Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Saistībā ar kārtējo terora aktu Francijā jau atkal izskan aicinājumi stingrāk vērsties pret islāmistiem, džihādistiem un pat pret islāmu kā tādu. Bet kas tad īsti ir islāms – kara, miera vai vēl kaut kāda cita reliģija? Un kas ir islāmisms? Un džihādisms? Pietiek ekskluzīvi publicē fragmentu no nule iznākušās Lato Lapsas grāmatas Zem Muhameda bārdas, kurš veltīts tieši šai tēmai.

Islāma svēto rakstu tekstiņi par džihādu, ko mēs ikdienā uztveram kā „svēto karu”, no pirmā acu uzmetiena izskatās balti un pūkaini. Bet svētie kari, lūk, var būt sasodīti dažādi – un džihāds vismaz teorētiski un svēto rakstu izpratnē nav nekāds svētais karš, vismaz ne noteikti svētais karš ar citiem. Karš arābiski ir „harb” un karošana – „qital”, bet džihāds ir cīņa un cenšanās, tiekšanās uz kaut ko, bet nepavisam ne obligāti ar ieročiem.

Vismaz teorētiski džihāds ir pasākumi, lai radītu taisnības (un Allāha) valstību zemes virsū, kuri – atkal teorētiski – musulmanim būtu jāsāk pašam ar sevi. Ne velti Muhameds dažiem kareivjiem pēc uzvaras kaujā teica: „Jūs esat pametuši mazāko džihādu, tagad jums priekšā lielākais džihāds. Cīņa pašiem pret sevi.”

Bet, redz, musulmaņu Dieva vārdi – vismaz vienā no tulkojumiem – apliecina kaut ko nedaudz citu: „4:74 Cīnieties uz Dieva ceļa, tie, kas ir gatavi mainīt šīs pasaules dzīvi pret dzīvi Viņā saulē. Un ikvienu, kas cīnīsies uz Dieva ceļa un, vai nu tiks nogalināts, vai arī gūs uzvaru, Mēs bagātīgi atalgosim.

4:75 Un, kas ir ar jums, ka jūs necīnāties uz Dieva ceļa to nevarīgo vīru, sievu un bērnu dēļ, kas saukdami sauc: “Ak, mūsu Kungs! Izved mūs no šīs pilsētas, kuras ļaudis mūs nežēlīgi apspiež un nozīmē mums savu aizstāvi un palīgu!”

4:76 Tie, kas tic, cīnās uz Dieva ceļa, bet tie, kas netic – uz viltus dievu ceļa. Tad cīnieties jel ar sātana izpalīgiem, jo, patiešām, sātana plāni ir nedroši plāni.”

Bet, protams, vienmēr paliek jautājums – ko nu kurš vēlas uzskatīt par Dieva ceļu, un musulmaņu vidū viedokļu dažādība faktiski pilnīgi visos jautājumos ir ne mazāka kā starp kristiešiem. Jābūt galīgi naivam, lai domātu, ka vidusmēra musulmanis ar džihādu saprot pirmkārt un galvenokārt cīņu pašam ar sevi, – jo arī vidusmēra musulmanis ir tikai cilvēks, un cilvēkam vienmēr komfortablāk ir cīnīties ar citiem.

Nozīmīgi arī tas, ka islāms pirmām kārtām ir reliģija, kas māca pakļauties likumam. Islāma likumam, protams. Taču tas attiecas uz visādiem saviem karstgalvjiem un ekstrēmistiem. Piemēram, pasludināt džihādu kā svēto karu ar, tā sacīt, karadarbības elementiem teorētiski ir tiesīga tikai leģitīma islāma valdība vai pasaules mērogā atzīts islāma vadonis.

Pirms tu dodies karā vai pasludini to, tev ir obligāti (vismaz teorētiski) jāapspriežas ar citiem. Pat Muhameds vienmēr apspriedās ar kopienas vadoņiem, pirms lēma par kara un miera jautājumiem. No šī islāma likumu viedokļa raugoties, lielākajai daļai kaujinieku grupu nav nekāda likumīga pamata savām teroristiskajām utml. darbībām.

