Iesaki rakstu: 
Iespējama ekonomiskās situācijas pasliktināšanās, nākot krīzes otram vilnim, nepieciešamība uzņemties risku par Saskaņas centra (SC) iekļaušanu valdībā, paredzamās grūtības vienoties par premjera kandidātu un ideoloģiski nepieņemams koalīcijas modelis – šādu un citu taktisku apsvērumu dēļ dažādu partiju politiķi divas nedēļas pirms ārkārtas vēlēšanām Pietiek ir pieļāvuši, ka palikšana opozīcijā vismaz uz laiku tos nebaida. Vairāku politisko spēku pārstāvji izteikušies, ka labprāt dotu iespēju valdību veidot sevi ambiciozi pieteikušajai Zatlera reformu partijai (ZRP), cerot, ka tā, būdama nepieredzējusi, ātri var zaudēt sabiedrības atbalstu, turklāt nesot atbildību gan par ekonomisko situāciju, gan, iespējams, par SC iesaistīšanu valdībā.
Oficiāli par to izteikties un raidīt signālu vēlētājiem, ka viņi var nobalsot par partiju, kas kādu laiku var nebūt pie varas, politiķi īpaši nevēlas. Tomēr noprotams, ka teju visos valdības koalīcijas modeļos atrastos vieta Vienotībai un ZRP, kuras neviens nevēlas atstāt ārpus valdības, tā sev radot spēcīgu opozīciju.
Pretēji izskanējušām spekulācijām, ka noteikta balsu salikuma apstākļos pēc ārkārtas vēlēšanām iespējama koalīcija no ZZS, SC un Aināra Šlesera Reformu partijas LPP/LC, ja tā tomēr iekļūs Saeimā, šāds modelis ir maz ticams. Kā politiski neizdevīgu to Pietiek raksturojuši gan ZZS, gan SC pārstāvji, kuri nevēlētos, ka opozīcijā paliek Vienotība un ZRP, kam ir potenciāls mobilizēt sabiedrisko domu pret šādu nepopulāru valdību.
Kāds vadošs SC politiķis pauda cerību, ka ZRP pārāk raujas pie varas un Vienotība ir kļuvusi pārāk atkarīga no varas, lai kāda no tām paliktu opozīcijā. SC nevēlētos savu pirmo valdību veidot tikai ar kritizētajām oligarhu partijām, atstājot spēcīgu opozīciju no Vienotības vai ZRP. Tādā gadījumā ilgs mūžs netiek prognozēts ne valdībai, ne 11. Saeimai.
Atbildot ZRP, kas ir noraidījusi iespēju veidot valdību, kurā būtu arī ZZS, zaļo zemnieku līderis Augusts Brigmanis Pietiek izteicās, ka viņi nemaz neraujoties vadībā, „ja tajā būs galīgi neprofesionāli, kāda tā situācija ir ar Zatlera reformu partiju”. ZZS gan neorientējoties uz darbu opozīcijā, bet arī palikšana ārpus valdības, prognozējot, ka 11. Saeimā būs vismaz vēl viena valdība, zaļos zemniekus nebaidot. ZZS nav vientuļa vēlmē ļaut eksprezidentam Valdim Zatleram kopā ar mazpieredzējušo vai vispār bez politiskas pieredzes esošo komandu parādīt, uz ko tā ir spējīga, esot pie varas. Neoficiālos izteikumos atsevišķi Vienotības pārstāvji uzsvēruši, ka labprāt valdības veidošanas grožus atdotu ZRP, ja vien Vienotība vēlēšanās nefinišēs pirms Zatlera.
Kā Pietiek norādījuši daži Vienotības politiķi, tai pat būtu izdevīgi, ja ZRP uzreiz pēc vēlēšanām bloķētos ar SC. Tas ir iespējams, jo atsevišķi ZRP ietekmīgi cilvēki neoficiāli ir atzinuši – ja eksprezidenta partija vēlas palikt vēsturē ar vērienīgām politiskās sistēmas reformām, tai jāveido koalīcija ar vismaz 67 balsīm Saeimā, kas ļauj veikt grozījumus Satversmē. Vienotība neuzskata, ka ZRP premjera kandidāts Edmunds Sprūdžs ir nopietni ņemams, un vēlas, lai premjera amatā paliek Valdis Dombrovskis. Tādā gadījumā valdību visticamāk veidotu Vienotība, ZRP un Nacionālā apvienība. Vienotība ne publiskos izteikumos, ne vēl jo vairāk neoficiāli nenoraida iespēju veidot valdību arī ar ZZS, kā trešo visticamāk pieaicinot Nacionālo apvienību. Bet par šādu teorētisku scenāriju tiek runāts situācijā, ja neveiksmi ciestu ZRP mēģinājums izveidot valdību ar SC, bet Zatlers jau būtu paguvis sevi iezīmēt kā Saskaņas sabiedrotais. Tikmēr kāds ZRP kodola pārstāvis Pietiek uzsvēra, ka koalīcijā, kas neradīs iespējas realizēt Zatlera solītās reformas, partija neies un palikšana opozīcijā nebaidot arī ZRP.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
