Iesaki rakstu: 
Šogad maijs atnesis gan tradicionālās hokeja kaislības, gan arī valsts prezidenta vēlēšanu intrigu. Reportāžās no ledus laukumiem parasti kāds bijušais hokejists gari stāsta, kāpēc rezultāts tāds vai citāds - vairāk vajadzēja mest pa vārtiem, ātrāk slidot, labāk aizsargāt savu zonu... Kā bijušais politiskā laukuma spēlētājs, kas šajos mačos aizvadījis vairākus gadu desmitus, gribu dalīties savā pieredzē par to, kā to lietu vajadzētu darīt Saeimas redzamajās vai neredzamajās cīņās.
Nesen medijos pamanīju eksprezidenta Zatlera vēlēšanu stratēģijas konceptu, kas acīmredzami balstās viņa paša pieredzē. Kandidātam vajagot salasīt visas balsis, kuras vien var dabūt, bet tūlīt pēc ievēlēšanas to aizmirst un būt "pilnīgi neatkarīgam".
Manuprāt, šī formula der, ja ir runa par neatkarīgu prezidentu ironiskā nozīmē - par tādu, no kura nekas nav atkarīgs. Bet, ja prezidenta amats vajadzīgs ne tikai, lai zīmētos, tad jārēķinās ar atbalstītājiem. Līdzšinējā vēsture rāda, ka neviens prezidents nevar izdarīt neko būtisku, ja viņam nav atbalsta valdošajā koalīcijā. Pat Vīķe - Freiberga nav izņēmums. Viņa gan ar to atšķirību, ka sev un savām iecerēm vajadzīgo koalīciju izmīcīja pati kā pakļāvīgu mālu.
Ja balsošanas rezultātu noteiks opozīcijas balsis, tas neizbēgami atstās politisku iespaidu, radot turbulenci valdošajā koalīcijā, līdz pat izjukšanas draudiem. Tāpēc es domāju, ka balstīties uz "dziļās opozīcijas" atbalstu ir iespējami, bet tas netiks darīts, jo nav racionāli ilgtermiņā. Politiskā aritmētika prasa nodrošināt Saeimā 51 balsi, bet politiskā ģeometrija - nesagāzt pastāvošo valdības konstrukciju. Kā to panākt?
Atliek lūkoties uz opozīcijas "light" sektoru - Zaļo un Zemnieku savienību un "Progresīvajiem".
Ja "Jaunās vienotības" (JV) kandidāts Rinkēvičs tiek ievēlēts ar "Progresīvo" balsīm, valdības partnerim "Apvienotajam sarakstam" (AS) paliks slikta pēcgarša. Savukārt "Progresīvajiem" būs slikta pēcgarša, ja viņus valdībā nepaņems, jo tieši uz to vērsti visi viņu manevri, tostarp savas kandidātes izvirzīšana.
Ar ZZS "zelta akciju" ir sarežģītāk. To iegūt Rinkēvičam ir reālāk nekā Pīlēnam - ņemot vērā ZZS un AS neseno vēsturi un to, ko priekšvēlēšanu laikā viņi viens otram sarunāja. Tomēr samainīt šīs partijas vietām būs grūti pat tādam rūdītam politšahistam kā Rinkēvičs. Bet varbūt ZZS kā partiju, kas cauri gadiem un visām grūtībām glabā uzticību saviem labdariem, varētu interesēt viena no prezidenta ekskluzīvajām funkcijām - tiesības apžēlot notiesātos?..
Līdz ar to arī manevri "vieglās opozīcijas" aprindās droši negarantē panākumus ne JV, ne AS. Turklāt vajadzētu rēķināties, ka otrās kārtas uzgaidāmajā telpā ir kandidāti, tostarp vismaz divas amatu kāras dāmas, kas varētu būt kompromiss pēc principa - ja netika man, lai nav arī tev.
Secinu, ka "Apvienotais saraksts" ir nopietnas dilemmas priekšā - cīnīties par savu kandidātu, riskējot ar pozīcijām varas koalīcijā, ir bīstami. Zaudējums radītu nopietnas sūces partijas iekšienē. Tāpēc būtiskākais jautājums "Apvienotajam sarakstam" ir par sava idejiskā tēva Ulda Pīlēna ambīcijām. Vai viņam patiesi galvenais dzinulis ir sapratne par nepieļaujamo stagnāciju un apņemšanās situāciju radikāli mainīt? Vai arī dominē vēlme ļauties godkāres kārdinājumam un savu visnotaļ veiksmīgo karjeru vainagot ar valsts prezidenta amatu?
Ja pareizs ir pirmais variants, tad vajadzētu spēlēt šahu, nevis boksēties ar "Jauno vienotību". Piekāpties par labu Rinkēvičam apmaiņā pret premjera amatu savai partijai. Tas ļautu saglabāt seju un iegūt patiešām reālu sviru pozitīvu pārmaiņu panākšanai, par ko tik daudz runā Pīlēns. Savukārt Rinkēvičs šādā gadījumā var dabūt aptuveni 70 balsu, koalīcija stabila, un visiem labi.
"Jaunā vienotība" uzvarēja vēlēšanas, pozicionējoties kā stabilitātes garants, kas glābj valsti krīzēs - pandēmijā un kara apstākļos. Vairs šis stāsts neder. Nekādu panākumu nav, pret valdību pretenzijas ir visiem, sākot no mediķiem un pedagogiem, beidzot ar dažāda kalibra investoriem. Īstais laiks galveno atbildību novirzīt uz citiem, tajā pašā laikā paliekot par noteicošo spēku varas koalīcijā.
Tāpat kā hokejā arī politikā komentētāji no malas vienmēr piedāvā savu izvērtējumu, kā būtu jānotiek. Taču kā Arēnā, tā Saeimā, protams, viss ir pašu spēlētāju rokās. Ceram uz godīgu spēli un labu rezultātu Latvijai.
P.S. Starp citu, uzņemos atbildību prognozēt, ka mūsu valsts pēc 2.decembra neveiks nekādus cilvēku masveida izraidīšanas pasākumus.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
