Iesaki rakstu: 
Šogad maijs atnesis gan tradicionālās hokeja kaislības, gan arī valsts prezidenta vēlēšanu intrigu. Reportāžās no ledus laukumiem parasti kāds bijušais hokejists gari stāsta, kāpēc rezultāts tāds vai citāds - vairāk vajadzēja mest pa vārtiem, ātrāk slidot, labāk aizsargāt savu zonu... Kā bijušais politiskā laukuma spēlētājs, kas šajos mačos aizvadījis vairākus gadu desmitus, gribu dalīties savā pieredzē par to, kā to lietu vajadzētu darīt Saeimas redzamajās vai neredzamajās cīņās.
Nesen medijos pamanīju eksprezidenta Zatlera vēlēšanu stratēģijas konceptu, kas acīmredzami balstās viņa paša pieredzē. Kandidātam vajagot salasīt visas balsis, kuras vien var dabūt, bet tūlīt pēc ievēlēšanas to aizmirst un būt "pilnīgi neatkarīgam".
Manuprāt, šī formula der, ja ir runa par neatkarīgu prezidentu ironiskā nozīmē - par tādu, no kura nekas nav atkarīgs. Bet, ja prezidenta amats vajadzīgs ne tikai, lai zīmētos, tad jārēķinās ar atbalstītājiem. Līdzšinējā vēsture rāda, ka neviens prezidents nevar izdarīt neko būtisku, ja viņam nav atbalsta valdošajā koalīcijā. Pat Vīķe - Freiberga nav izņēmums. Viņa gan ar to atšķirību, ka sev un savām iecerēm vajadzīgo koalīciju izmīcīja pati kā pakļāvīgu mālu.
Ja balsošanas rezultātu noteiks opozīcijas balsis, tas neizbēgami atstās politisku iespaidu, radot turbulenci valdošajā koalīcijā, līdz pat izjukšanas draudiem. Tāpēc es domāju, ka balstīties uz "dziļās opozīcijas" atbalstu ir iespējami, bet tas netiks darīts, jo nav racionāli ilgtermiņā. Politiskā aritmētika prasa nodrošināt Saeimā 51 balsi, bet politiskā ģeometrija - nesagāzt pastāvošo valdības konstrukciju. Kā to panākt?
Atliek lūkoties uz opozīcijas "light" sektoru - Zaļo un Zemnieku savienību un "Progresīvajiem".
Ja "Jaunās vienotības" (JV) kandidāts Rinkēvičs tiek ievēlēts ar "Progresīvo" balsīm, valdības partnerim "Apvienotajam sarakstam" (AS) paliks slikta pēcgarša. Savukārt "Progresīvajiem" būs slikta pēcgarša, ja viņus valdībā nepaņems, jo tieši uz to vērsti visi viņu manevri, tostarp savas kandidātes izvirzīšana.
Ar ZZS "zelta akciju" ir sarežģītāk. To iegūt Rinkēvičam ir reālāk nekā Pīlēnam - ņemot vērā ZZS un AS neseno vēsturi un to, ko priekšvēlēšanu laikā viņi viens otram sarunāja. Tomēr samainīt šīs partijas vietām būs grūti pat tādam rūdītam politšahistam kā Rinkēvičs. Bet varbūt ZZS kā partiju, kas cauri gadiem un visām grūtībām glabā uzticību saviem labdariem, varētu interesēt viena no prezidenta ekskluzīvajām funkcijām - tiesības apžēlot notiesātos?..
Līdz ar to arī manevri "vieglās opozīcijas" aprindās droši negarantē panākumus ne JV, ne AS. Turklāt vajadzētu rēķināties, ka otrās kārtas uzgaidāmajā telpā ir kandidāti, tostarp vismaz divas amatu kāras dāmas, kas varētu būt kompromiss pēc principa - ja netika man, lai nav arī tev.
Secinu, ka "Apvienotais saraksts" ir nopietnas dilemmas priekšā - cīnīties par savu kandidātu, riskējot ar pozīcijām varas koalīcijā, ir bīstami. Zaudējums radītu nopietnas sūces partijas iekšienē. Tāpēc būtiskākais jautājums "Apvienotajam sarakstam" ir par sava idejiskā tēva Ulda Pīlēna ambīcijām. Vai viņam patiesi galvenais dzinulis ir sapratne par nepieļaujamo stagnāciju un apņemšanās situāciju radikāli mainīt? Vai arī dominē vēlme ļauties godkāres kārdinājumam un savu visnotaļ veiksmīgo karjeru vainagot ar valsts prezidenta amatu?
Ja pareizs ir pirmais variants, tad vajadzētu spēlēt šahu, nevis boksēties ar "Jauno vienotību". Piekāpties par labu Rinkēvičam apmaiņā pret premjera amatu savai partijai. Tas ļautu saglabāt seju un iegūt patiešām reālu sviru pozitīvu pārmaiņu panākšanai, par ko tik daudz runā Pīlēns. Savukārt Rinkēvičs šādā gadījumā var dabūt aptuveni 70 balsu, koalīcija stabila, un visiem labi.
"Jaunā vienotība" uzvarēja vēlēšanas, pozicionējoties kā stabilitātes garants, kas glābj valsti krīzēs - pandēmijā un kara apstākļos. Vairs šis stāsts neder. Nekādu panākumu nav, pret valdību pretenzijas ir visiem, sākot no mediķiem un pedagogiem, beidzot ar dažāda kalibra investoriem. Īstais laiks galveno atbildību novirzīt uz citiem, tajā pašā laikā paliekot par noteicošo spēku varas koalīcijā.
Tāpat kā hokejā arī politikā komentētāji no malas vienmēr piedāvā savu izvērtējumu, kā būtu jānotiek. Taču kā Arēnā, tā Saeimā, protams, viss ir pašu spēlētāju rokās. Ceram uz godīgu spēli un labu rezultātu Latvijai.
P.S. Starp citu, uzņemos atbildību prognozēt, ka mūsu valsts pēc 2.decembra neveiks nekādus cilvēku masveida izraidīšanas pasākumus.
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
