Iesaki rakstu: 
Ne vienam vien uzņēmējam ir nācies piedzīvot VID (Valsts ieņēmumu dienesta) uzbrukumus. Jā, jā, tieši uzbrukumus, kas tiek veikti visticamāk ar mērķi izspiest kukuļus, bet, ja uzņēmējs nesaprot mājienu, tad uzņēmums tiek iznīcināts. Shēma ir gauži vienkārša - uzņēmumam tiek uzsūtīts audits, kura gala ziņojumā tiek apgalvots, ka kāds no uzņēmuma veiktajiem darījumiem ir fiktīvs, norādot, ka pavadzīme ne tā sastādīta, preču kustība nav notikusi un visbeidzot tā ir fiktīvu darījumu ķēde.
Apsūdzības briesmīgas, uzņēmējs visiem iespējamiem līdzekļiem pierāda, ka darījums ir noticis un ne ar ko neatšķiras no citiem darījumiem, bet VID lēmums ir nesaudzīgs - ir jāpārtaisa uzņēmuma bilance, jo nauda, ko uzņēmums samaksājis par preču iegādi, nav nauda, bet nauda, ko uzņēmums saņēma par precēm, ir dāvana, par kuru ir jāmaksā ienākuma nodoklis, plus vēl soda nauda tik pat liela kā VID izdomātais nodoklis.
Protams, uzņēmējam ir iespēja doties uz tiesu, lai pierādītu savu taisnību, ko daudzi uzņēmēji arī izmanto. Turklāt administratīvajā tiesā darbojas princips par objektīvās patiesības noskaidrošanu, un panaivs ierindas pilsonis varētu padomāt, ka tiesā var panākt taisnīgu spriedumu. Var jau būt, ka kāds spriedums tiešām ir taisnīgs, bet ne vairumā gadījumu, kad viena no pusēm ir uzņēmējs un otra - VID.
Uzņēmējs ar sūdzību par prettiesisku VID lēmumu dodas uz tiesu, iesniedz visus pieejamos pierādījumus, ir gatavs pat dot zvērestu un gaida no tiesas taisnīgu spriedumu.
Lietas izskatīšanas laikā uzņēmējam pat rodas iespaids, ka tiesnesis klausās viņa paskaidrojumus, apskata pierādījumus, uzklausa liecinieku liecības, VID atzīst, ka tas darījums, ar kuru preces tika iegādātas, no pārdevēja puses nav apstrīdēts un ir spēkā esošs, arī nekādi citi darījumi VID piesauktajā shēmā nav apstrīdēti, VID nevar iesniegt arī atšķirīgi noformētas pavadzīmes, faktiski visi VID lēmumā nosauktie argumenti izrādās no pirksta izzīsti.
Bet tad seko pārsteigums - spriedums, kurā nav ne smakas no tā, kas tika noskaidrots lietas izskatīšanas laikā, bet sprieduma motīvu daļa burts burtā sakrīt ar VID lēmumu, kurā uzņēmējs tiek vainots visos iespējamos pasaules grēkos.
Var tikai minēt vai tiesnesim ir iestājies pēkšņs prāta aptumsums un viņš ir aizmirsis visu, kas tika noskaidrots lietas izskatīšanas laikā, vai problēma ir tajā, ka spriedumus raksta tiesnešu palīgi, kuri nav piedalījušies lietas izskatīšanā un ir par slinkiem, lai noklausītos tiesas sēdes ierakstu, bet varbūt tiesnešiem ir dots uzdevums papildināt valsts kasi, taisot netaisnīgus spriedumus.
Jebkurā gadījumā par netaisnīgu pirmās instances tiesas spriedumu var iesniegt apelācijas sūdzību un vairums uzņēmēju to arī izmanto. Cerība, ka apelācijas instances tiesa būs taisnīga, ir pavisam niecīga un pastāv līdz brīdim, kad saņem rakstveida procesā sagatavotu spriedumu, no kura redzams, ka tiesa ne tikai nav iepazinusies ar lietas materiāliem, bet nav izlasījusi apelācijas sūdzību. Un tādu spriedumu bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem paraksta trīs tiesneši.
Man nav ne mazāko šaubu, ka tiesneša darbs ir tik novienkāršots, ka vienīgais, ko viņi dara, ir paraksta tiesneša palīga sagatavotus spriedumus, pat īsti nesaprotot, ka ar savu parakstu ir iznīcinājuši reālu nodokļu maksātāju, no kura samaksātajiem nodokļiem līdz šim ir saņēmuši savas treknās algas.
Protams, ir jau vēl trešā instance, no kuras vajadzētu sagaidīt godīgu un taisnīgu spriedumu, bet šī instance savu darbu ir vēl vairāk novienkāršojusi un vairums kasācijas sūdzību iesniedzēju saņem pāris rindas, kurās norādīts, ka viņu iesniegtās kasācijas sūdzības judikatūrai nav interesantas, un arī zem šiem vārdiem ir trīs tiesnešu paraksti. Pie kam viens no parakstiem pieder tiesnesei, kura kādu laiku atpakaļ bija pieteikusi savu kandidatūru Tiesībsarga postenim. Labi vien ir, ka tāda nogarlaikojusies persona netika ievēlēta par Tiesībsargu.
Ar šiem pāris vārdiem, ka judikatūrai tava kasācijas sūdzība nav interesanta, arī beidzas strādājoša uzņēmuma darbība Latvijā. Un katrs šāds netaisnīgs spriedums samazina nodokļu maksātāju skaitu. Var jau būt, ka daudzi tiesneši nav sapratuši, ka ne jau VID rada naudu viņu algām, bet strādājoši uzņēmumi ar saviem samaksātajiem nodokļiem.
Var jau vērsties ES tiesā vai Eiropas Cilvēktiesību tiesā un pēc daudziem gadiem saņemt atbildi, ka Latvijas tiesu rīcība neatbilst ES tiesību aktiem, bet tas neglābs VID un Latvijas tiesu iznīcinātu uzņēmumu.
Velti, protams, cerēt, ka kāds no tiesnešiem lasīs šīs manas pārdomas, ja nejaudā izlasīt lietas materiālus, bet cerība mirst pēdējā.
Seko mums 
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
