esam mazi. Bet, sekojot piedāvātajai loģikai, sanāk, ka arī džungļos izdzīvot vajadzētu tikai lielajiem zvēriem. Taču tas tā nav. Bieži ir pat otrādi – lielākas iespējas ir tieši mazajiem! Svarīgi, lai to uzvedības profils būtu tiem atbilstošs un tādejādi dotu iespējas izmantot tiem savas priekšrocības – jo, ja akli tiek kopēta lielo zvēru uzvedība, tie zaudētu lielajiem zvēriem konkurences cīņā vai kļūtu par to barību. Un tā ir tā dzīves gudrība, kuru mēs nu nekādi nevēlamies pieņemt – nevis izmērs, bet mūsu rīcība ir tas, kas nosaka un noteiks mūsu esošās un tālākās pastāvēšanas iespējas. Vai mēs beidzot spēsim noticēt paši sev un uzdrošināties stādīt sev priekšā tos uzdevumus, kas ir aktuāli tieši mums, izvirzīt tiem reālu rīcības plānu, un īstenot to. Un ja mēs paskatāmies uz situāciju pasaules ekonomikā – sekmīgāko, konkurētspējīgāko valstu topā vairākumā ir tieši mazās valstis – Singapūra, Dānija, Šveice, Izraēla, uc. Tas tikai apliecina, ka arī mums ir tādas iespējas - atliek tikai uzdrošināties tās apzināties un izmantot, kā kādreiz to izdarīja augstākminētās valstis, dažām no kurām, pēc džokera vicinātāju loģikas, tagad nebūtu ne mazākā pamata atrasties uz pasaules kartes, tāpat kā tagad tas tiek piesolīts arī mums...

Savukārt tiem, kuri dzīvo ar pārliecību, ka ar džokeri piedurknē (t.i. esot pareizajā „draugu” pulkā) mēs varēsim atrisināt visus savus izaicinājumus, un tāpēc par savām kārtīm mums nav jārūpējas, labs iemesls aizdomāties būtu nesenais britu premjera paziņojums par tālāko iespējamo Lielbritānijas līdzdalību Eiropas Savienībā, kas tikai vēlreiz apliecināja veco labo patiesību - „politikā nav draugu, ir tikai intereses”. Tāpēc tādai mazai valstij kā Latvija ir ļoti bīstami turpināt lolot ilūzijas par notiekošo Eiropas Savienībā, neizdarot savus mājas darbus un nevēloties saprast šo elementāro patiesību - Eiropas Savienība tiek izmantota kā instruments, ar ko lielās Eiropas valstis var ērtāk īstenot savas intereses, un, tiklīdz šīs intereses atšķirsies no tā, ko tām var sniegt esošā lietu kārtība, šī kārtība tiks mainīta vai pamesta kā tukša nevajadzīga čaula, nerūpējoties par tiem mazajiem dzīvnieciņiem, kas tajā būs iekārtojušies kā savā mājvietā.

Tie, kas vēlas to apšaubīt – pamēģiniet atbildēt: kāpēc mūsu zemniekiem godīgus lauksaimniecības platību tiešos maksājumus neredzēt kā savas ausis, lai cik godīgi un priekšzīmīgi mēs pildītu savus pienākumus Eiropas Savienībā?...

Varbūt tomēr ir vērts spēlēt ne tikai ar džokeriem?

Novērtē šo rakstu: