Izdzisušais pavards jeb ceļš uz nebūtību

Bet ir sērga, kura iznīcinās veselas civilizācijas, tautību un rasi nešķirojot. Tā ir – sieviešu emancipācija, dzimumu dabisko robežu nojaukšana, vīriešu un sieviešu sociālo lomu pārdale. Tā ir jaunas cilvēku rases – vīriešsievietes parādīšanās. Daži kļūdaini to sauc par matriarhāta laikmetu. Nē, nē – šis ir stervozitātes laikmets. Jo matriarhāts rūpējas par dzimtu, sabiedrību, tautu, bet stervozitāte to iznīcina. Par šo arī ir raksts.

Sieviešu emancipācijas (lasi – stervozitātes*) loma Rietumu sabiedrības noiešanā no pasaules vēstures skatuves

Uzreiz jābrīdina lasītājs, ka faktiski raksts attiecas vienlīdz uz sievietēm, kā arī uz vīriešiem. Jo vai gan bez vīriešu klusējošas piekrišanas vai pat atbalsta, mūsdienu sieviete, nosacīti nosauksim viņu par “Rietumu nominālo sievieti', varētu nošļūkt līdz turienei, kur viņa ir?! Vai ne vīriešiem būtu jāuzņemas atbildība par savu sievu un meitu dzīvi?

Jā, kādā stāvoklī tad viņa ir? Un kā tas apdraud sabiedrības pastāvēšanu? Un kā tas apdraud viņu pašu?

Lūk, uz šiem jautājumiem mēģināsim rast atbildi.

Kas tad raksturo “mūsdienu Rietumu” sievieti atšķirībā no viņas vecmāmiņas vai vecvecmāmiņas?

Šķiet, atšķirību ir vairāk nekā kopīga.

Sieviete – darba zirgs? Ekonomiskās neatkarības cena

Pirmkārt, mūsdienu sieviete, neskatoties uz lielajām pūlēm un līdzekļiem, ko viņa ziedo savas ārienes izmainīšanai atbilstoši Holivudas ieviestajiem standartiem, tomēr ir uzņēmusies darba zirga lomu. Ja viņas priekštecēm dzīvē galvenais bija ģimene, vīrs, bērni, ģimenes ligzdiņas iekārtošana un uzturēšana, tad tagad pārsvarā sievietēm galvenais dzīvē ir algotais darbs un karjera. (Šeit strikti jānodala jēdzieni “darbs” un “algots darbs”. Sieviete, kura dzīvo mājās un skaitās, ka “nestrādā”, parasti strādā daudz vairāk par to, kura strādā algotu darbu. Bet, tas ir citādāk, jo mājas darba augļi 100% tiek ģimenei, bet algotā darba – vien neliela daļa. Pārējais – bosam. Toties boss atmetīs NAUDU!)

Un tas arī saprotams – viena no mūsdienu sievietes galvenajām pazīmēm ir saucamā “ekonomiskā neatkarība”, bet “neatkarības” garants un stervozitātes balsts ir algotais darbs. Tas, ka uz šīs “neatkarības” altāra tiek noziedots viss, kas bija un, jāteic, paldies Dievam, vēl ir palicis svarīgs daudzām sievietēm pasaulē, proti – ģimene, bērni, attiecības ar vīru, dzimta un tās nākotne, tauta un tās nākotne utt., viņai nav svarīgi.

Jo – nebūsim naivi un nemānīsim sevi – cilvēks nevar vienlaicīgi atrasties divās vietās. Ja vien nav apveltīts ar pārdabiskām spējām. Un – kāds paradokss! – jo labāka sieviete būs kā darbinieks, jo vairāk laika, talanta, centības un pūļu viņa veltīs algotajam darbam, jo viņa būs draņķīgāka kā sieva un māte. Saprotu, ka skan asi, bet – tā ir patiesība. Jo cilvēka dzīve, laiks nav neierobežots resurss. Ja mēs to iztērējam vienā vietā, citai nepaliek. Karjera nav savienojama ar ģimeni. Prioritātes...

Tādēļ laiks, kurš tiek pavadīts darbā, pārsvarā ir vērtējams kā atrauts bērniem, ģimenei un mājai. Saprotams, ir situācijas, kad sievietei nav citas izejas kā būt par pelnītāju. Piemēram, bērni ir, bet vīra nav. Vai – nav ne vīra, ne bērnu, ne ģimenes. Tikai dabiski rodas jautājums – kādēļ tā ir noticis? Dažreiz tam ir objektīvi iemesli, bet – reti. Pārsvarā saucamās “nepilnās” ģimenes, visbiežāk – vientuļās māmiņas – ir vieglprātības, bezatbildības, izlaidības un neaudzināšanas sekas.

Tradicionāli par vaininiekiem vienmēr tiek uzskatīti vīrieši. Un es viņus neattaisnoju. Bet raksts ir par vienu no iemesliem, kādēļ mēs izzūdam, un, lai rakstam būtu kāda vērtība, tam jābūt objektīvam.

Un objektīvi ir tas, ka lielākā daļa Rietumu meiteņu un sieviešu liekas gultā ar vīriešiem, kuri nav un nemaz neplāno būt par viņu vīriem. Kā mēdz teikt – hormoni spēlē... Vai vienkārši – lai būtu kā visām/visiem. Atkārtoju – teiktais neattiecas uz visām, bet uz vairumu. Situācijas mēdz būt dažādas, un mans nolūks nebūt nav kādu aizskart vai apvainot. Tikai Dievs zina un var izvērtēt katru situāciju. Es runāju par tendencēm un vispārizplatītām parādībām.

Vīriešiem, atklāti sakot, emancipētās sievietes ir ļoti izdevīgas. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ viņi tās piecieš. Pat vairāk – viņiem tās patīk. Un, spriediet paši – kādēļ lai nepatiktu? Lūk, daži punkti:

 1. Viņas ir ļoti pieejamas – agresīvās, valdošās amerikāņu subkultūras un Holivudas intensīvās antitikumīgās propagandas, kā arī Rietumu sabiedrībā valdošās morāles krīzes dēļ jaunu sieviešu nevainība un augsti morāles standarti ir tikpat reta parādība kā pleziozauri. Stāsta, ka viņi vēl kaut kur esot, bet neviens nav redzējis.

Sieviešu morāles līmenis, vidēji, ir tik noslīdējis, ka meitenes, šķiet, no nevainības pat kaunas. Būt par viena vīrieša sievieti mūža garuma izdodas vien retai daiļā dzimuma pārstāvei. Un vairums no viņām to nemaz nevēlas. Dažas pat kolekcionē iespaidus un atklāti lepojas ar kārtējā “partnera” iedabūšanu gultā. Lai gan – nav jau grūti; arī jaunekļiem un vīriešiem ar “bremzēm” ir pašvaki...

2. Viņas nav jāapgādā. Jā, jā, - un viņas ar to lepojas! Esmu dzirdējis, ka daudzas sievietes jau nonākušas tik tālu, ka neļauj vīrietim izmaksāt kafejnīcā našķi. Es pati! Starp citu, sauklis “Es pati!” varētu būt kādas feministiskas organizācijas moto. Tas labi raksturo šo nožēlojamo sieviešu - cilvēces kapraču psihisko stāvokli. Bet, runājot par apgādi jeb sieviešu ekonomisko “neatkarību”, jā – viņu “partneriem” tā ir ļoti izdevīga. Nekādu saistību, nekādu pienākumu! Te es esmu, un te manis nav. Tu pati tiksi galā! Un sieviete “tiek galā”.

Cik izdevīga šī “ekonomiskā neatkarība” ir sievietei... lai vērtē pati. Jo neatkarības jau faktiski nav. Ekonomiskās “neatkarības” cena ir totāla atkarība no saucamā darba devēja, tā ir darbā, ceļā uz to un no tā pavadīta trešā daļa no mūža, tie ir zaudēti labākie, spēkpilnie gadi. Bet ziemā – viss diennakts gaišais laiks. Cena ir svešu cilvēku (auklīšu) vai valsts (bērnudārzu) izaudzināti bērni, tā ir mūžīgi slimojošs mazulis, kurš dārziņā atkal un atkal aplīp ar kādu infekciju. Jo nav dabiski kopā atrasties tik daudziem viena vecuma mazuļiem, Ģimenēs tā nav.

Toties ieguvums ir visai ievērojams – sieviete pati var apmaksāt savus komunālos tēriņus, degvielu, automašīnas līzingu, stāvvietu, kādu kredītu, kosmētikas lietas, apģērbu un vēl šo to. Pati. Vēl viņa paretam var doties kādā ceļojumā. Uz Ēģipti, piemēram. Un nevienam viņai nav jāatskaitās, ko viņa tur dara.

 Ja viņa vēlas, tad var nopirkt vietējo alfonso, kuram tas savukārt ir dubultizdevīgs darījums. Viņš uz brīdi var tikt vaļā no sava seksuālā sasprindzinājuma un nedaudz nopelnīt, bet mūsu Ne-atkarīgā sieviete Pati par Savu naudu dabū mazliet melnīgsnējas eksotikas. Citreiz vairāk, citreiz – mazāk. Minētais vairāk attiecas uz padzīvojušām sievietēm, kuras vēl grib seksu. Esmu dzirdējis daudz stāstu no aculieciniekiem par Rietumu sieviešu uzvedību saulainajos kūrortos. Arī pats redzējis. Kāds kauns!

Bet kaut kāda loģika, taisnīgums tajā visā ir. Savu jaunību, skaistumu, laiku un lielāko daļu enerģijas viņas ir atdevušas nevis vīram un bērniem, bet savam bosam, pretī saņemot naudu. Tagad viņām, izņemot naudu, nekā cita nav. Tad arī nākas pirkt to, ko par naudu var nopirkt, un tas patiešām nav daudz. Mīlošus bērnus, uzticamu un cieņpilnu vīru nopirkt vairs nevar – laiks ir iztērēts, vilciens – aizgājis. Atlicis tikai tas, ko var nopirkt, tātad tas, ko mēs saucam par “pērkamu”. Un tas patiešām nav nekas vērtīgs...

3. Viņas ir seksuālas. Šis gan varētu būt pirmā punkta apakšpunkts, bet izdalīšu atsevišķi.

Nav šaubu, ka Rietumu sabiedrībā viens no ievērojamākajiem aiz naudas kulta ir seksa un jaunības kults. Cilvēku pūļi apjūsmo vecmāmiņas, kuras puskailas dejo un dzied uz skatuves. Saprotams, ka tas nav nejauši.

Visi kulti tiek radīti, un, ja kāds domā, ka uz pasaules kādi procesi notiek nejauši, maldās. Katrai idejai ir autors vai vismaz medijs, kurš to saņem un pasniedz sabiedrībai. Tā gan būs neliela novirzīšanās no tēmas, bet tomēr “par lietu”. Tātad – par jaunības kultu.

Lai labāk varētu izprast, kādēļ tāds vajadzīgs, kurp tas ved un ko nodara cilvēkiem, vārdu sakot – lai saprastu kulta mērķi, palūkosimies uz tā piekopšanas sekām:

Žurkas skrējiens

a) ir izjaukts dabiskais cilvēka mūža dalījums periodos – bērnība (bezrūpība), jaunība (mācības), briedums (darbs, ģimene, bērni), vecumdienas (laika veltīšana sev, pārdomas par eksistenciāliem jautājumiem, gatavošanās uz pārcelšanos nākamajā dzīvē utt.). Sistēma, kurā mēs dzīvojam, ir ieinteresēta, lai mēs nepārtraukti atrastos saucamajā “žurkas skrējienā” - ritenī, pa kuru skrien, bet nekur neaizskrien. Kamēr tu skrien, tu griez riteni. Tev ir darbošanās ilūzija, bet faktiski tu skrien uz vietas. Bet – tu esi aizņemts. Tev nav laika padomāt par to, no kurienes tu nāc, ko tu šeit vispār dari un kurp tu ej. Domāju, ka šis ir viens no galvenajiem vāveres riteņa mērķiem – neļaut cilvēkam atjēgties. Skrien, skrien, un skat! - jau dzīve pagājusi! Bet tu tikai vēl taisījies dzīvot! Rīt! Bet – nekā; kaprači jau sākuši rakt bedri. Viss, zem dzīves tiek pavilkta svītra. Tālāk – viss Dieva rokās. Viņš vērtēs bilanci.

Pagaidām tu esi tas, kurš nosaka to, kāda tā būs. Bet jaunības kulta mērķis ir novērst tevi no realitātes, no svarīgām lietām un pievērst ilūzijai – tam, ka tu vienmēr būsi jauns un nekad nepienāks diena, kad šī pasaule būs jāatstāj un jāatskaitās par savu dzīvi. Krampjaini turēdamies pie aizejošās jaunības, cilvēks nav spējīgs adekvāti un skaidri spriest, nav spējīgs pareizi sakārtot savas prioritātes. Tā vietā, lai meditētu, lūgtu Dievu, ceļotu vai pavadītu laiku ar mazbērniem, sirmais Rietumu kultūras adepts(e) sēž kosmētikas salonā vai pat plastiskās ķirurģijas centrā. Es šeit nesaku, ka nevajadzētu rūpēties par ārieni vai tīšām justies vecam. Es runāju par kultu. Jaunības kultu.

Mirsti... jauns

b) nemitīga pensijas vecuma palielināšana. Nav noslēpums, ka Rietumos cilvēks tiek saukts un uzskatīts par “darbaspēku” un “nodokļu maksātāju”. Sabiedriskajos medijos jau parādās materiāli par to, ka cilvēkiem vecums tagad iestājas vēlāk, attiecīgi - “darbaspēka” kategorijā viņš ietilpst ilgāk. Pats redzēju. Nu ko – saprotami; valstij uzturēt pensionārus ir ekonomiski neizdevīgi. Tādēļ vajag iedvest cilvēkam, ka viņš ir un būs jauns un viņam jāstrādā algots darbs visu mūžu. Un pēkšņi – vai! Nomira! Kāds malacis – līdz pēdējam bija ierindā! Vārdu sakot – vergoja. Jo tikai nedaudziem cilvēkiem ir tā laime strādāt “sirdsdarbu”, pārējie strādā par naudu. Cilvēkam, kurš nomiris darbā, pensija nav jāmaksā.

Lūk, kāpēc mūžīgi jābūt jaunam.

c) citi iemesli, piemēram, ekonomikas sildīšana, sabiedrības sociālās struktūras graušana, ģimenes institūta vājināšana utt., bet tā ir atsevišķas tēmas. Mēs runājam par rietumu sievietes degradāciju kā sabiedrības fiziskas izzušanas vienu no iemesliem, un jaunības kultu kā vienu no degradācijas sastāvdaļām.

Nav ģimenes – nav sabiedrības

4. Viņas nav ģimeniskas un neuzstāj uz ģimenes dibināšanu. Viegli pieejamas bez jebkādām saistībām.

Arī tas vīriešiem ir ļoti ērti un patīkami. Vairumam vīriešu, es domāju. Bet šādu uzskatu bīstamība sabiedrībai ir vislielākā. Jo visiem zināms, ka ģimene ir sabiedrības pamatšūniņa. Nav ģimenes – nav sabiedrības. Lai gan tiek veikti pētījumi un eksperimenti bezģimeņu sabiedrības veidošanā, es par tādu nerunāju. Sēklu banka, sievietes – inkubatori utt. Brrr – es nudien negribētu tādā dzīvot! Raksta tēma ir sieviešu loma Rietumu sabiedrības izzušanā, bet viena no tradicionālajām, kristīgajām Rietumu sabiedrības vērtībām ir ģimene.

 Vispār ar tā sauktajām “Rietumu vērtībām” tagad ir liels sajukums, jo arī dažādi citu “vērtību” piekopēji, piemēram, pederasti un lesbietes, atsaucas uz šīm vērtībām. Te gan sanāk liela putra, jo tradicionāli Rietumu vērtības ir bijušas kristīgas, kas viennozīmīgi izslēdz dažādu perversiju reklamēšanu, popularizēšanu un legalizēšanu. Diemžēl tas pašlaik notiek publiskajā telpā, politikā un mākslā. Vajadzētu tomēr skaidri nodefinēt, kas mūsdienās oficiāli tiek uzskatīts par “Rietumu vērtībām”. Citādi ir haoss.

Nu, lūk, šī emancipētā sieviete ne visai grib ģimeni. Ne vairāk kā viņas “partneris”. Jo viņa ir gudra, šī, piedodiet, sterva. Viņa saprot, ka ģimene – tie ir pienākumi. Ģimene – tie ir bērni. Bērni – tie ir izdevumi un, iespējams, sabojāta figūra. Bet viņa nevar atļauties sev bojāt figūru, jo tad viņa vairs neizskatīsies tik seksuāla, iekārojama. Uz viņu sāks mazāk mest acis vīrieši, bet bez tā viņa iztikt vairs nevar. Jau no mazotnes viņa ir pieradusi/pieradināta sevi izrādīt visiem. Ja viņai vairs nebūs tik šmaugs viduklītis, tad, vismaz Latvijā droši, samazināsies viņas “konkurētspēja darba tirgū”.

Bet – pats galvenais ģimenes dzīves mīnuss - viņa vairs nevarēs “dzīvot sev”, “pilnveidot sevi”, “realizēt savu aicinājumu”, “attīstīties kā personībai” utt. Tā vietā būs negulētas naktis, vizītes pie pediatra, “pamperi” utt. Aste bluķī. To, ka šī jau arī ir tā “personības attīstīšana” un īstā dzīves skola, mūsu emancipētā Rietumu sieviete nesaprot. Viņa ir gudra, bet ne tik. Viņa ir gudra citā līmenī, tā teikt. Viņa māk “iekārtoties”. Iespējams, ka tas nemaz nebūtu slikti, ja sieviete šīs prasmes izmantotu pareizā virzienā. Piemēram, izvēloties savu dzīvesbiedru un dodot priekšroku godīgam, uzticamam un dievbijīgam cilvēkam, tādam, kas nepievils. Bet – nē!

Galvenais - iekārtoties

Savu dabas (Dieva) doto prasmi iekārtot savu dzīvi nominālā Rietumu sieviete izmanto pavisam citā virzienā. Ar tehnoloģiju attīstību, valstiskās sistēmas un tās aparāta uzburbšanu ir radušās daudzas “darba” vietas, kur var nodarboties ar tā saucamo “figņu” un saņemt nesliktu atalgojumu. Sistēma dāsni atalgo tos, kas viņai kalpo. Sieviete ir labs kadrs, jo neuzdod liekus jautājumus, apzinīgi izpilda, ko darba devējs liek. Arī tad, ja tas ir neētiski, netaisnīgi vai amorāli. Jo viņas dabā ir ieprogrammēta tieksme pakļauties.

Tikai nožēlojami ir tas, ka emancipētā sieviete – sterva pakļaujas nevis savam tēvam, bet apprecoties – vīram, bet gan bosam, kurš viņai maksā naudu. Starp citu, iespējams, ka stingras stājas un morāles trūkums ir viens no iemesliem, kādēļ Latvijā ir tik daudz sieviešu – tiesnešu. Ar viņām vieglāk manipulēt. Viņas, tēlaini runājot, “pagulsies apakšā” jebkurai netaisnībai, ja tās nesējs būs stiprāks, autoritatīvāks vai...labi samaksās. Tiesa gan, kā liecina novērojumi, arī daudzi Latvijas tiesneši – vīrieši ir zaudējuši stāju un kļuvuši līdzīgi savām kolēģēm – glumi, merkantili un netaisnīgi. Bet tas jau ir cits stāsts.

Trauksmes zvans

Šis raksts nav teorija vai prātojumi. Tas ir brīdinājums un aicinājums pārvērtēt savu vērtību skalu – vai tik tās augšgalā nav ielavījušās vērtības, kurām vieta būtu pašā apakšā. Mēs strauji izmirstam. Lai tauta vai nācija neizmirtu, ģimenē ir jābūt vidēji 2,1 bērnam. Tad demogrāfijas koeficients būs nulle. Bet cik daudz ir jaunu cilvēku, kuri nemaz neplāno ne laulību, ne bērnus? Bet viņi aizmirst jeb neiedomājas par vienu – ja viņu vecākiem būtu tādi paši uzskati, tad arī viņu nebūtu...

Pēdējā paaudze

Pat savā apkārtnē es redzu, kā izzūd dzimtas. Dzimtas, kuras pastāvējušas simt un vairāk gadus, kuras pārdzīvojušas karus, trūkumu, sērgas, badu un dažādus režīmus. Bet šo laiku - mežonīgā kapitālisma, mantkārības orģiju un netaisnības apogeja laiku nepārdzīvoja. Un nevainojiet visā valsti un tās pārvaldītāju nelietīgās aktivitātes, vai, gluži otrādi – noziedzīgās pasivitātes. Nefokusējaties uz neliešiem. Viņiem sava dzīve un sava alga, bet mums – sava.

Ja nenotiks garīga pamošanās, apziņas un uzskatu reformācija, mēs izmirsim. Un nebūs vainīgs ne Putins, ne Tramps, ne Kim Čens. Arī bēgļi – nē. Viņi ir tikai bandinieki ļaunā spēlē, kuras likme ir ne vien mūsu tautas, bet arī milzīgas cilvēces daļas pastāvēšana. Sagraut, iznīcināt sabiedrību var ļoti viegli – sagraujot ģimeni, sakropļojot veselīgus uzskatus par dzimumu lomu vai pat samainot tās, demoralizējot jaunatni. Pie tā aktīvi strādā gan izglītības sistēma, gan likumdošana, gan bāriņtiesas, gan masu mēdiji, gan saucamie kultūras darbinieki. Bet... ja jaunatne tiks demoralizēta, mums nav nākotnes.

Līķa plankumi Latvijas miesā

Kā līķa plankumi dažkārt parādās uz vēl dzīva cilvēka miesas, tā Latvijas laukos melnē pamestas mājas un pat veseli ciemati, bet Latvijas pilsētās – tukši daudzdzīvokļu nami ar plāksnēm aizklātiem, tumšiem logiem. Vai tas ir neatgriezeniski? Vai tajos atkal kādreiz spīdēs gaisma un atskanēs bērnu čalas vai sadzīviskas rosības skaņas? Tas atkarīgs no mums.

Protams, pamestības vienīgais iemesls nav sieviešu degradācija, kuru, lai būtu skaistāk, nosaukuši svešvārdā – emancipācija, feminizācija un vēl nez kā. Vēl ir valsts vadītāju piekopta zemiskā ekonomiskā un sociālā politika un citi iemesli. Un tomēr - veco, pārtikušo rietumvalstu pieredze liecina, ka izvirst un izmirst arī nebūt ne tās nabadzīgākās valstis. Lai gan – varbūt tās arī ir nabadzīgas. Jo tur valda gara un ētikas, morāles un ideālu nabadzība. Palūkojieties ielās – rietumeiropietes pat nevar atļauties sev nopirkt pietiekami apģērba, lai noslēptu savu kailumu. Nezin kādēļ, tradicionāli par nabadzīgām uzskatītās Austrumu valstīs, sievietēm krāšņam un pietiekamam apģērbam sanāk...Un jūs brīnāties, ka mēs izzūdam, bet viņi nāk mūsu vietā?...

Nenodzīvot dzīvi veltīgi

Ir egoistu un egocentrisma laikmets. Tas tiek uzspiests un mākslīgi kultivēts. Ha! It kā ar cilvēka dabisko, iedzimto egoismu vēl būtu par maz! Pat žurnālu, skat, izdevuši - “Egoiste”... Un visvieglāk šim spiedienam pakļaujas tieši sievietes.

Bet savam dārgajam lasītājam/lasītājai es vēlos atgādināt seno teicienu: kas dzīvojis ir tikai sev, tas dzīvojis ir velti...

Lai mums izdodas!

*Rakstā lietots tautā plaši lietots, bet neliterārs vārds “stervozitāte”, lai labāk izteiktu domu – sieviete, kura atstājusi savu sūtību, varētu pat teikt – misiju būt par sievu, māti un ģimenes pavarda sargātāju un uzņēmusies vīrieša lomu, uzvedību, apģērbu un manieres, ir kā sterva, t.i. - maita, t.i. - kaut kas, kas bijis reiz dzīvs, bet tagad beigts un sācis bojāties. Atrasties maitas tuvumā ir gandrīz neiespējami. Kā spilgtu piemēru varētu minēt dažas sievietes – politiķes. Neattiecināt uz sievietēm, kuras nav realizējušās objektīvu iemeslu dēļ.

Raksts no sērijas “Anguis in herba” (Čūska zālē)

P.S. Raksta tapšanas dienā autors piedzīvoja dramatisku atgadījumu uz šosejas. Kāds jauneklis nepieskaitāmības stāvoklī nežēlīgi sita padzīvojušu vīru. Incidents norisinājās uz braucamās daļas, satiksme tika bloķēta. NEVIENS no apstājušamies automašīnu vadītājiem neizkāpa no savas automašīnas un neapturēja nežēlīgo izrēķināšanos. Pat vairāk – kad sasistais vīrietis, meklējot palīdzību, iekāpa garāmbraucošā automašīnā un lūdza aizvest uz policiju, viņš tika rupji nolamāts un izgrūsts ārā. Jaunais vīrietis pie stūres savu komfortu vērtēja augstāk par sveša cilvēka veselību vai pat dzīvību. Arī pārējais autovadītāju bars sēdēja drošībā – katrs savā automašīnā vai autobusā.

Varbūt šeit arī ir atbilde uz sieviešu vīrišķošanās iemesliem? Vienkārši - vīrieši ir kļuvuši par lupatām!

Bet tas jau būs cits stāsts...

Novērtē šo rakstu: