Izgāžas Lībiņas un „Vienotības” plāni izdarīt spiedienu uz tiesām un diktēt „pareizus” nolēmumus

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) Lielā palāta 19.februārī ir noraidījusi lūgumu izskatīt lietu Yordanov un citi pret Bulgāriju, līdz ar to ECT 2023. gada 26.septembrī pieņemtais nolēmums ir stājies spēkā, un tā pārskatīšana augstākajā instancē nenotiks.

Tas nozīmē, ka ECT Lielā palāta ir sagrāvusi I. Lībiņas-Egneres vadītās ministrijas plānus vēl pavilkt garumā Latvijā „pieņemto” „aizdomīgās mantas” konfiskāciju praksi, ar speciālu apkārtrakstu norādot tiesām, kā tām pareizi tiesāt šajos jautājumos, un īpaši norādot, ka nolēmums šajā ECT izskatītajā lietā, kas attiecas tieši uz konfiskāciju jautājumu, vēl neesot stājies spēkā, tāpēc neesot ņemams vērā.

Pietiek ir zināms, ka tiesas Tieslietu minstrijas spiedienu bija uztvērušas nopietni un savos nolēmumos cītīgi citēja apkārtrakstā minēto, tai skaitā norādot, ka ECT lēmums vēl nav stājies spēkā.

Taču tagad, kad 19.februārī ECT Lielā palāta ir atteikusies izskatīt lietu Yordanov un citi pret Bulgāriju, Tieslietu ministrijai nāksies izsūtīt jaunu apkārtrakstu, apliecinot, ka iepriekšējā minētie apsvērumi vairs nav īsti ņemami spēkā.

Pietiek šodien šai sakarā atkārtoti publicē advokāta Dmitrija Skačkova rakstu, kurā bija detalizēti aprakstītas „Jaunās Vienotības” pārstāves vēlmes diktēt tiesai „pareizu” nolēmumu pieņemšanu.

Jū dount anderstend, zis iz diferent: ministrija norāda tiesnešiem, kā interpretēt Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus

2024.gada 23.janvārī Tieslietu ministrijā ir tapis dokuments, kuram ir potenciāls pārsteigt gan ar savu saturu, gan ar formu, gan arī ar tālejošām sekām: ja pats par sevi tas skar samērā šauru un ne pārāk populāru personu loku, tad kā precedents paver jaunus “Overtona logus”, jaunas iespējas ierobežot tiesu neatkarību, kas nenoliedzami kaitēs ikvienam Latvijas iedzīvotājam un bojās jau tā slikto investīciju klimatu mūsu valstī.

Tas ir tiesām adresēts apkārtraksts Par Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 26. septembra spriedumu lietā Yordanov un citi pret Bulgāriju (turpmāk tekstā – “Apkārtraksts”). Īsumā Apkārtraksta un tajā aplūkotās situācijas būtība ir šāda.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Yordanov un citi pret Bulgāriju atzina, ka mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu un konfiscēšanai ir jākonstatē tās cēloniskais sakars ar noziedzīgu nodarījumu. Tieslietu ministrija Apkārtrakstā pauž uzskatu, ka šī atziņa attiecas tikai uz Bulgāriju, kurā kopš 2012.gada ir atļauts mantu konfiscēt bez notiesājoša nolēmuma krimināllietā. Uz Latviju šis nolēmums, pēc Apkārtraksta autoru domām, neattiecas, jo ECT pamatoja savu nolēmumu ar trūkumiem, ko konstatēja Bulgārijas 2012.gada likumā. Lūk, šo skaidrojumu par “pareizo” ECT nolēmuma interpretāciju Tieslietu ministrija aicina izplatīt visiem tiesnešiem, prokuroriem, izmeklētājiem un citām atbildīgajām amatpersonām.

Normāls cilvēks reti lasa šādus ierēdņu sacerējumus, un to var saprast: bauda maza. Juristiem dažkārt ir raksturīga ļoti garu dokumentu rakstīšana, bet, ja nu, pasarg, Dievs, mēģināsiet kādam īsumā izskaidrot šī teksta būtību, tad jums tiks pārmesta tā “trivializēšana”, īsto intelektuāļu gara darba dziļās jēgas sagrozīšana. Jums atgādinās, ka neesat jau nekāds eksperts, bet eksperti (gan tie, kurus par tādiem var saukt tikai pēdiņās, gan tie, kuri patiešām tādi ir, bet sen jau ir slaveni ar savām noturīgajām politiskām saiknēm), lūk, visi šie eksperti un “eksperti” uzskata tā, un jūs varat tikai pieņemt viņu viedokli, ja, protams, esat saprātīga, mūsdienīga, racionāli domājošā persona, nevis kaut kāds tur “marģinālis”.

Neapšaubu, ka dokumenta parakstītāja un vismaz daļa no Tieslietu ministrijas darba grupas, kurā tika spriests par iepriekš minēto jautājumu, uzskatāmi par zinošiem speciālistiem. Apšaubu tikai to, ka tāds dokuments drīkstēja tapt demokrātiskā tiesiskā valstī. Apšaubu, jo nav normāla situācija, kad pretēji varas dalīšanas principam izpildu vara Tieslietu ministrijas personā dod tiesnešiem norādījumus, kā pareizi interpretēt un piemērot ECT nolēmumus. Jāatgādina, ka tieslietu ministram ir tiesības ierosināt pret tiesnešiem disciplinārlietas. Līdz ar to apkārtraksti par tiesību jautājumu “pareizo” izpratni nevar tikt uztverti tikai kā draudzīgi koleģiāls viedoklis. Ir gan cerība, ka drosmīgs un domājošs tiesnesis, neskatoties uz risku, varētu nepievienotos Tieslietu ministrijas argumentiem.

Pirmkārt, te nevar nerasties jautājums, vai Tieslietu ministrija apgalvo, ka Latvijas Republikas krimināltiesībās un kriminālprocesā netika jau pirms septiņiem gadiem ieviests tāds pats “konfiskācijas bez notiesāšanas mehānisms” (non-conviction based confiscation) kā Bulgārijā un citās valstīs? Tāds apgalvojums nebūtu patiess. Nebūtu arī pamata teikt, ka mantisko jautājumu regulējumā Latvijas kriminālprocesā nav trūkumu un problēmu. To esamību jau ir konstatējusi Satversmes tiesa, kurā ierosinātas vairākas lietas sakarā ar konstitucionālajām sūdzībām no personām, kuru pamattiesības aizskāra pēc savas būtības un juridiskās dabas tāds pats regulējums, kādu nu jau otrajā lietā pret Bulgāriju pamatoti ir kritizējusi ECT.

Otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk arī – “Cilvēktiesību konvencija”) un tās interpretācija ECT spriedumos ir Latvijas tiesību sistēmas neatņemama daļa. Satversmes tiesa jau vairākkārt ir atzinusi, ka noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas. Valsts pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem[1].

Līdz ar to faktiski Satversmes tiesas atziņa nozīmē to, ka nevar izprast cilvēka pamattiesību saturu un pareizi piemērot likumus, ignorējot atziņas ECT spriedumos. Iespējams, tieši tāpēc Satversmes tiesa ir ielikusi ECT spriedumu Yordanov pret Bulgāriju 2023.gada septembra aktualitāšu apkopojumā[2], acīmredzot uzskatot to par vērā ņemamu arī Latvijā.

Tieslietu ministrija neriskē oponēt ne ECT, ne Satversmes tiesas acīmredzami pareizajām atziņām, bet faktiski cenšas tās apiet, pasakot, ka vispārīgi ECT spriedums katrā lietā ir individuāls, attiecas tikai uz konkrētu valsti. Ir jau gadījumi, kad ECT secinājumi ir vispārsvarīgi, attiecināmi uz visām dalībvalstīm, bet šoreiz tas noteikti tā nav. Te neiztikt bez Tieslietu ministrijas nerisinātā, taču acīmredzamā jautājuma: kurš tad galu galā vērtēs to, vai ECT secinājums ir vispārsvarīgs vai attiecas tikai uz konkrētu lietu un konkrētu valsti? Acīmredzot, pēc Tieslietu ministrijas loģikas, to darīs nacionālās tiesas. Šim risinājumam nebūtu ne vainas pie trim nosacījumiem.

Pirmais un galvenais – arī rajona tiesas tiesnesis drīkst vērtēt ECT interpetāciju attiecināmību uz lietu, ko viņš izskata, tikai tad, ja viņš ir neatkarīgs. Droši varam uzskatīt, ka viņš tāds vairs nav ar brīdi, kad Tieslietu ministrija viņam skaidri pasaka, kā ir jāvērtē ECT atziņas lietā Yordanov un citi pret Bulgāriju.

Otrs būtisks elements, kurš līdzsvaro tiesnešu neatkarību, ir tiesu prakses vienveidība, ko visā valstī nodrošina Augstākā tiesa. Taču process par noziedzīgi iegūtu mantu jau vairāk nekā desmit gadus, pateicoties ļoti “talantīgajiem” Kriminālprocesa likuma grozījumiem, ir izņemts no tās jurisdikcijas. Paradoksāli, bet Latvijā procesi par miljonus vērtu mantu notiek tikai divās instancēs – rajona tiesā un apgabaltiesā – un nemaz nenonāk līdz Augstākajai tiesai, kura varētu veidot vienotu praksi.

Treškārt un visbeidzot, svarīgi ir atcerēties, ka ECT ir jurisdikcija ne tikai konvencijas normu piemērošanā, bet arī interpretēšanā. Tas nozīmē, ka izšķiroša loma Cilvēktiesību konvencijas satura noteikšanā ir ECT, nevis nacionālajām tiesām. Tikai ar ECT nodibināto cilvēktiesību standartu palīdzību var panākt, lai visā Eiropā būtu vienota tiesiskuma telpa, kurā katra dalībvalsts un katrs pilsonis ir pārliecināti, ka citā dalībvalstī pastāv tāda pati tiesiskā kārtība un cieņa pret cilvēka pamattiesībām. Par to gādā gan Eiropas Savienība, gan Eiropas Padome, kuras daļa ir ECT. Tādēļ ECT arī izveidota, lai uz konkrētu gadījumu pamata dotu pareizās rīcības vadlīnijas visām valstīm.

Šajā sakarā var atsaukties uz tiesību doktora un ECT tiesneša Mārtiņa Mita secinājumu no tiesu prakses apkopojuma par to, kā Augstākā tiesa piemēro ECT nolēmumus: “Iespējams konstatēt, ka visos trīs Senāta departamentos pamatoti tiek akceptēta ECT judikatūra neatkarīgi no tā, vai ECT nolēmums ir lietā pret Latviju vai kādu citu valsti. Piemērojot ECT judikatūrā sniegto ECK interpretāciju vai attīstītos principus, svarīgi ir pārliecināties, vai izskatāmās lietas apstākļi ir salīdzināmi ar ECT izskatīto lietu tik lielā mērā, lai piemērojamie principi vai to līdzsvars nemainītos piemērojamās ECK normas ietvaros. Lietas apstākļiem nav jābūt identiskiem, svarīgi ir piemērojamā principa jēga un mērķis, kā arī lietas konteksts.”[3]

Tātad, pētot Augstākās tiesas praksi, zinātnieks un ECT tiesnesis M.Mits skaidri pasaka: ECT judikatūra ir jāņem vērā arī tad, ja nolēmums lietā ir pret citu valsti, ne tikai pret Latviju, un svarīgi ir piemērojamā principa jēga un mērķis, nevis visu komatu pilnīga sakritība dažādu valstu likumos.

Diemžēl Tieslietu ministrija uzstāj uz pilnīgi pretējās pieejas (iespējams, redzot šo gadījumu kā izņēmumu, kad “ļoti, ļoti vajag, tāpēc drīkst”, bet tas nodarītu kaitējumu nemazina). Patiesa Apkārtraksta būtība par spīti tā sarežgītajam tekstam ir ļoti primitīva: ja ierēdņiem un politiķiem nepatīk pamattiesību satura interpetācija kādā ECT spriedumā, Latvija to vienkārši neievēros, pasakot, kas tas attiecas uz citām valstīm un citām situācijām. Nepamet sajūta, ka šito es kaut kur jau esmu redzējis...

Aizmirsīsim uz brīdi par arestēto mantu un mēģināsim modelēt, kā tas izskatīsies parastajā kriminālprocesā, kurā tiesā cilvēku. Piemēram, ir tāds ECT spriedums lietā Navaļnijs un Oficerovs pret Krieviju. Tajā ir ļoti daudz interesanta par nepieļaujamību komercdarbību pielīdzināt noziegumam, par politiski motivētām apsūdzībām. Pēc Tieslietu ministrijas loģikas šis spriedums ir saistošs tikai Krievijai un tikai vienā lietā. Latvijai taču nav neviena Navaļnija un neviena cietuma Arktikā.

Latvijā pastāv (?)  demokrātija un trīs instanču tiesas, kuras, protams, ir pilnībā neatkarīgas, nekādā mērā neatskatās uz politiķiem, kuri galu galā apstiprina tiesnešus amatos. Un vispār, ja Latvijā kādu arī apsūdz noziedzīgā nodarījumā, tad tāda apsūdzība pēc definīcijas nevar būt politiski motivēta, pat ja tiek aizturēts politiķis un pie tam tieši pēc Saeimas plenārsēdes vai tieši pirms/pēc vēlēšanām, un tas viss televīzijas kameru priekšā. Tā taču ir Latvija, nevis kaut kāda tur Ungārija vai Azerbaidžāna!

Dažādās valstīs viens un tas pats gadījums var būt gan “briesmīgs cilvēktiesību pārkāpums”, gan “skaistā diena demokrātijai”. Jeb vienkāršiem vārdiem sakot, “jū dount anderstand, zis iz diferent” - ļoti vecs neoliberālu politiķu, ierēdņu un vienkārši demagogu universāls iebildums.

Godīga atbilde uz to būtu: nē, tas nav kaut kas cits, tas ir tieši tas pats, un jūsu “zis ir diferent” vieta ir turpat, kur slavenajam “nasing spešal” – nacionālā kauna galerijā. Visās valstīs cilvēktiesību pārkāpumi paliek cilvēktiesību pārkāpumi, un šeit vēlreiz jāatgriežas pie Satversmes tiesas piedāvātā kritērija, pēc kura tā aicina vērtēt ECT nolēmumu attiecināmību uz Latviju: “Ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas.”

Ja ECT nolēmums, arī lietā pret citu valsti, satur atziņas, kuras ir vērtīgas cilvēktiesību stiprināšanai Latvijā, tas Latvijai ir saistošs, un par to vispār nedrīkst notikt tādas diskusijas, kuru rezultātā top jēzuītiski dokumenti, ar kuriem tiesneši tiek pamācīti, kā neievērot ECT spriedumus. Ja ECT pasaka, ka ir jāvērtē arestētās mantas saikne ar noziedzīgu nodarījumu, tad tā ir jāvērtē. Punkts!

Visās valstīs prettiesiskā konfiskācija un necieņa pret īpašumu ir vienādi nepieņemami, vienalga, vai tā ir Bulgārija vai Latvija. Vienīgā atšķirība starp mūsu valstīm, varbūt, ir tāda, ka Latvijas centība pāri veselajam saprātam vienmēr mums ir ļāvusi sasniegt tādas absurda virsotnes, kādas “slinkajā”, Vidusjūras kultūras zemē Bulgārijā nebūtu pat iedomājamas.

Iespējams, tieši tāpēc pat arī amerikāņi, - sabiedrotie, investori, Latvijas “pēdējā cerība” un “vienīgā iespēja”, - jau sāk brīnīties par plaši izreklamētā “Latvijas finanšu sistēmas kapitālā remonta” sekām un negrib šeit atvērt kontus un ieguldīt naudu[4]. Un īstenībā jau ko te amerikāņiem meklēt, ja viņi ir pieraduši pie valsts, kurā pastāv reāla uzņēmējdarbības brīvība un reāla tiesnešu neatkarība?

Teorijā arī Latvijas Republikas Satversmes 83. pants paredz, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. Taču pats fakts, ka ir tapusi tāda neslēpta Tieslietu ministrijas instrukcija par “pareizo” tiesas spriešanu kā Apkārtraksts, rada bažas par šīs konstucionālā ranga normas reālu, neiluzoru darbību mūsu valsts teritorijā.

Faktiski šādi gadījumi liecina par to, ka partija, kuras “pārziņā” atrodas Tieslietu ministrija (šobrīd tā ir “Jaunā vienotība”), var diriģēt tiesas, kā vēlas, un vienmēr atradīsies čakli juristi, kuri uzrakstīs pietiekami garu instrukciju par pareizo tiesas spriešanu, kā arī tiesneši, kam nebūs profesionāla un morāla rakstura iebildumu šo instrukciju pildīt un citēt vienādi uzrakstītajos nolēmumos (pietiek arī, ja to darīs tikai viens sastāvs vienā un tajā pašā tiesā).

Šādi satraucoši secinājumi neļauj teikt Tieslietu ministrijai paldies par veikto darbu, bet tomēr katrā situācijā var rast arī ko pozitīvu, un šajā gadījumā Tieslietu ministrijai pienākas pateicība vismaz par to, ka Apkārtraksts tika publicēts kā vispārpieejams dokuments. Paldies par to, ka šo instrukciju par “pareizo” tiesas spriešanu droši varēs izmantot, sagatavojot sūdzības Eiropas Cilvēktiesību tiesai katrā lietā, kurā šis dokuments slēptā vai neslēptā veidā kalpos kā pamatojums, lai pārkāptu personas tiesības uz taisnīgu tiesu un uz īpašumu!

Domāju, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneši izlasīs Tieslietu ministrijas sagatavoto dokumentu ar vislielāko interesi un izbrīnu. Un izdarīs vispārsvarīgus secinājumus, - tādus, lai visa Eiropa turpmāk zinātu, kā nevajag rīkoties civilzētajā demokrātiskajā valstī 21.gadsimtā.

Šī patiesi būs skaista diena demokrātijai!

[1] sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu, 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 4. punktu, 2011.gada 3.novembra sprieduma lietā Nr.2011-05-01 15.2. punktu, 2013.gada 21.oktobra sprieduma lietā Nr. 2013-02-01 9.punktu.

[2] https://www.satv.tiesa.gov.lv/eiropas-cilvektiesibu-tiesas-judikaturas-aktualitates/

[3] Secinājumu 18.punkts, pieejams - https://www.at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/tiesu-prakses-apkopojumi/citi

[4] https://zinas.tv3.lv/latvija/neka-personiga/asv-vestnieciba-banku-del-latvija-zaudejusi-desmitiem-miljonu-lielas-investicijas/

Novērtē šo rakstu: