Iesaki rakstu: 
Kā students es savulaik biju Vācijā no 1993. līdz 2003. gadam un piedzīvoju tās valsts metamorfozi no vācu labklājības paraugvalsts uz islama vēl vienu miskasti. Tagad, intensīvi sekojot procesiem Eiropā, var saskatīt reālu okupācijas plāna īstenošanu. Tā ir sistēma, kā muslimi okupē sev jaunu kalifāta teritoriju.
1) fāze "draudzīgi tirgojamies". Arī Latvijā pirms 1000 gadiem vāci vispirms bija draudzīgie un tirgojās, un arī pleskavieši tikai tirgojās...
1990. gados Vācijā tās bija kebabnīcas un "fastfūdi", austrumu saldumi, restorāniņi ar savu austrumu kolorītu, sak, nevaru aizbraukt līdz Irānai, Pakistānai, Indijai vai Turcijai,, bet restorāniņš tepat aiz stūra.
2) fāze "mēs te dzīvojam un netraucējam", saskarsme minimāla, un ietekme nekāda.
3) fāze "maldīga pozitīva atziņa" no vietējiem : "viņi taču netraucē" - cittautiešu akcepts.
4) fāze "iedzīvojas"- viņiem ir bērni, sava musulmaņu kultūra, tradīcijas, lai viņi savā ģimenē dara, kā vēlas.
5) fāze "pieaugums" -viņu ir ar katru gadu vairāk, bet nekas nenotiek strauji, atveras pirmās mošejas vai sanākšanas nami, atsevišķos rajonos vācieši pa vienam aizvācas, jo jutas neomulīgi..
6) fāze "straujš pieaugums" - reliģisku islama dogmu rezultātā dzimst ģimenēs 5-8 bērni, un lokālā skolā klasēs vietējie nav vairākums, bet sociālvalsts dāsni finansē imigrantu bērnus, tos atstājot islama dogmu ģimenēs
7) fāze "otrā paaudze"- gailēnu agresija - mēs arī esam vietējie, un tu man te nediktēsi ! Pirmās Ielu sadursmes, kriminālnoziegumu pieaugums. Nedroši ir lielajās pilsētās, metro daudzos rajonos, skolās, vakaros uz ielas un t.t. Imigranti no dažādām valstīm, bet pret vāciešiem vieno islama imami un allahs.
8) fāze - visa imigrantu izveidotā "paralēlā vide" ļauj ignorēt vietējos, un tas piesaista jaunus iebraucējus, - ir kā mājās tikai ar vācu pabalstiem.
9) fāze "vācieši traucē" - mums traucē vietējie - atklāti pieaugušo konflikti un vardarbība pret vietējiem, izvarošanas, saduršanas, piekaušanas, atklāta agresija "tu mani necieni" stilā.
10) fāze "vēlēšanas" - politiski vēlēšanās ievēl savējos imigrantus un pārņem lokālo varu, lai diktētu savu kārtību.
11) fāze "reliģiskais konflikts" visas valsts mērogā - varas konfrontācija, atklāti plaši nemieri
12) fāze "jaunā kārtība, nacionālais izlīgums" - mēs esam tikpat tiesīgi, cik jūs, vācieši, un jūs mums neko nedrīkstat uzspiest, vienvirziena "CILVĒKTIESĪBAS" uz šaria likumiem, lasi: vāciešiem mūsu klātbūtnē (faktiski visās pilsētās) jāatsakās no cūkgaļas, Ziemassvētkiem, publiskas kristietības, piemēram, zvanu skaņām, sieviešu apģērbs un tml.
13) fāze "padzīšana" – jūs, vācieši, esat netīri: neticīgie mēsli, tādi paši kā jūdi - padzenami un likvidējami.
SECINĀJUMI
Vāciešu kļūdas:
1) kristietībā balstīta naiva, infantila, vispārēja labestība, neizvērtējot, kādi ir otra patiesie mērķi.
2) šuldfrāge - vainas apziņa par nacismu un pārmērīga vēlme BŪT LABIEM PRET VISU PASAULI.
3) politiskā signālu kušināšana, sākotnēji vardarbības gadijumos slēpa, ka tas ir imigrants.
4) atšķirīga attieksme tiesās kā vardarbības attaisnojums kultūrreliģiski - nesodāmības sajūta
5) nenormāli pabalsti līdz pat 4000-6000 eiro mēnesī.
6) politiskais diskurss - mums vajag imigrantu darbaspēku.
7) proporcionālā dispropocija starp integrētājiem un integrējamiem.
8) nekādi pienākumi imigrantiem pret valsti, sabiedrību un lokālām tradīcijām.
9) aplama iedoma, ka parasts cilvēks no tumšo viduslaiku Afganistānas ar miesassodiem IR SPĒJIGS integrēties 21. gs vācu sabiedrībā ar toleranci, personīgo atbildību likuma priekšā bez brutāliem sodiem un emancipāciju.
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