Taču islāmā faktiski visur ir savs, tā sacīt, āķis: nu, piemēram, musulmaņiem, kuri dzīvo nemusulmaņu valstīs, saskaņā ar islāma likumiem ir jādzīvo mierīgi un saticīgi – bet tikai tikmēr, kamēr neviens necieš no kādas netaisnības. Un, kas ir netaisnība, – tas jau ir interpretācijas, izjūtu un viedokļa jautājums.

Kareivīga vai miermīlīga reliģija – tas nu, kā paskatīties, bet viens gan ir pilnīgi un absolūti skaidrs: islāma misija ir panākt, lai Dieva vara plestos pār visu pasauli, un tas nozīmē tikai vienu – ilgtermiņā raugoties, visai pasaulei jākļūst par islāma valstību, ne vairāk un ne mazāk. Tieši Dievs ir tas, kurš devis musulmaņiem uzdevumu panākt, lai visi pasaules cilvēki pārietu īstenajā ticībā. Islāmā, proti.

Tiesa, ne jau obligāti tam jānotiek ar varu, – bet var arī ar varu, ja nu kas. Lai ko runātu mūsu vietējie liekuļi, nevar teikt, ka vēlmei ar varu uzspiest islāmu nav nekāda sakara ar islāmu, – ir gan, un kāds vēl. Kārtīgam musulmanim ir divas pasaules daļas: ir islāma valstība – „dar al–Islam”, un ir „dar al–harb” – kara valstība, tā pasaules daļa, kas ir jāiekaro.

Labi, vēl var būt arī trešā pasaules daļa „dar al–sulh” – līguma valstība, tie, kas nav „zem” islāma, bet ir ar to labās attiecībās, bet tas viss tikai līdz noteiktam brīdim. Teorētiski islāms atļauj un atbalsta karu vismaz trīs gadījumos – lai atbrīvotos no agresoriem, lai atbrīvotu cilvēkus no brutāliem režīmiem, lai gāztu valdību, kas neatļauj praktizēt islāmu savā valstī.

Savukārt, ja islāms kaut kas nav, tas noteikti nav indivīda brīvības reliģija. Islāms, ja vien tam ļautu vaļu, labprāt kontrolētu visu cilvēka un sabiedrības dzīvi. Un, tā pavisam primitīvi runājot, islāms ir tāda enerģiska, neiecietīga, pusaudziska reliģija, lai cik zaimojošs kādam arī varētu šķist šāds salīdzinājums. (Tiesa, arī kristieši pirms dažiem simtiem gadu – kur nu, vēl pirms gadiem simt – bija tikpat neiecietīgi un vēl neiecietīgāki, kašķīgāki, par savu izredzētību pārliecinātāki.)

Vēl kas būtisks – kad musulmanis mūsu dienās domā par valsti, kurā valdītu īstens islāms, viņš visā nopietnībā skatās atpakaļ uz to vienīgo laiku pasaules vēsturē, kad šāda islāma valsts ir eksistējusi. Šī valsts ir tas kalifāts, kurš gan pa labam, gan pa ļaunam pārņēma lielu daļu zināmās pasaules un eksistēja no Muhameda nāves līdz pat Bagdādes krišanai.

Pirmos gandrīz trīsdesmit gadus valdīja pirmie kalifi – četri Muhameda sekotāji, par kuriem vidusmēra musulmanis ir svēti pārliecināts, ka viņi bija taisnīgākie visā islāma vēsturē, tad uz gandrīz deviņdesmit gadiem nāca kārta Omeijādu dinastijai ar galvaspilsētu Damaskā, kam uz pieciem gadsimtiem sekoja (varu pārņemot nebūt ne mierīgi un mīļi) Abasīdi ar galvaspilsētu Bagdādē – līdz pat kalifātam liktenīgajam 1258. gadam, kad Bagdādi ieņēma mongoļu karapūļi.

Tiesa, neko mierīga un harmoniska šī impērija nebija, – faktiski kalifs kļuva par aizvien formālāku valdītāju, reālā vara piederēja sultānam, reģionos bija savi mazie monarhiņi, un, jo tālāk kāds reģions atradās no Bagdādes, jo neatkarīgāks tas kļuva, tikai formāli atzīstot kalifa virsvadību. Bet nu – arī šī nav īsti laba sarunas tēma ar kaismīgu islāmticīgo.

Var šķist jokaini, taču šī kādreizējā islāma valsts gan ne pret visiem nemusulmaņiem, bet vismaz pret jūdiem, kristiešiem un arī zoroastriešiem izturējās visnotaļ pieklājīgi un iecietīgi. Salīdzinot ar pašreizējo pseidokalifātu, caurmērā nekas traks šiem „neticīgajiem” nenotika: viņi varēja turpināt pielūgt Dievu savā veidā, varēja paturēt savas lūgšanu vietas, tikai nedrīkstēja celt jaunas, un vēl viņiem ik gadu vajadzēja maksāt nodevu par to, ka viņi nedien musulmaņu armijā, protams, nedrīkstēja apprecēt musulmanietes (vienīgi pārejot islāmā), – bet tas arī lielākoties viss.

Kāpēc tā? Tāpēc, ka gan kristieši, gan jūdi Korāna izpratnē tāpat ir „Grāmatas cilvēki” jeb „Rakstu cilvēki” un pielūdz vienu īsto Dievu, – tās ir reliģijas, kuru Dievs ir apmēram viens un tas pats, lai kā nu kurš viņu arī sauktu. Tātad – saskaņā ar islāma loģiku – tās ir patiesās reliģijas, kas nāk no Dieva, atšķirībā no visādiem tur nepieņemamiem un nepareiziem budismiem, daoismiem, sintoismiem un tā tālāk.

Vēl vairāk, lielā mērā gan musulmaņi, gan jūdi un kristieši ir vienisprātis par Dievu, Viņa spējām, atribūtiem un visu pārējo. Ābrams (Ābrahāms) ir gan jūdu, gan kristiešu un arābu ciltstēvs. Jūdaismā viņš tiek saukts par Avraham Avinu (Ābrams, mūsu Tēvs), musulmaņiem savukārt Ābrams ir nevis pirmais jūds vai kristietis, bet gan pirmais viena Dieva atzinējs un līdz ar to pirmais musulmanis, un viņa pirmais dēls no Hagaras bija Išmaēls, ar kuru sākas visi arābi, – bet tās jau tik tādas otrā plāna detaļas.

Kāpēc tad tagad tas viss nemaz neizskatās tik mierīgi un harmoniski? Kāpēc ļaudis, kuri sevi sauc par Islāma valsti, ar labpatiku griež nost galvas pat „nepareizākiem” musulmaņiem, par kristiešiem, jūdiem un „neīsto” reliģiju pārstāvjiem nemaz nerunājot, bet svēto karu izsludināšana jau kļuvusi par apnicīgu ikdienu?

Jau atkal – vispirms jau tāpēc, ka nav viena vienota islāma, toties islāmticīgie ir trakoti atšķirīgi gandrīz visā. Ir pietiekami daudz musulmaņu, kuri ir musulmaņi ļoti nosacīti, – varētu teikt, ka tādu ir proporcionāli mazāk nekā nosacīto kristiešu, bet vienalga. Tad ir konservatīvie musulmaņi, par kuriem arī nevar pateikt – vai viņi no rietumnieku viedokļa ir labie vai sliktie. Viņi ir labi sabiedrotie cīņā pret džihādismu un islāmismu, ko uzskata par trakulīgām pārmērībām, taču kļūst pavisam citādi noskaņoti, ja runa ir par dzimumu vienlīdzību, pārmērīgu demokrātiju, goda slepkavībām utml.

Nuja, un tad ir islāmisti un džihādisti. Te svarīgi saprast, ka islāmisms un džihādisms nav tas pats, kas islāms un džihāds. Islāms ir tradicionāla reliģija ar savu uzvedības noteikumu, vērtību utml. komplektu, savukārt islāmisms ir ideoloģija, vēlme šo reliģiju tādā vai citādā komplektācijā ar labu vai ļaunu uzspiest visai sabiedrībai, gudri izsakoties – teokrātisks ekstrēmisms. Nu, bet džihādisms – islāmisma labā šo komplektu ieviest to ar skaļiem auriem, sprādzieniem un jebkurām citām metodēm.

Ir arī visāda skarbuma pakāpes islāmisti un džihādisti – „ļaunuma centrs”, protams, ir Islāma valsts, bet tālāk koncentriskos riņķos ir vēl visvisādi grupējumi un grupējumiņi, katrs ar savām domām un pārliecībām. Taču viņiem visiem ir šis tas kopējs. Pirmkārt, visi islāmisti ir pārliecināti, ka viņi ir iesaistīti kosmiskajā, dievišķajā cīņā pret ļaunumu. Otrkārt, kāpēc islāma terorists ir kļuvis par islāma teroristu? Tāpēc, ka viņš ir pārliecināts – viņam (viņējiem) ir nodarīts pāri, un viņa metodes ir vienīgais efektīvais un viņam pieejamais atriebes veids – un, protams, tas viss notiek Allāha un islāma taisnības vārdā.

Un, treškārt, faktiski neviena islāma teroristu, kaujinieku vai vēl nezin kāda grupa nav pastāvējusi tāpat vien, savā nodabā, – vienmēr ir bijis kāds ārējs motīvs, grūdiens, kas licis tai rasties. Kā jūs justos, ja kaut kādi sveši karšu meistari būtu uz savu galvu sazīmējuši valstu robežas, nozaguši jūsu naftu, salaiduši jūsu sensenajās zemēs kaut kādus ebrejus un tagad vēl māca jums dzīvot, mācīšanai izmantojot aviobumbas un tankus? Rau, tas ir tieši tas, ko Rietumu lielvaras sadarīja divdesmitā gadsimta pirmajā pusē un arī pēc tam, – nav ko brīnīties par ekstrēmisma rašanos. Un nevis „Al–Qaeda” iedvesmoja islāma ekstrēmismu, bet tieši otrādi, tas bija islāma ekstrēmisms, kas iedvesmoja un radīja „Al–Qaeda” un pēc tam arī Islāma valsti.

Korānā teikts: „5:32 Pēc šī notikuma Mēs Isrāīla bērniem noteicām: ja kāds nogalina cilvēku, nevis, lai atriebtu slepkavību un nevis, lai nevairotu postu zemes virsū, tāds nogalina visu cilvēci, bet, ja kāds cilvēkam dzīvību izglābj, tāds izglābj visu cilvēci. Mūsu vēstneši ir nākuši pie viņiem ar skaidrām zīmēm, bet, pat pēc tam, daudzi no viņiem ir pārkāpuši noliktās robežas.”

Taču Korānā ir daudz kas teikts, un, ja jūs musulmaņu svētos rakstus lasāt kaut jel cik burtiski, tie pilnīgi viennozīmīgi ir tumsoņu un barbaru pusē. Tā ka nav ko brīnīties, ka liela daļa pasaules musulmaņu jūtas solidāri ar citiem musulmaņiem, lai cik briesmīga būtu to rīcība un tumsonīgs pasaules uzskats.

2013. gadā vienpadsmit musulmaņu valstīs tika sarīkota reprezentatīva aptauja par atbalstu pašnāvnieku rīkotiem sprādzieniem, aizstāvot islāmu. Lūk, tā aptaujāto daļa, kuri šādu rīcību pret civiliedzīvotājiem uzskata par bieži vai reizēm attaisnojamu: Palestīnas teritorijas – 62%, Libāna – 33%, Malaizija – 27%, Ēģipte – 25%, Senegāla – 18%, Turcija – 16%, Tunisija un Jordānija – 12%, Nigērija – 8%, Indonēzija – 6%, Pakistāna – 3%...

Ak, jā, un vēl ir tāda lieta kā romantika, kas gados jaunam arābam un musulmanim ir vēl nesalīdzināmi svarīgāka nekā citu, praktiskāk noskaņotu tautu un reliģiju pārstāvjiem. Džihāda kultūra ir romantisma kultūra, kas sola piedzīvojumus un apliecina, ka viduslaiku uzvedības kodeksi joprojām ir dzīvi, ka cilvēks var būt bruņinieks baltā zirgā utt., ka tieši viņi ir vienīgie īstenie musulmaņi. Cilvēki, kas dodas uz Sīriju, nedomā, ka viņi dodas uz kaut kādu pustuksnesi cīnīties kopā ar mežoņiem un barbariem, – nē, viņi dodas uz kalifātu ar tūkstoš trīssimt gadu vēsturi.

Patiesībā džihādisms ļoti atgādina sākotnējos protestantu reformātus – tā pati dedzība, tā pati gatavība sagraut nepareizos, ortodoksālos reliģijas rāmjus. Mēs mīlam nāvi vairāk, nekā neticīgie mīl dzīvi! – un tas nav melots. Būt moceklim – tā ir vienkāršākā recepte, kā nonākt islāma paradīzē, apejot nepieciešamību nezināmu laiku dirnēt kapā un gaidīt pastaro dienu. Un gan jau Allāhs izlems, kad jūs esat upuris un moceklis, – tad, kad jūs neapbruņots stājaties pretī diktatora režīmam, kā to ir pieminējis pats Pravietis, vai tad, kad jūs uzspridzināties un līdzi paņemat dažus desmitus vai simtus lielākoties mierīgu civiliedzīvotāju – savu ticības brāļu vai brālēnu (pie brālēniem mēs vēl nonāksim)?

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Brīdis, kad liela daļa rīdzinieku pārtiek no pabalstiem, nudien nav piemērots domes vadības algu celšanai

FotoSavu pilnvaru 100 dienas Rīgas domes koalīcija atzīmēja, paaugstinot sev algas un ieviešot virkni jaunu apmaksātu amatu. Domes priekšsēdētāja, viņa trīs vietnieku, astoņu komiteju priekšsēdētāju un to vietnieku algu paaugstināšanai un jaunu algu ieviešanai šogad koalīcija dāsni atvēlēja aptuveni 160 000 eiro. Lai kaut minimāli palielinātu bērnudārzu darbinieku atalgojumu, izveidojot fondu, ar kuru pirmsskolas izglītības iestāžu vadītāji varētu rīkoties, tāpat kā tas notiek skolās, būtu nepieciešams nedaudz vairāk par 200 000 eiro. Taču šo priekšlikumu šīs domes vadība un koalīcija neuzskatīja par lietderīgu un neatbalstīja.
Lasīt visu...

12

Ko ASV Demokrātu uzvara nesīs Latvijai?

FotoĀrkārtas paziņojums! Pasaules masu informācijas līdzekļi ziņo, ka priekšlaicīgi, nepilnu 79 gadu vecumā, nenākot pie samaņas, par ASV prezidentu kļuvis Džo Baidens! Ne Ukrainas korupcijas skandāls, aizdomas par tirgošanos ar ietekmi, ne arī Hantera Baidena tieksme dokumentēt video sarunas ar mazgadīgajām, paralēli lietojot smagās narkotikas, neko nemainīja vēlēšanu rezultātos, jo svarīgi ir tikai tas, kurš skaita balsis, kontrolē presi un tiesas.
Lasīt visu...

12

Strīķis no “lietu kārtotāju” trijotnes sapsihojies par Magoņa lietas spriedumu – kādi varētu būt patiesie iemesli?

FotoBijušais Militārās izlūkošanas un drošības dienesta darbinieks Maigurs Strīķis no bēdīgi slavenās Strīķa-Juraša-Sparāna “lietu kārtotāju” trijotnes feisbukā ir pamatīgi sapsihojies par spriedumu bijušā Latvijas dzelzceļa prezidenta Uģa Magoņa lietā, kuru tiesai nācās attaisnot Strīķa „kolēģa” Jura Juraša nelikumīgi savākto pierādījumu dēļ. Domāju, daudziem būs interesanti palasīties šīs ekspresīvās pārdomas un padomāt par to patiesajiem iemesliem.
Lasīt visu...

21

Uzņēmējs, izlēmis nošauties, iet uz šķūni, bet tur priekšā otrs uzņēmējs tieši tajā brīdī pakaras...

FotoUzņēmējs, izlēmis nošauties, iet uz šķūni, bet tur priekšā otrs uzņēmējs tieši tajā brīdī pakaras. Tas nabags, kuram jāšaujas, spiests noņemties ar to, kurš jāizņem no cilpas... Tādu aprakstu man prezentēja grāmatai, kuru uzreiz ļoti, ļoti gribas izdot, bet tas nav iespējams grāmatu klātienes tirdzniecības aizlieguma dēļ. Tā nu tika pieņemts lēmums cīnīties par grāmatu tiesībām un vērsties Latvijas Republikas SATVERSMES tiesā.
Lasīt visu...

21

Uzcepsim masu psihozi un piedāvāsim pēc tam izeju

FotoPieņemsim, ka mums ienāktu prātā aizvākt palielu baru cilvēku no redzesloka – tīri teorētiski. Protams, ka tāda rīcība ir kapitāli nepieņemama un nosodāma, bet varbūt, varbūt pieņemsim, ka mēs būtu kaut kāda reliģiska rakstura sekta, kurai ir gan pietiekami līdzekļu un sakaru, lai tādu lietu paveiktu, jo mūsu „Dievs”, sauksim to par „svētais lāpnesis”, to pieprasa un tādam „cēlam mērķim” mūsu iestādes būtu jau savus divsimt gadus strādājušas.
Lasīt visu...

21

Dzīves jēga

FotoPēteris un Jānis gāja uz Templi ap lūgšanas stundu, tas ir, devīto. Tanī brīdī nesa kādu vīru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvīm, sauktām par Krāšņajām, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas gāja Templī. Redzēdams Pēteri un Jāni, kas gribēja ieiet Templī, viņš lūdza kādu dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, to cieši uzlūkodami, teica: «Skaties uz mums.» Tas pievērsās viņiem, cerēdams kaut ko no viņiem saņemt. Apustuļu darbi, 3. nodaļa 
Lasīt visu...

21

Covidiotisms vai dezinformācija par Ķīnas vīrusa Anglijas celmu

FotoŠonedēļ klajā nāca LETAs ziņa par Ķīnas vīrusa Anglijas celma izplatību Latvijā. Tajā trūka būtiskas informācijas: jaunā celma slimnieku inficēšanās apstākļi. Toties bija tāda mierinoša rindkopa:
Lasīt visu...

21

Ārkārtas situācijā kaut pliks un bass

FotoLiegumu iegādāties klātienē virkni preču par jēdzīgu grūti nodēvēt. Mūsu valsts šajā ziņā kļuvusi par apsmiekla objektu pat daudzviet ārzemēs, kur mērenāk eksperimentē ar saviem iedzīvotājiem.
Lasīt visu...

21

Kad pērkama eksministres padomniece cenšas panākt netīkamas „Facebook” lapas slēgšanu

FotoIlzes Viņķeles ekspadomniece un Veselības ministrijas PR darbiniece Marta Krivade apmelo "Vakcīnrealitāti Latvijā" un aicina uz reiderismu Savā privātajā “Facebook” lapā viņa publicē aicinājumu lietotājiem ziņot administrācijai par "Vakcīnrealitātes Latvijā" “Facebook” lapu ar mērķi panāk tās bloķēšanu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Nav pieļaujama necienīga attieksme pret tradīciju kopējiem un viņu viedokļa dēvēšana par "homofobisku"

Atsaucoties uz aktualizējušos jautājumu par ģimenes jēdziena pārdefinēšanu, Latvijas Dievturu sadraudze uzskata par...

Foto

Egils Borats

Acīmredzot prezidents Egils Levits uzskata, ka pēdējā laikā viņa  neveiklo frāžu un paziņojumu skaits nav pietiekams, lai pilnībā samulsinātu Latvijas cilvēkus, un tāpēc viņš turpina runāt...

Foto

Alda Gobzema rekviēms

Tuba Mirum (Pastarā diena) – ar to mūsu valdībai un visiem ļaunajiem spēkiem draud Aldis Gobzems kopš tā brīža, kad iesaistījās par cīņu pie...

Foto

Mieru, tikai mieru

Šie slavenā, gudrā un šarmantā vīreļa ar propelleri uz muguras - Karlsona vārdi mūsdienās ieguvuši sevišķu aktualitāti. Jo nav viegli saglabāt mieru tik...

Foto

Kādēļ nav ieteicams vakcinēties pret COVID19 (jo īpaši ar mRNA tipa vakcīnām)?

Tā kā arī Latvijā valdība sāk apšaubāmu masveida vakcinācijas propagandas kampaņu, kas var izvērsties...

Foto

Labklājības ministrijas un pašvaldību neizdarība noved pie dzīvības apdraudējuma cilvēkiem, kuri uzturas sociālās aprūpes centros

Kopš ārkārtējās situācijas valstī, ko izraisījusi Covid-19 krīze, tiesībsargs ar vērību...

Foto

Pele spēlējas ar kaķi: Ivo Leitāns pret Aivaru Lembergu

Kad vienā no Ventspils mēra Aivara Lemberga preses konferencēm jautājumus sāka uzdot LTV žurnālists Ivo Leitāns, uzreiz...

Foto

Pieaug slēgto tirgotāju skaits, jāglābj nozare

Nozare turpina darboties sarežģīta regulējuma apstākļos. Atbalstu saņem regulāri apturēto uzņēmumu darbinieki, turpinās pieteikšanās uz apgrozāmo līdzekļu pabalstiem, ar nepacietību...

Foto

Atbilde ir tuvāk, nekā tu domā

Cik labi, ka mēs dzīvojam laikā, kad ir tik daudz iespēju! Piemēram, ir tik daudz iespēju baidīties:...

Foto

Pilsoni! Ja gribi paspēt nodibināt partiju, tad kur ņemt nosaukumu? Tev palīgā nāks Ukraina

Skatoties uz pašvaldību vēlēšanām šogad un Saeimas vēlēšanām nākamgad, plāno dibināties ne...

Foto

Esmu brīvs un spēcīgs cilvēks, tāpēc iesūdzēšu visus, kas man darīs pāri

Esmu ar savu parakstu apliecinājis dalību partijā Likums un kārtība! Un Tu? Seko man un...

Foto

Kam tic tie, kas grib, lai netici nekam

Brīžos, kad plašākam sabiedrības lokam piemin okultismu, tad vieni smīkņā klusi, citi steigtu pildīt savu operatīvo armijai pielīdzināmo...

Foto

Tikai slikti cilvēki iebilst pret datu nesēju atlīdzību mobilajiem telefoniem

Latvijas autoru, mūzikas izpildītāju un producentu organizācijas ir gandarītas par LR Kultūras ministrijas (KM) virzītajām izmaiņām...

Foto

Pietiek norādīt kā piemēru citu valstu neizdarību, attaisnojot mūsējās

Kas mainījies? Kad studēju medicīnu, mums mācīja, ka no desmit cilvēkiem vismaz viens ir savādāk domājošs. Vai...

Foto

Zakatistovam, Nemiro un kompānijai nāksies atskaitīties

Šā gada 7.janvārī Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs ir apstiprinājis 2020.gada 6.decembra politiskās partijas KPV LV ārkārtas biedru sapulcē ievēlēto valdi:...